(Ap. d. 17:11-34)
[231] Berojā Pāvils sastapa jūdus, kas labprāt vēlējās iedziļināties viņa mācītajās patiesībās. Lūka par tiem ziņo: “Tie bija labvēlīgāki par Tesalonikas jūdiem un vārdu labprāt uzņēma, meklēdami ik dienas Rakstos, vai tas tā esot. Daudzi no viņiem kļuva ticīgi, un ne mazums cienījamu grieķu sievu un vīru.”
Berojiešu domas neierobežoja nekādi aizspriedumi. Viņi bija gatavi pārliecināties par apustuļu sludināto mācību īstumu. Tie pētīja Bībeli ne ziņkārības dzīti, bet lai zinātu, kas tur rakstīts par apsolīto Mesiju. Viņi ik dienas meklēja inspirētajos ziņojumos, salīdzinot vienu tekstu ar otru, un [232] Debesu eņģeļi stāvēja tiem blakus, apgaismodami viņu domas un ietekmēdami sirdi.
Kur vien tiek paustas Evaņģēlija patiesības, tur ļaudis, kas tiešām vēlas darīt taisnību, tiek vadīti pie rūpīgas Rakstu pētīšanas. Ja šīs Zemes vēstures beidzamajās dienās tie, kam sludina pārbaudošās atziņas, sekotu berojiešu piemēram, ik dienas meklējot Rakstos un salīdzinot viņiem sniegtās vēstis ar Dieva Vārdu, tad tur, kur šodien ir samērā maz, būtu daudz vairāk Dieva likumu priekšrakstiem uzticīgo cilvēku. Tomēr, dzirdot nepopulārās Bībeles patiesības, daudzi atsakās no to tālākas izmeklēšanas. Lai gan viņi nespēj apstrīdēt Svēto Rakstu skaidrās mācības, tomēr izrāda vislielāko nepatiku pārbaudīt sniegtos pierādījumus. Daži pat uzskata, ka, arī tad, ja šīs mācības ir patiesas, tomēr nav svarīgi, vai viņi šo gaismu pieņem vai nē, un labāk pieķeras patīkamām pasakām, ko ienaidnieks izmanto dvēseļu pievilšanai. Tādā veidā maldi apstulbo šo cilvēku prātu, un tie paliek šķirti no Debesīm.
Visus tiesās saskaņā ar tiem piedāvāto gaismu. Kungs sūta savus pārstāvjus ar pestīšanas vēsti, un tie, kas to dzird, kļūst atbildīgi par to, kā būs izturējušies pret Viņa kalpu teiktajiem vārdiem. Kas nopietni meklēs patiesību, tie sniegtās atziņas vienmēr rūpīgi pārbaudīs ar Rakstiem.
Neapmierinādamies, ka apustuļus izdzina no savas pilsētas, neticīgie Tesalonikas jūdi, pilni skaudības un naida, sekoja tiem līdz Berojai un atkal izraisīja viegli uzbudināmā pūļa kaislības. Baidīdamies, ka, Pāvilam vēl ilgāk tur paliekot, pret viņu varētu izturēties varmācīgi, brāļi dažu Berojas ticīgo pavadībā, kas nesen bija pieņēmuši patiesību, sūtīja viņu uz Atēnām. [233]
Vajāšanas patiesības skolotājiem sekoja no pilsētas uz pilsētu. Kristus ienaidnieki nespēja aizkavēt Evaņģēlija izplatīšanos, tomēr tiem izdevās ļoti apgrūtināt apustuļu darbu. Lai gan pretestības un sadursmju kavēts, Pāvils arvien droši devās uz priekšu, cieši apņēmies īstenot Dieva nodomu, kā tas viņam bija paskaidrots atklāsmē Jeruzālemē: “Dodies ceļā, jo Es sūtīšu tevi tālās pagānu zemēs!” (Ap. d. 22:21)
Pāvila steidzīgā aiziešana no Berojas tam liedza apmeklēt brāļus Tesalonikā.
Nonākot Atēnās, apustulis berojiešu brāļiem lika atgriezties ar vēsti Sīlam un Timotejam nekavējoties viņam pievienoties. Timotejs uz Beroju bija atnācis jau pirms Pāvila aiziešanas un palika tur kopā ar Sīlu, lai turpinātu tik labi iesākto darbu un jaunatgrieztos locekļus pamācītu ticības pamatlikumos.
Atēnas bija pagānisma galvaspilsēta. Šeit Pāvilu nesagaidīja neizglītots, lētticīgs pūlis kā Listrā, bet ar savu inteliģenci un kultūru ievērojami ļaudis. Visur bija redzamas viņu elku, dievināto vēstures varoņu un dzejnieku statujas, bet lieliskās celtnes un glezniecība liecināja par nacionālo godību un iecienīto pagānu dievību pielūgsmi. Mākslas skaistums un greznība valdzināja ļaužu prātu. [234] Savus masīvos stāvus pret debesīm slēja svētnīcas un tempļi, kuru celšana bija saistīta ar lieliem izdevumiem. Skulptūras, altāri un bareljefi atgādināja un stāstīja par armijas uzvarām un slaveno vīru darbiem. Tas viss pārvērta Atēnas par plašu mākslas galeriju.
Kad Pāvils uzlūkoja apkārt valdošo skaistumu un greznību un redzēja dziļā elkukalpībā iegrimušo pilsētu, viņa gars iedegās aizstāvot Dievu, kuru te negodāja; un viņa sirds iežēlojās par atēniešiem, kas, neraugoties uz intelektuālo kultūru, nepazina savu Radītāju.
Šajā zinātnes centrā redzētais apustuli nevaldzināja. Viņš garā bija tā aizņemts ar Debesu lietu pievilcību, ka prieks par nezūdošajām vērtībām un to godība apkārtējo greznību un košumu viņa acīs padarīja mazvērtīgu. Redzot Atēnu krāšņumu, viņš saprata pavedinošo spēku uz mākslas un zinātnes cienītājiem, tāpēc jo skaudrāk izjuta nepieciešamību kaut ko darīt viņu labā.
Šajā lielajā pilsētā, kur nekalpoja dzīvajam Dievam, Pāvilu nomāca vientulība; viņš ilgojās pēc darbabiedru līdzjūtības un atbalsta. Ja runā tikai par cilvēcisku draudzību, tad apustulis te bija pilnīgi viens, un viņa izjūtas daļēji izpaužas pirmajā vēstulē tesaloniķiešiem. Priekšā rēgojās šķietami nepārvarami šķēršļi, kad katrs mēģinājums aizsniegt ļaužu sirdis likās gandrīz bezcerīgs.
Gaidot Sīlu un Timoteju, Pāvils velti laiku nekavēja. [235] “Viņš sarunājās sinagogās ar jūdiem un dievbijīgajiem, un ik dienas tirgus laukumā ar visiem, kas gadījās.” Tomēr viņa galvenais uzdevums Atēnās bija nest pestīšanas vēsti tiem, kam nebija skaidras izpratnes par Dievu un Viņa nodomu ar kritušo cilvēci. Līdz ar to apustulim drīz vien nācās sastapties ar pagānismu tā visizsmalcinātākajā un pavedinošākajā formā.
Atēnu ievērojamākie vīri ilgi nepalika neziņā par neparastā skolotāja klātbūtni viņu pilsētā, kas ļaudīm piedāvāja jaunas un savādas mācības. Kādi no tiem Pāvilu apmeklēja un sāka ar viņu sarunāties, un tā drīz ap tiem sapulcējās liels klausītāju pulks. Daži bija sagatavojušies apustuli izsmiet kā sabiedriskā un intelektuālajā ziņā daudz zemāk stāvošu, tāpēc savā starpā zobodamies sprieda: ““Ko šis pļāpa grib teikt?” – un citi: “Šis šķiet esam svešu dievu sludinātājs.” Jo viņš sludināja Jēzu un augšāmcelšanos.”
Starp tiem, kas Pāvilu ielenca tirgus laukumā, bija “daži epikūriešu un stoiķu filozofi”, un tie, tāpat kā citi, kas ar apustuli nonāca kontaktā, drīz vien nomanīja, ka tam ir daudz lielākas zināšanas nekā viņiem pašiem. Pāvila prāta spējas mācītajos vīros iedvesa cieņu, un viņa nopietnais loģiskais spriedums un oratora izveicība saistīja klausītāju uzmanību. Tie, kas viņu dzirdēja, saprata, ka viņš nav nekāds iesācējs, bet, savu mācību aizstāvot, jebkuram var stāties pretī ar pārliecinošiem argumentiem. Apustulis izturējās bezbailīgi, pārvarot pretiniekus ar viņu pašu ieročiem, atspēkojot loģiku ar loģiku, filozofiju ar filozofiju un daiļrunību ar daiļrunību.
Pāvila pagānu oponenti vērsa viņa uzmanību uz Sokrata likteni, kuru notiesāja uz nāvi, jo tas sludināja svešu dievu mācības, tāpēc tie viņam ieteica neriskēt ar savu dzīvību tādā pašā veidā. Bet apustuļa runa saistīja ļaužu uzmanību, un viņa nemākslotā gudrība iedvesa cieņu un apbrīnu. To neapklusināja filozofu zināšanas un ironija, un, redzēdami, ka, neskatoties uz risku, tas tomēr nolēmis visu pateikt, tie nolēma viņu uzklausīt.
Tie veda viņu sev līdzi uz Marsa kalnu. Tā bija viena no Atēnu vissvētākajām vietām, ko pieminēja ar māņticīgu godbijību, kas dažu iedomās jau robežojās pat ar bailēm. Šajā vietā bieži ar reliģiju saistītas lietas rūpīgi apsvēra vīri, kas izpildīja šķīrējtiesnešu pienākumus kā morālajos, tā civiltiesiskajos jautājumos.
Šeit, prom no ielas trokšņa, ļaužu burzmas un neko nedodošu diskusiju kņadas, apustuli varēja uzklausīt bez traucējumiem. Ap viņu sapulcējās dzejnieki, mākslinieki un filozofi – Atēnu izglītotākie un gudrākie vīri, kas tagad to uzrunāja, jautājot: “Vai mēs nevarētu dabūt zināt, kas tā par jaunu mācību, ko tu sludini? Jo tu runā mūsu ausīm svešas lietas; tāpēc mēs gribam zināt, kas tas ir?”
Šajā svinīgi atbildīgajā brīdī apustulis izturējās mierīgi un nosvērti. [237] Viņš savā sirdī nesa svarīgu vēsti, un vārdi, kas nāca pār viņa lūpām, pārliecināja klausītājus, ka tas nepļāpā tukšus niekus. “Atēnieši, es redzu, ka jūs visās lietās esat ļoti dievbijīgi. Jo, staigādams un aplūkodams jūsu svētumus, es atradu arī altāri ar uzrakstu: Nepazīstamam Dievam. Ko jūs nepazīdami godājat, to es jums sludinu.” Neskatoties uz savu inteliģenci un vispārīgajām zināšanām, tie bija neziņā par Dievu, kas radījis Universu. Tur atradās daži, kas bija ilgojušies pēc lielākas gaismas, kas tiecās pretī Mūžīgajam.
Izstiepis roku pret elku tēliem pārpildīto templi, Pāvils atviegloja savas dvēseles nastu, uzrādot atēniešu reliģijas maldus. Dzirdot viņa minētos argumentus, pārsteigti jutās pat visgudrākie klausītāji. Apustulis pārliecināja, ka pazīst viņu mākslas darbus, literatūru un reliģiju, un, norādīdams uz statujām un elkiem, paziņoja, ka Dievu nevar pielīdzināt cilvēku izdomātiem veidojumiem. Šie izcirstie tēli ne vismazākā mērā nespēja radīt priekšstatu par Jehovas godību. Viņš atgādināja, ka elku tēliem nav dzīvības, ka tos kontrolē cilvēciska vara un tie kustas tikai tad, kad tos pārvieto cilvēka rokas, un tādēļ ļaudis, kas tos pielūdz, visādā ziņā ir pārāki par to, ko viņi pielūdz.
Pāvils aizveda elku pielūdzēju domas pāri viņu maldu reliģijai pie patiesās dievbijības izpratnes, ko tie bija nosaukuši par Nepazīstamo Dievu. [238] Šī Būtne, ar kuru viņš tagad tos iepazīstināja, nebija atkarīga no cilvēka, un tai nevajadzēja, lai cilvēku rokas kaut ko pieliktu pie tās spēka vai godības.
Ļaudīs izsauca apbrīnu Pāvila nopietnie un loģiskie pierādījumi par patiesā Dieva īpašībām – par Viņa radošo spēku un visu pārvaldošo aizgādību. Dedzīgā un kvēlā daiļrunībā apustulis paziņoja: “Dievs, kas radījis pasauli un visu, kas tanī, būdams debess un zemes Kungs, nemājo rokām celtos tempļos. Un Viņu neapkalpo cilvēku rokas, it kā Viņam kā vajadzētu: Viņš pats dod visiem dzīvību, elpu un visu.” Pat debesis nav pietiekoši plašas, lai sevī ietvertu Dievu, cik daudz mazāk cilvēku rokām veidotie tempļi!
Šajā šķiru nevienlīdzības laikmetā, kad bieži vien neatzina cilvēku tiesības, Pāvils runāja par lielo cilvēku brālības patiesību, paskaidrodams, ka Dievs “licis visām tautām celties no vienām asinīm un dzīvot pa visu zemes virsu”. Dieva skatījumā visi ir vienādi; un katra cilvēcīga būtne ir Radītājam parādā visaugstāko cieņu un padevību. Tālāk apustulis uzsvēra, ka cauri visai Dieva attieksmei pret cilvēku, līdzīgi zelta pavedienam, vijas laipnība un žēlsirdība, jo Viņš ir “nospraudis noteiktus laikus un robežas, kur tiem dzīvot, lai tie meklētu Dievu, vai tie Viņu varētu nojaust un atrast, jebšu Viņš nav tālu nevienam no mums”.