(Ap. d. 16:7-40)
[211] Bija pienācis laiks pasludināt Evaņģēliju ārpus Mazāzijas robežām. Ceļš bija sagatavots, lai Pāvils ar saviem līdzstrādniekiem pārceltos uz Eiropu. Troadā, Vidusjūras krastā, apustulis “naktī redzēja parādību: kāds maķedonietis stāvēja, viņu lūgdams un sacīdams: “Nāc uz Maķedoniju un palīdzi mums!”
Aicinājums bija pavēlošs, kas nepieļauj vilcināšanos. “Kad viņš šo parādību bija redzējis,” ziņo Lūka, kas Pāvilu, Sīlu un Timoteju pavadīja ceļā uz Eiropu, “mēs gribējām tūdaļ iet uz Maķedoniju, saprazdami, ka Dievs mūs aicina viņiem sludināt Evaņģēliju. Aizbraukuši no Troadas, mēs devāmies tieši uz Samotrāķiju un otrā dienā uz Neapoli, un no turienes uz Fīlipiem. Tā ir galvenā pilsēta kādā Maķedonijas novadā, romiešu kolonija.”
[212] “Sabatā,” Lūka turpina, “mēs izgājām ārpus pilsētas pie upes, kur, kā mēs domājām, būtu lūgšanas vieta, un apsēdušies runājām uz sanākušajām sievām. Klausījās arī kāda dievbijīga sieva, vārdā Lidija, purpura pārdevēja Tiatīras pilsētā; viņai tas Kungs atvēra sirdi Pāvila vārdiem.” Lidija priecīgi pieņēma patiesību, atgriezās un kristījās ar visu savu namu, un lūdza apustuļus apmesties viņas mājā.
Krusta vēstnešiem pildot savu sludināšanas uzdevumu, tiem sekoja kāda sieviete ar zīlētājas garu, saukdama: “Šie cilvēki ir visaugstākā Dieva kalpi, kas jums sludina pestīšanas ceļu.” Un to viņa darīja vairākas dienas pēc kārtas.
Šī sieviete bija īpašs rīks sātana rokās, un zīlēdama tā saviem kungiem sagādāja lielu peļņu. Viņas iespaids bija palīdzējis nostiprināt elkukalpību. Sātans saprata, ka tagad tiek uzbrukts viņa valstībai, tāpēc pielietoja šos līdzekļus, lai pretotos Dieva darbam, cerēdams savas maldu mācības sajaukt ar Evaņģēlija vēstnešu sludināto patiesību. Sievietes ieteikums patiesībai bija bīstams, jo tā ļaužu uzmanību novērsa no apustuļu paustajām atziņām un darīja negodu Evaņģēlijam, tādā veidā vadot daudzus uz domām ticēt, ka šos vīrus, kas runāja Dieva Garā un spēkā, pamudina tas pats gars, kas pārvaldīja sātana aģenti.
Kādu laiku apustuļi šo pretestību pacieta, bet tad, [213] Svētā Gara inspirēts, Pāvils pavēlēja ļaunajam garam zīlnieci atstāt. Viņas pēkšņā klusēšana pierādīja, ka apustuļi ir Dieva kalpi un ka arī dēmons tos atzinis par tādiem un paklausa viņu pavēlei.
Atbrīvota no ļaunā gara un atguvusi veselo saprātu, sieviete izvēlējās kļūt par Kristus sekotāju, bet viņas kungi sacēla trauksmi par tās zudušajām spējām. Tie saprata, ka visas cerības iegūt peļņu no viņas zīlēšanas un buršanas tagad ir beigušās un, ja apustuļiem atļaus turpināt Evaņģēlija darbu, tad viņu ienākumu avots drīz var izsīkt pavisam.
Iegūt naudu ar sātaniskām viltībām pilsētā ieinteresēti bija arī vēl daudzi citi, un, bīdamies no tādas varas iespaida, kas tik efektīvi spēja apturēt viņu darbu, tie pret Dieva kalpiem sacēla lielu troksni. Viņi tos veda pilsētas pārvaldnieka priekšā, apsūdzot: “Šie cilvēki ir jūdi un rada nemieru mūsu pilsētā, sludinādami ieražas, ko mums, romiešiem, neklājas ne pieņemt, ne piekopt.”
Neprātīga uzbudinājuma pārņemtie ļaudis tagad vērsās pret mācekļiem. Pūļa noskaņojums guva virsroku, un to sankcionēja vīri ar autoritāti, noplēšot apustuļiem virsdrēbes un pavēlot tos sodīt. “Pēc daudz sitieniem viņi tos iemeta cietumā un pavēlēja cietuma sargam tos stingri apsargāt.”
Grūtais stāvoklis, kādā viņus turēja, apustuļiem sagādāja ārkārtīgas mokas, bet tie nekurnēja. [214] Tieši otrādi – pilnīgā tumsā, drēgnajā apakšzemes cietumā viņi viens otru iedrošināja ar lūgšanas vārdiem un dziedāja slavu Dievam, ka atrasti cienīgi paciest negodu Viņa dēļ. To sirdis stiprināja dziļa un nopietna mīlestība pret Pestītāja darbu. Pāvils domāja par vajāšanām, kuras kādreiz bija izsaucis pār Kristus mācekļiem, un priecājās, ka viņa acis tagad ir atvērtas un sirds spēj sajust krāšņās patiesības spēku, ko viņš pats agrāk nicināja.
Citi cietumnieki pārsteigti klausījās no apakšzemes kameras nākošajās lūgšanu un dziesmu skaņās. Tie bija pieraduši, ka nakts klusumu pārtrauc kliedzieni un vaidi, lāsti un lamāšanās, bet nekad agrāk nebija dzirdējuši no šīs drūmās vietas atskanam lūgšanu un pateicības vārdus. Sargi un cietumnieki brīnījās un jautāja viens otram, kas gan tie varētu būt par cilvēkiem, kas, nosaluši, izsalkuši un spīdzināti, tomēr var priecāties.
Pa to laiku pilsētas pārvaldnieki atgriezās savās mājās, būdami gandarīti, ka tik ātri un apņēmīgi ir likvidējuši radušos nemierus, bet jau pa ceļam dzirdēja sīkākas ziņas par šo vīru raksturu un darbību, kurus tikko bija spīdzinājuši un ieslodzījuši cietumā. Tie satika no sātana iespaida atbrīvoto sievieti un bija pārsteigti par pārmaiņu viņas sejas izteiksmē un izturēšanās veidā. Agrāk tā pilsētai radīja daudz rūpju; tagad bija mierīga un klusa. Kad viņi saprata, ka droši vien tie pēc romiešu likumiem paredzēto bargo sodu ir piesprieduši diviem pilnīgi nevainīgiem cilvēkiem, pārvaldnieki jutās ar sevi neapmierināti un nolēma, ka no rīta pavēlēs apustuļus slepeni [215] atbrīvot un izvadīt ārpus pilsētas un pūļa vardarbības draudiem.
Bet, lai gan cilvēki bija nežēlīgi un atriebīgi, kā arī noziedzīgi nolaidīgi, pildot tiem uzticētos pienākumus, Dievs neaizmirsa parādīt žēlastību saviem kalpiem. Visas Debesis bija ieinteresētas par cilvēkiem, kas cieta Kristus dēļ, un sūtīja eņģeļus apmeklēt cietumu. No viņu soļiem trīcēja zeme, atvērās cieši aizbultētās kameru durvis, važas un siekstas nokrita no ieslodzīto rokām un kājām, un spoža gaisma piepildīja visu cietumu.
Uzraugs ar izbrīnu bija noklausījies apcietināto apustuļu lūgšanas un dziesmas. Kad tos ieveda, viņš bija redzējis to uztūkušās un asiņainās brūces, un pats bija ieteicis ieslēgt viņu kājas siekstā. Viņš bija sagatavojies dzirdēt smagas nopūtas un lāstus, bet to vietā atskanēja prieka un slavas dziesmas. Ar šīm skaņām ausīs uzraugs iekrita dziļā miegā, no kā to uzmodināja zemestrīce un cietumu mūru drebēšana.
Satraukumā uzlēcis kājās, viņš apmulsis redzēja, ka visas cietuma durvis ir vaļā, un to pārņēma bailes, ka ieslodzītie būs izbēguši. Viņš atcerējās, cik skaidri izteikta bija pavēle, kad iepriekšējā vakarā Pāvilu un Sīlu uzticēja viņa uzraudzībai, un bija pārliecināts, ka tagad par šķietamo nolaidību tiks sodīts ar nāvi. Dvēseles sarūgtinājumā viņš nolēma labāk mirt pašam no savas rokas, nekā pakļauties kauna pilnam nāves sodam. Izvilcis zobenu, tas bija gatavs sevi nogalināt, kad atskanēja Pāvila iedrošinošie vārdi: “Nedari sev nekā ļauna, jo mēs visi esam šeit.” [216] Ikviens cilvēks atradās savā vietā, jo tos, darbojoties dažu cietumnieku labā, bija aizturējis Dieva spēks.
Bardzība, ar kādu uzraugs izturējās pret apustuļiem, nebija pamodinājusi aizvainojumu, jo Pāvilam un Sīlam bija Kristus un nevis atriebības gars. Viņu sirdīs, kas bija pildītas ar Pestītāja mīlestību, nebija vietas ļaunumam pret saviem vajātājiem.
Nosviedis zobenu un saukdams pēc gaismas, uzraugs steidzās uz cietuma visdziļāko vietu. Viņš vēlējās redzēt, kas tie par cilvēkiem, kas nežēlību atmaksā ar laipnību. Aizsniedzis kameru, kur atradās apustuļi, viņš nometās to priekšā uz ceļiem un lūdza piedošanu. Tad, izvedis tos ārā, jautāja: “Kungi, kas man jādara, lai es tiktu pestīts?”
Cietuma uzraugs bija drebējis, izjūtot Dieva dusmas, kas atklājās zemestrīcē, kad viņš domāja, ka ieslodzītie izbēguši, un bija gatavs mirt pats no savas rokas, bet tagad visas šīs lietas šķita mazsvarīgas, salīdzinot ar svešām, savādām izbailēm, kas satrauca viņa prātu, un ar ilgām iegūt to dvēseles noskaņojumu un mieru, ko apvainojumos un ciešanās parādīja apustuļi. Viņš redzēja to sejās Debesu gaismu; viņš saprata, ka Dievs brīnumainā kārtā bija iejaucies, lai glābtu to dzīvības, un ar sevišķu spēku atmiņā uzausa garu apsēstās sievietes vārdi: “Šie cilvēki ir visaugstākā Dieva kalpi, kas jums sludina pestīšanas ceļu.”
[217] Dziļā pazemībā tas lūdza apustuļus parādīt viņam šo dzīvības ceļu. “Tici uz Kungu Jēzu, tad tu un tavs nams tiksit pestīti,” tie atbildēja un izskaidroja Dieva Vārdu gan viņam, gan “visiem, kas bija tanī namā.” Tad cietuma uzraugs apmazgāja apustuļu brūces un tiem kalpoja. Pēc tam viņu ar visu saimi kristīja. Ieslodzīto vidū izplatījās svētījošs iespaids, un viņu prāts bija atvērts klausīties apustuļu sludinātās patiesības, jo tie bija pārliecināti, ka tas Dievs, kuram šie cilvēki kalpoja, viņus bija brīnišķā veidā atbrīvojis no saitēm.
Filipu iedzīvotāji bija ļoti iztrūkušies par zemestrīci; un, kad no rīta cietuma sargi izstāstīja pilsētas pārvaldniekiem, kas naktī bija noticis, tie uztraucās vēl vairāk un sūtīja tiesas kalpotājus apustuļus atbrīvot. Bet Pāvils paziņoja: “Tie mūs, romiešus, bez tiesas sprieduma, visiem redzot, ir šautuši un iemetuši cietumā; un tagad tie mūs slepeni izmet? Tā ne; lai viņi paši nāk un mūs izved.”
Apustuļi bija Romas pilsoņi, un šaust romieti vai atņemt tam brīvību bez tiesas izmeklēšanas bija nelikumīgi, izņemot tikai visļaunāko noziegumu gadījumus. Pāvils un Sīla cietumā tika iemesti atklāti, visiem redzot, un tagad tie atteicās no slepenas atbrīvošanas bez pietiekoša paskaidrojuma no pilsētas pārvaldnieku puses.
Kad šos vārdus atstāstīja varas vīriem, tie ļoti izbijās, domādami, ka apustuļi žēlosies ķeizaram, tāpēc tūlīt devās uz cietumu, atvainojās Pāvilam un Sīlam [218] par nodarīto netaisnību un nežēlību un personīgi viņus atbrīvoja, lūgdami tos no pilsētas aiziet. Pilsētas pārvaldnieki baidījās no apustuļu ietekmes uz ļaudīm un arī no tā spēka, kas bija iejaucies šo nevainīgo cilvēku labā.
Darbodamies pēc Kristus norādījumiem, apustuļi neuzspieda savu klātbūtni tur, kur tos nevēlējās. “Izgājuši no cietuma, viņi aizgāja pie Lidijas un apmeklēja brāļus, pamācīja tos un devās ceļā.”
Darbu Filipos apustuļi tomēr neuzskatīja kā veltīgu. Viņi bija sastapušies ar lielu pretestību un vajāšanām, bet Dieva aizgādības iejaukšanās to labā un cietuma uzrauga un viņa nama atgriešanās vairāk nekā tikai atlīdzināja to pārdzīvotās ciešanas un pazemojumu. Ziņas par viņu netaisno apcietināšanu un brīnumaino atbrīvošanu izplatījās pa visu apgabalu, tādā veidā par apustuļu darbiem informējot daudzus, kas citādi nebūtu aizsniedzami.