(Ap. d. 17:1-10)
[221] Atstājuši Filipus, Pāvils un Sīla devās ceļā uz Tesaloniku. Šeit tiem bija priekšrocība runāt uz lielu sanāksmi jūdu sinagogā. Viņu āriene vēl liecināja par nesen pret tiem vērsto apkaunojošo izturēšanos, un tāpēc bija nepieciešams notikušo paskaidrot. To viņi darīja bez sevis izcelšanas, paaugstinot Personu, kas bija gādājusi par viņu atbrīvošanu.
Sludinot tesaloniķiešiem, Pāvils atsaucās uz Vecās Derības pravietojumiem par Mesiju. Tiem savas kalpošanas laikā mācekļu uzmanību jau bija pievērsis pats Kristus, kad, “(..) iesākdams no Mozus un visiem praviešiem, Viņš tiem izskaidroja visus Rakstus, kas par Viņu rakstīti.” (Lūk. 24:27) Sludinot par Kristu, pierādījumus no Vecās Derības bija sniedzis apustulis Pēteris, līdzīgi bija rīkojies Stefans, un arī Pāvils savā kalpošanā atsaucās uz Rakstiem, kas paredzēja Kristus dzimšanu, ciešanas, nāvi, augšāmcelšanos un atgriešanos Debesīs. [222] Ar Mozus un praviešu inspirētajām liecībām viņš skaidri pierādīja nacarieša Jēzus kā Mesijas identitāti un paskaidroja, ka Kristus balss uz sentēviem un praviešiem ir runājusi jau no Ādama dienām.
Par Glābēja nākšanu liecināja nepārprotami un tieši pravietojumi. Ādamam tika dots apsolījums par nākamo Pestītāju. Par sātanu izteiktais spriedums: “Un Es celšu ienaidu starp tevi un sievu, starp tavu dzimumu un sievas dzimumu. Tas tev sadragās galvu, bet tu Viņam iekodīsi papēdī”, (1. Moz. 3:15) mūsu pirmajiem vecākiem sniedza nodrošinājumu atpestīšanai, kuru īstenos Kristus.
Ābrahāmam tika teikts, ka no viņa pēcnācējiem celsies pasaules Glābējs: “No tavas sēklas visas tautas virs zemes tiks svētītas (..).” Nav rakstīts “un tavām sēklām, it kā no daudziem, bet it kā no vienas: un tavai sēklai, tas ir Kristus.” (1. Moz. 22:18; Gal. 3:16, pēc Glika tulk.)
Īsi pirms sava darba beigām Israēla skolotājs un vadītājs Mozus skaidri pravietoja par gaidāmo Mesiju, sakot: “Pravieti, kāds es esmu, tas Kungs, tavs Dievs, tev cels no tava vidus, no taviem brāļiem, klausiet Viņu”, un tūlīt visai tautai apliecināja, ka pats Dievs viņam to atklājis Horeba kalnā, paziņodams: “Es viņiem celšu pravieti, kāds tu esi, no viņu brāļu vidus, un Es likšu savus vārdus Viņa mutē, un Viņš runās uz tiem visu, ko Es tam pavēlēšu.” (5. Moz. 18:15,18)
Mesijam bija jānāk no ķēniņu cilts līnijas, jo [223] Jēkaba izteiktajos svētību vārdos Kungs apliecināja: “Scepteris nezudīs no Jūdas, nedz valdības zizlis no viņa kājām, iekams tas Šīlo nāks. Viņam tautas klausīs.” (1. Moz. 49:10)
Jesaja pravietoja: “Zars riesīsies no Isaja celma, un atvase no viņa saknēm nesīs augļus (..).” “Piegrieziet Man savu ausi un nāciet pie Manis! Uzklausiet, tad atspirgs jūsu dvēsele! Es jums celšu mūžīgu derību, tas ir Dāvidam dotais Manas žēlastības apsolījums. Redzi, Es viņu iecēlu tautām par liecinieku, par priekšnieku un pavēlnieku. Redzi, tu aicināsi tautas, ko tu nepazīsti, un tautas, kas tevi nepazīst, nāks pie tevis tā Kunga, tava Dieva, Israēla Svētā dēļ, tāpēc ka Viņš tevi paaugstinājis.” (Jes. 11:1; 55:3-5)
Arī Jeremija runāja par Pestītāju kā Dāvida nama valdnieku: “Redzi, nāks dienas,” tā saka tas Kungs, “kad Es izrietīšu Dāvidam īstu atvasi, kas valdīs kā ķēniņš, valdīs ar gudrību un uzturēs tiesu un taisnību valstī! Viņa laikā izglābs Jūdu un Israēls dzīvos drošībā. Un Viņa vārds, kā to sauks, būs: tas Kungs mūsu taisnība.” Un atkal: “Jo tā saka tas Kungs: Dāvidam nekad netrūks tāda vīra, kas godam sēdēs Israēla nama tronī. Arī levītu priesteriem netrūks Mana vaiga priekšā tāda vīra, kas nes dedzināmos upurus, liek pacelties dūmos ēdamiem upuriem un vienmēr kārtīgi sagatavot kaujamos upurus!” ( Jer. 23:5,6; 33:17,18)
[224] Precīzi paredzēta bija pat Mesijas dzimšanas vieta: “Bet tu, Bētleme Efratā, kas esi maza starp tūkstošiem no Jūdas, no tevis nāks Tas, kam jābūt par valdnieku Israēlā un kura izcelšanās meklējama sensenos laikos, mūžības pirmlaikos.” (Mihas 5:1)
Pilnībā aprakstīts bija arī Pestītājam uz šīs Zemes veicamais darbs: “Un pār To klāsies un To sargās tā Kunga Gars, gudrības un saprāta gars, padoma un spēka gars, atziņas un tā Kunga bijības gars. Bijība tā Kunga priekšā būs Viņam salda smarža, un Viņš netiesās pēc tā, ko Viņa acis redz, un nespriedīs pēc tā, ko Viņa ausis dzird.” Svaidītajam vajadzēja “sludināt nelaimīgajiem prieka vēsti, (..) sagrauztas sirdis dziedināt, pasludināt apcietinātiem atsvabināšanu un saistītiem pilnīgu brīvību, pasludināt tā Kunga žēlastības gadu un mūsu Dieva atmaksas dienu un iepriecināt visus noskumušos; tiem, kas skumst Ciānas dēļ, dāvāt galvas rotu pelnu vietā, prieka eļļu sēru drēbju vietā, svētku drānas noskumuša gara vietā, lai viņus varētu saukt par taisnības kokiem, kas tā Kunga dēstīti Viņam par godu.” (Jes. 11:2,3; 61:1-3)
“Redzi, tas ir Mans kalps, ko Es neatlaižu; Mans izredzētais, pie Viņa Manai dvēselei ir labpatika. Es liku savu Garu uz Viņu, lai Viņš nes tautām taisnību. Viņš nebrēks un netrokšņos, un Viņa balsi nedzirdēs uz ielas. Ielūzušu niedri Viņš nenolauzīs, un kvēlojošu degli Viņš neizdzēsīs; uzticīgi Viņš darīs zināmu tiesu pēc patiesības. Viņš nepagurs un nekritīs, kamēr Viņš nenodibinās taisnību virs zemes. Jūras salas jau cer uz Viņa norādījumiem.” (Jes. 42:1-4) [225]
Ar pārliecinošu spēku Pāvils atsaucās uz Vecās Derības Rakstiem, ka “Kristum vajadzēja ciest un augšāmcelties no mirušiem”. Vai Miha nebija pravietojis: “(..) ar rīksti viņi sitīs pa vaigu Israēla tiesnesi”. (Mihas 4:14) Un vai Apsolītais pats par sevi ar Jesajas vārdiem nebija teicis: “Savu muguru Es pagriezu tiem, kas Mani sita, un savu vaigu tiem, kas raustīja un plēsa Manu bārdu. Savu vaigu Es neapslēpu paļām un spļāvieniem.” (Jes. 50:6) Arī dziesminieku, savukārt, Kristus bija izlietojis, lai atklātu, kā ļaudis pret Viņu izturēsies: “Es esmu (..) cilvēku apsmiets un ļaužu nievāts. Visi, kas Mani redz, nievā Mani, savelk lūpas un krata galvu: ”Lai nu Viņš pārmet to tam Kungam, lai Tas Viņu izglābj, lai izrauj no bēdām, jo Tam jau uz Viņu labs prāts.” (..) Es varu saskaitīt visus savus kaulus, bet viņi lūkojas Manī ar prieku. Viņi dala Manas drēbes savā starpā, un par Manu apģērbu viņi met kauliņus.” “Es esmu kļuvis svešs saviem brāļiem un svešinieks savas mātes bērniem. Jo dedzība tava nama labā Mani ir ēdusi un Tavu zaimotāju zaimi ir krituši uz Mani. (..) Kauns Man lauž sirdi; Es izsamistu un nīkstu; es cerēju uz līdzjūtību, bet velti, un uz mierinātāju, bet to neatrodu.” (Ps. 22:7-9, 18,19; 69:9,21)
Cik nepārprotami skaidri bija Jesajas pravietojumi par Kristus ciešanām un nāvi! [226] “Kas tad nu tic mūsu sludināšanai,” jautā pravietis, “un kam ir atklājies tā Kunga elkonis? Viņš, tā Kunga kalps, uzauga neticīgā pūļa priekšā kā atvase un kā saknes atzarojums izkaltušā zemē. Viņam nebija nekāda izskata, nedz arī kāda skaistuma, lai mēs to ar labpatiku uzlūkotu; tur nebija arī nekā ārēji redzama, lai mēs Viņā būtu atraduši ko patīkamu. Taisni otrādi, Viņš bija nicināts, labāki ļaudis no Viņa vairījās, vīrs, kam nebija svešas sāpes un kas bija norūdīts ciešanās, tāds, kura priekšā aizklāja vaigu, tā nicināts, ka mēs Viņu ne par ko neturējām.
Taču Viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, un mūsu sāpes Viņš bija uzkrāvis sev, kurpretī mēs Viņu uzskatījām par sodītu, Dieva satriektu un nomocītu. Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts Viņam mums par atpestīšanu, ar Viņa brūcēm mēs esam dziedināti.
Mēs visi maldījāmies kā avis, ikviens raudzījās tikai uz savu ceļu, bet tas Kungs uzkrāva visus mūsu grēkus Viņam. Kad Viņš tika sodīts un spīdzināts, Viņš padevās un neatdarīja savu muti kā jērs, ko ved nokaušanai, un kā avs, kas paliek klusa savu cirpēju priekšā; tā viņš apklusa un neatdarīja savu muti. No smagiem pārdzīvojumiem un tiesas spaidiem Viņš gan dzīvē bija atsvabināts. Bet kas gan no Viņa laikabiedriem izprata viņa dzīves gaitu un padomāja par to, ka Viņš jau bija aizrauts no dzīvo pasaules, ka Manas tautas pārkāpumu dēļ Viņam bija uzlikts sods? ” (Jes. 53:1-8)
Arī par Viņa nāves soda veidu jau bija savs priekšstats, jo kā tuksnesī tika paaugstināta vara čūska, tā bija jātop paaugstinātam Pestītājam, “lai ikviens, kas tic uz Viņu, nepazustu, bet dabūtu mūžīgu dzīvību”. (Jāņa 3:16)
“Un, ja Viņam tad jautās: kas tās tev par rētām uz Tavām rokām? – tad Viņš atbildēs: tā Mani sasita Manu draugu namā.” (Cah. 13:6) [227]
“Kapu Viņam ierādīja ar bezdievjiem, bet savā nāvē Viņš bija ar bagāto, kaut gan nekādu netaisnību Viņš nebija darījis un viltības nebija Viņa mutē. Bet tas bija lēmis Viņu satriekt ar ciešanām.” (Jes. 53:9,10)
Tomēr Viņam, kaut gan bija jāmirst no ļaunu cilvēku rokām, atkal vajadzēja celties augšā kā uzvarētājam pār grēku un kapu. Visvarenā iedvesmots, daiļrunīgais Israēla dziesminieks liecināja par augšāmcelšanās rīta godību: “Tāpēc priecājās Mana sirds un līksmoja Mana mēle, un pat Mana miesa dzīvos cerībā, jo Tu manu dvēseli nepametīsi nāves valstībā, nedz savam Svētajam liksi redzēt iznīcību.” (Ps. 16:9,10)
Pāvils rādīja, cik cieši Dievs upuru iekārtas kalpošanu ir savienojis ar pravietojumiem par To, kam jābūt “kā jēram, ko ved nokaušanai” . Mesijam vajadzēja ziedot savu dzīvību par “nozieguma upuri”. Raugoties cauri gadsimtiem uz Pestītāja grēku izpirkšanas darbu, pravietis Jesaja jau bija rakstījis, ka Dieva Jērs “nodeva savu dzīvību nāvē un tika pieskaitīts ļaundariem, kaut gan Viņš nesa daudzu grēkus un aizlūdza par ļaundariem”. (Jes. 53:7,12)