Apustuļa pūles neierobežojās tikai ar publisku sludināšanu, jo daudzus tādā veidā nekad nevarētu aizsniegt. Vairāk laika viņš pavadīja, ejot no mājas uz māju, izmantojot ģimenes loka tuvās attiecības. Viņš apmeklēja slimos un noskumušos, mierināja apbēdinātos un stiprināja nospiestos, un visā, ko vien tas sacīja vai darīja, vienmēr pagodināja Jēzus Vārdu. Tā viņš darbojās “nespēkā, bailēs un lielā nedrošībā”. (1. Kor. 2:3) Apustulis ļoti baidījās, lai tikai viņa mācība atstātu vairāk dievišķīgu nekā cilvēcīgu iespaidu.
Par to viņš pats vēlāk rakstīja: “Gudrību arī mēs sludinām, bet pilnīgajiem, ne šīs pasaules gudrību, ne arī šīs pasaules valdnieku gudrību, kas lemti iznīcībai, bet mēs sludinām Dieva gudrību noslēpumā, apslēpto gudrību, ko Dievs paredzējis no mūžības laikiem, lai mūs celtu godā. [251] To nav atzinis neviens šīs pasaules valdnieks; jo, ja tie to būtu atzinuši, tad tie nebūtu krustā situši godības Kungu. Bet tā ir, kā rakstīts: ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl. – Mums Dievs to ir atklājis ar savu Garu, jo Gars izdibina visas lietas, arī Dieva dziļumus. Jo kurš cilvēks zina, kas ir cilvēkā, kā vien cilvēka gars, kas ir viņā. Tāpat arī neviens nespēj izprast to, kas ir Dievā, kā vien Dieva Gars.
Bet mēs neesam dabūjuši pasaules garu, bet to Garu, kas nāk no Dieva, lai saprastu, ko Dievs mums dāvājis. To mēs nerunājam ar cilvēcīgas gudrības vārdiem, bet ar vārdiem, ko Gars māca, garīgas lietas garīgi apspriezdami.” (1. Kor. 2:6-13)
Pāvils atzina, ka viņa derīgums nav viņā pašā, bet Svētā Gara klātbūtnē, kura laipnais žēlojošais iespaids pildīja sirdi, pakļaujot katru viņa domu Kristum. Par sevi viņš teica: “Mēs visur nesam Jēzus miršanu savā miesā, lai arī Jēzus dzīvība parādītos mūsu miesā.” (2. Kor. 4:10) Kristus bija apustuļa mācības galvenā persona tik lielā mērā, ka Viņš varēja paziņot: “Es vairs nedzīvoju, bet manī dzīvo Kristus.” (Gal. 2:20) Viņš pats bija apslēpts, bet Kristus bija atklāts un pagodināts.
Pāvils bija daiļrunīgs. [252] Pirms atgriešanās viņš bieži bija centies klausītājus iespaidot ar savu oratora mākslu, bet tagad to visu atmeta. Viņš vairs nelietoja dzejiskus aprakstus un neparastus tēlojumus, kas patiktu jūtām un ierosinātu fantāziju, bet paliktu sveši ikdienas dzīvei; tagad viņš centās dzīvībai svarīgos jautājumus izteikt vienkāršos, skaidros, visiem saprotamos vārdos. Neparastā veidā ar fantāzijas palīdzību pasniegtās patiesības var izraisīt sajūsmu, bet tās nedod dvēselei nepieciešamo barību, kas ticīgo stiprinātu un sagatavotu dzīves cīņām. Cīnošās dvēseles vajadzības ikdienas grūtībās jāapmierina ar pārliecinošām praktiskām pamācībām kristietības pamatprincipos.
Pāvila pūles Korintā nebija bez panākumiem. Daudzi atteicās no elku pielūgšanas, lai kalpotu dzīvajam Dievam, un zem Kristus karoga tika sapulcināta liela draudze. Tika izglābti daži no visdziļāk pagrimušajiem pagāniem, kas kļuva par Dieva žēlastības un Kristus šķīstījošo asiņu spēka pieminekļiem.
Pieaugošie panākumi, ko Pāvils guva, sludinot Kristu, neticīgos jūdus ierosināja vēl noteiktākai pretestībai. Viņi kopā sarunājās un “visi kā viens sacēlās pret Pāvilu un veda to tiesas priekšā” pie Galliona, kas toreiz bija prokonsuls Ahajā. Tie sagaidīja, ka valdības ierēdņi, tāpat kā agrāk, nostāsies viņu pusē, tāpēc skaļi un nikni apsūdzēja apustuli, sacīdami: “Šis pavedina ļaudis pret bauslību kalpot Dievam.”
[253] Jūdu reliģija atradās Romas varas aizsardzībā, un Pāvila apsūdzētāji domāja, ja tiem izdotos apvainot apustuli par viņu reliģisko likumu pārkāpšanu, tad varbūt to nodotu tiem izmeklēšanai un tiesāšanai. Tā tie cerēja panākt viņa nāvi. Bet Gallions bija taisnīgs un godīgs vīrs, kurš neļāvās piekrāpties no greizsirdīgo jūdu intrigām. Viņam šo ļaužu svētulība un paštaisnība jau bija kļuvusi pretīga, tādēļ tas izvirzīto apsūdzību negribēja ievērot. Kad Pāvils gatavojās runāt, lai sevi aizstāvētu, Gallions teica, ka tas nemaz nav vajadzīgs. Tad, vērsdamies pie niknajiem apsūdzētājiem, viņš sacīja: ““Jūdi, ja tas būtu kāds netaisns vai ļaunprātīgs darbs, tad es jūs uzklausītu, kā pienākas, bet, ja jautājumi attiecas uz jūsu mācību, personām un bauslību, tad lūkojiet jūs paši; es negribu šinīs lietās būt tiesātājs.” Un viņš tos dzina prom no soģa krēsla.”
Kā jūdi, tā grieķi bija ļoti gaidījuši Galliona lēmumu; un tas, ka viņš šo lietu nekavējoties atraidīja kā sabiedriskai dzīvei pārāk mazsvarīgu, apmulsušajiem un dusmīgajiem jūdiem bija kā signāls atkāpties, bet prokonsula noteiktā rīcība atvēra acis trokšņainajam pūlim, kas tos atbalstīja. Pirmo reizi Pāvila darbības laikā Eiropā pūlis nostājās viņa pusē. Prokonsula acu priekšā un viņam neiejaucoties, šie ļaudis nikni uzmācās vienam no apustuļa galvenajiem apsūdzētājiem. “Pūlis satvēra sinagogas priekšnieku Sostenu un to pēra soģa krēsla priekšā; un Gallions par to nelikās ne zinis.” Līdz ar to kristietība guva spožu uzvaru.
“Bet Pāvils palika tur vēl kādu laiku.” [254] Ja apustulis jau tajā brīdi būtu bijis spiests atstāt Korintu, tad Jēzus ticībā atgriezto stāvoklis kļūtu visai bīstams. Jūdi noteikti censtos izmantot iegūtās priekšrocības, pat līdz kristietības pilnīgai izskaušanai šajā apgabalā.