Pravietotajam Pestītājam vajadzēja nākt ne kā laicīgam ķēniņam, lai atbrīvotu jūdu tautu no pasaulīgiem apspiedējiem, bet kā cilvēkam starp cilvēkiem, dzīvojot nabadzīgu un pazemīgu dzīvi, lai beidzot Tas, nicināts un atmests, tiktu nogalināts. Vecās Derības Rakstos pravietotajam Mesijam bija jānodod sevi par upuri kritušās cilvēces labā, tādā veidā piepildot visas pārkāptā likuma prasības. [228] Viņā upuru kalpošanas ēnai bija jāsastopas ar īstenību, un Viņa krusta nāvei vajadzēja piešķirt nozīmi visai jūdu tautas pastāvēšanai.
Pāvils Tesalonikas jūdiem stāstīja par savu agrāko dedzību ceremoniālās bauslības izpildē un par brīnišķo piedzīvojumu pie Damaskas vārtiem. Pirms atgriešanās apustulis bija pārliecināts par iedzimtu dievbijību, kas patiesībā bija maldīga cerība, jo viņa ticībai nebija pamata Kristū, bet tā vietā tas paļāvās uz formālu kalpošanu un ceremonijām. Lielīdamies, ka, pildot ceremoniālo bauslību, viņš ir bez vainas, tas noraidīja Kristu, kas šai bauslībai piešķīra vērtību.
Līdz ar atgriešanos viss izmainījās un Jēzus Nacarietis, kuru tas bija vajājis Viņa svēto personā, tagad tika atzīts kā apsolītais Mesija. Vajātājs saprata, ka Viņš ir Dieva Dēls, kas bija nācis uz šo Zemi, piepildot pravietojumus, jo Viņa dzīve atbilda katram Svēto Rakstu norādījumam.
Pāvilam svētā drosmē sludinot Evaņģēliju Tesalonikas sinagogā, pār telts svētnīcā praktizēto rituālu un ceremoniju īsto nozīmi izlējās veseli gaismas plūdi. Viņš klausītāju domas aizveda pāri zemes kalpošanai uz Kristus darbu Debesu svētnīcā, uz to laiku, kad, pabeidzis savus Vidutāja pienākumus, Viņš nāks atkal spēkā un lielā godībā, lai uz šīs Zemes nodibinātu savu valsti. Pāvils ticēja Kristus otrai atnākšanai un ar šo notikumu saistītās atziņas atklāja tik skaidri un pārliecinoši, ka tās uz [229] klausītājiem atstāja dziļu un paliekošu iespaidu.
Tesaloniķiešiem Pāvils sludināja trīs Sabatus pēc kārtas, pārrunājot ar tiem par tās Personas dzīvi, nāvi, augšāmcelšanos, kalpošanas darbu un nākamo godību, ko Raksti atklāj kā Dieva Jēru, kas nokauts “kopš pasaules radīšanas” (Atkl. 13:8). Viņš paaugstināja Kristu, kura kalpošanas darba īstā izpratne ir kā atslēga, kas atver saprašanai Vecās Derības Rakstus, dodot pieeju pie to vērtīgajiem dārgumiem.
Tā ar varenu spēku pasludinātās Evaņģēlija patiesības Tesalonikā saistīja daudzu uzmanību. “Dažus no tiem viņš pārliecināja, un tie piebiedrojās Pāvilam un Sīlam, arī liels pulks dievbijīgu grieķu un daudz dižciltīgu sievu.”
Tāpat kā iepriekš apmeklētajās vietās, arī šeit apustuļi sastapa noteiktu pretestību, jo bija daudz naidīgi noskaņotu jūdu, kas neticēja. Tiem nebija labas attiecības ar Romas varu, tāpēc ka viņi nesen bija sacēlušies. Uz tiem skatījās ar aizdomām, un viņu brīvība bija zināmā mērā ierobežota. Tagad tie saskatīja izdevību, lai, izmantojot nejaušu gadījumu, atkal varētu iegūt varas labvēlību un tajā pašā laikā mestu negodu uz apustuļiem un atgrieztajiem kristiešiem.
Rīkoties viņi sāka, sabiedrojušies ar “dažiem nelietīgiem klaidoņiem”, ar kuru palīdzību tiem izdevās radīt “nemieru pilsētā”. Cerēdami sagūstīt apustuļus, viņi bija “apstājuši Jazona namu”, bet tie nevarēja atrast ne Pāvilu, ne Sīlu. Un “tos neatraduši”, visi [230] savā ārprātīgajā neapmierinātībā “Jazonu un dažus brāļus vilka pilsētas valdes priekšā, kliegdami: ”Tie, kas visā pasaulē rada nemieru, atnākuši arī šeit; tos Jazons uzņēmis; un tie visi rīkojas pret ķeizara pavēlēm, sacīdami, ka cits ir Ķēniņš – Jēzus”.
Tā kā Pāvilu un Sīlu nekur nevarēja atrast, pilsētas pārvaldnieki apsūdzētos ticīgos aicināja saglabāt mieru. Bīdamies no tālākas vardarbības, “brāļi tūdaļ naktī Pāvilu un Sīlu nosūtīja uz Beroju”.
Tiem, kas šodien māca nepopulāras patiesības, nav jākļūst mazdūšīgiem, ja reizēm ir jāsastopas ar nelabvēlīgu uzņemšanu pat no to puses, kas saucas kristieši, kā tas notika ar Pāvilu un viņa darbabiedriem pie ļaudīm, kuru vidū tie darbojās.
Krusta vēstnešiem jāapbruņojas ar modrību un, ticībā lūdzot, drosmīgi jāiet uz priekšu, vienmēr rīkojoties Jēzus vārdā. Viņiem jāpagodina Kristus kā cilvēku Vidutājs Debesu svētnīcā, kā Tāds, kurā koncentrējās visi Vecajā Derībā paredzētie upuri un, pateicoties kura salīdzinošajam upurim Dieva likumu pārkāpējs var iegūt mieru un piedošanu.