Norādīdams uz cēliem cilvēcības paraugiem ap sevi un atgādinājis kāda viņu dzejnieka vārdus, apustulis attēloja bezgalīgo Dievu kā Tēvu, kura bērni mēs esam. [239] ““Jo Viņā mēs dzīvojam un rosāmies, un esam, kā arī daži jūsu dziesminieki sacījuši: mēs arī esam Viņa cilts.” Tāpēc mums, kas esam Dieva cilts, nav jādomā, ka dievība ir līdzīga zeltam, sudrabam vai akmenim, cilvēka mākslas darinājumam vai izdomājumam.
Un Dievs, “atstādams neievērotus nezināšanas laikus, tagad aicina visus cilvēkus visās malās no grēkiem atgriezties.” Tumsības laikmetos pirms Kristus pirmās adventes dievišķais Valdnieks bija daudz brīvāk skatījies uz pagānu elkudievību, bet tagad, sūtot savu Dēlu, Viņš cilvēcei ir sniedzis patiesības gaismu, un tāpēc no visiem, ne tikai nabadzīgajiem un vienkāršajiem ļaudīm, bet arī no lepnajiem filozofiem un zemes valdniekiem sagaida atpestīšanai nepieciešamo grēku nožēlu. “Jo Viņš nolicis dienu, kurā Viņš pasauli taisnīgi tiesās caur kādu Vīru, ko Viņš izredzējis un par ko visiem liecību devis, uzmodinādams To no mirušiem.” Pāvilam runājot par augšāmcelšanos no mirušiem, “citi zobojās, bet citi sacīja: “Par to mēs tevi vēl kādu citu reizi dzirdēsim””.
Tā noslēdzās apustuļa darbs Atēnās – pagānisma zinātniskajā centrā, jo atēnieši, stipri turoties pie kalpošanas elkiem, novērsās no patiesās reliģijas gaismas. Ja ļaudis ir pilnībā apmierināti ar saviem sasniegumiem, tad no tādiem maz ko vairs var sagaidīt. Lai gan lepni par savām zināšanām un izsmalcinātību, atēnieši arvien vairāk pagrima, apmierinādamies ar elkudievības neskaidrajiem noslēpumiem.
Starp tiem, kas klausījās Pāvilu, bija daži, kuru prātā apustuļa [240] sniegtās patiesības tomēr pamodināja vainas apziņu, bet tie nevēlējās pazemoties, lai atzītu Dievu un pieņemtu piedāvāto pestīšanu. Grēcinieku nespēj atgriezt ne daiļrunība, ne pierādījumu spēks, jo sirdi patiesībai var atvērt vienīgi dievišķā vara, bet, ja kāds atkārtoti no tās novēršas, tad beidzot vairs nav aizsniedzams. Grieķi meklēja gudrību, bet krusta vēsts tiem šķita ģeķība, jo savu gudrību tie vērtēja daudz vairāk par to, kas nāk no augšienes.
Viņu intelektuālais lepnums un cilvēciskā iedomība bija galvenie iemesli, kāpēc Evaņģēlija vēsts starp atēniešiem guva tik maz panākumu. Pasaules gudrie, kas pie Kristus nāk kā nabaga pazuduši grēcinieki, iegūst izpratni par pestīšanu, bet tie, kas ierodas kā izcili vīri, cildinot paši savu saprātu, nesaņem gaismu un zināšanas, kuras vienīgi Viņš var dot.
Tā Pāvils vaigu vaigā satikās ar sava laika pagānismu, tomēr viņa darbs Atēnās nebija pilnīgi veltīgs. Evaņģēlija vēsti pieņēma un ticīgajiem pievienojās Dionisijs, viens no visievērojamākajiem pilsoņiem, kā arī vēl daži citi.
Inspirācija mums sniegusi šo ieskatu atēniešu dzīvē, kas, neskatoties uz zinātni, izglītību un mākslu, tomēr bija iegrimuši dažādos netikumos. Līdz ar to kļūst redzams, kā Dievs, izlietojot savu kalpu, norāja elkudievību un citus augstprātīgās, pašapmierinātās tautas grēkus. Apustuļa vārdiem, viņa paša un apkārtējo izturēšanās aprakstam, kāds tas mums atstāts no inspirētās spalvas, bija jāsaglabājas līdz vēlākām paaudzēm, sniedzot liecību par viņa nelokāmo uzticību, viņa drosmi vientulībā un naidīgā apkārtnē, un par viņa gūto uzvaru Kristus lietai pašā pagānisma centrā. [241]
Pāvila vārdi satur bagātu atziņu krājumu draudzei. Viņš atradās stāvoklī, kur viegli varēja pateikt kaut ko tādu, kas sakaitinātu lepnos klausītājus un viņu pašu novestu grūtībās. Ja apustulis savā runā būtu atklāti uzbrucis viņu dieviem un pilsētas ievērojamajiem vīriem, tad tam draudētu briesmas piedzīvot Sokrata likteni. Bet ar dievišķā mīlestībā dzimušu smalkjūtību apustulis uzmanīgi novērsa to domas no pagānu dievībām, atklādams tiem nezināmo, patieso Dievu.
Arī šodien pierādījumi no Rakstiem ir jāsniedz pasaules varenajiem, lai tie varētu izvēlēties, vai paklausīt Dieva likumiem vai padoties ļaunuma valdniekam. Kungs vēlas tiem atklāt mūžīgās patiesības – patiesības, kas tiem ļautu izprast atpestīšanas plānu, bet Viņš tos nespiež šīs atziņas pieņemt. Ja viņi no tām novēršas, Kungs tos atstāj vienus, lai tie ievāktu paši sava darba augļus.
“Jo vēsts par krustu ir ģeķība tiem, kas pazūd, bet mums, kas topam izglābti, tas ir Dieva spēks. Jo ir rakstīts: Es samaitāšu gudro gudrību un likšu kaunā prātnieku prātu.(..) bet, kas ģeķīgs pasaulei, to Dievs ir izredzējis, lai liktu kaunā gudros; un, kas nespēcīgs pasaulē, to Dievs ir izredzējis, lai liktu kaunā stipros; un kas pasaulē zems un nicināts un kas nav nekas, to Dievs ir izredzējis, lai iznīcinātu to, kas ir kas.” (1. Kor. 1:18,19,27,28) Daudzi ievērojami zinātnieki un valstsvīri, pasaules visizcilākie prāti šajās pēdējās dienās novērsīsies no gaismas, jo pasaule savā gudrībā Dievu nepazīst, [242] tomēr Dieva kalpiem jāizmanto katra izdevība, lai atklātu tiem patiesību. Daži atzīs savu maldīšanos un kā pazemīgi skolnieki apsēdīsies pie Jēzus, sava lielā Skolotāja, kājām.
Cenšoties sasniegt sabiedrības augstākos slāņus, Kunga vēstnešiem ir vajadzīga stipra ticība. Izredzes var rādīties visai drūmas, bet arī vistumšākajā stundā augšā pār mums ir gaisma. To spēks, kas mīlestībā kalpo Dievam, tiks atjaunots dienu no dienas. Viņu rīcībā ir Bezgalīgā gudrība, lai tie nemaldītos, piepildot Kunga nodomus. Lai tikai šie darbinieki patur savu sākotnējo uzticību stipru līdz galam, vienmēr atceroties, ka Dieva patiesības gaismai ir jāspīd tumsā, kas apņem pasauli. Kalpojot Dievam, neviens nedrīkst nonākt izmisumā. Ja darbinieks ir svētījies Dievam, tā pārliecībai jāpastāv visos pārbaudījumos. Kungs ir spējīgs un labprātīgs apveltīt savus kalpus ar tiem vajadzīgo spēku un gudrību, kas nepieciešama viņu dažādajās vajadzībās. Viņš pārpārim piepildīs to cilvēku vislielākās cerības, kas uz Viņu paļaujas.