(Ap. d. 15:36-41; 16:1-6)
[201] Pēc zināma kalpošanas laika Antiohijā Pāvils savam darba biedram ierosināja sākt otru misijas ceļojumu. “Iesim atkal,” viņš sacīja Barnabam, “un visās pilsētās, kur tā Kunga vārdu esam sludinājuši, apraudzīsim brāļus, kā tiem klājas!”
Kā Pāvils, tā Barnaba izjuta rūpes par tiem, kas viņu sludināšanas rezultātā nesen bija pieņēmuši Evaņģēlija vēsti, tāpēc viņi ilgojās tos vēlreiz redzēt. Šīs rūpes Pāvilam nekad nemitējās. Pat atrodoties citos misijas laukos, tālu prom no agrākajām darba vietām, viņš turpināja nest savā sirdī šo nastu, paskubinādams jaunatgrieztos palikt uzticīgiem, lai tie būtu “pilnīgi svēti Dieva bijībā”. (2. Kor. 7:1) Viņš pastāvīgi centās tiem palīdzēt kļūt par pārliecinātiem, pieaugošiem kristiešiem, stipriem ticībā, dedzīgiem garā, kas ar visu sirdi nododas Dievam un Viņa valstības veicināšanas darbam.
[202] Barnaba bija gatavs iet kopā ar Pāvilu, tikai vēlējās ņemt līdzi Marku, kurš atkal bija nolēmis nodoties kalpošanai. Pāvils pret to iebilda. Viņš “negribēja ņemt līdzi tādu”, kas pirmā misijas ceļojuma laikā grūtā brīdī tos bija atstājis. Viņš nebija noskaņots atvainot Marka vājību – pametot darbu mājas ērtību un drošības dēļ. Pāvils aizrādīja, ka cilvēks, kam tik maz izturības, nav piemērots pienākumiem, kas prasa pacietību, pašaizliedzību, drosmi, uzupurēšanos, ticību un gatavību, ja vajag, ziedot pat savu dzīvību. Pārrunas izvērtās tik asas, ka Pāvils un Barnaba šķīrās, un pēdējais, sekojot savai pārliecībai, aizgāja kopā ar Marku. Tā “Barnaba ņēma līdzi Marku un pārcēlās uz Kipru, bet Pāvils, izvēlējies Sīlu, devās ceļā, un brāļi to novēlēja tā Kunga žēlastībai.”
Ceļodami caur Sīriju un Kilikiju, kur viņi stiprināja draudzes, Pāvils un Sīla beidzot sasniedza Listru un Derbi, Likaonijas apgabalā. Listrā Pāvils kādreiz tika nomētāts ar akmeņiem, tomēr mēs viņu atkal atrodam agrāko briesmu vietā. Viņš ļoti vēlējās redzēt, kā iepriekšējās darbības laikā Evaņģēliju pieņēmušie ticīgie iztur pārbaudījumu smagumu, un nebija vīlies, jo atrada, ka Listras ticīgie niknās pretestības priekšā ir palikuši nesatricināmi.
Šeit Pāvils atkal sastapa Timoteju, kas bija viņa ciešanu liecinieks, beidzoties pirmajam Listras apmeklējumam, un kura apziņā, laikam ejot, šis iespaids bija padziļinājies tik tālu, līdz tas bija pārliecināts, ka viņam ir pienākums pilnībā nodoties kalpošanas darbam. [203] Timoteja sirds bija pieķērusies Pāvila sirdij, un viņš ilgojās dalīties ar apustuli darba pienākumos, ja vien rastos tāda izdevība.
Pāvila darbabiedrs Sīla bija pārbaudīts strādnieks, apveltīts ar pravieša garu; bet darāmā darba lauks bija tik plašs, ka aktīviem kalpošanas pienākumiem vajadzēja apmācīt daudz vairāk darbinieku. Timotejā Pāvils saskatīja cilvēku, kas vērtēja sludinātāja darba svētumu, ko nebaidīja ciešanu un vajāšanu draudi un kas labprāt vēlējās, lai to pamāca. Tomēr apustulis neuzdrošinājās uzņemties atbildību apmācīt šo nepārbaudīto jaunekli Evaņģēlija kalpošanai, iepriekš pilnīgi nepārliecinājies par viņa raksturu un pagātnes dzīvi.
Timoteja tēvs bija grieķis un māte jūdiete. Jau no bērnības viņš pazina Svētos Rakstus, un dievbijība, ko tas redzēja mājas dzīvē, bija veselīga un saprātīga. Mātes un vecāsmātes uzticība svētajiem ziņojumiem tam bija kā pastāvīgs atgādinājums par svētībām, kas nāk, darot Dieva prātu. Dieva Vārds bija kā likums, ar kuru šīs divas dievbijīgās sievietes dzīvē vadīja Timoteju. No viņām saņemto mācību garīgais spēks uzturēja jaunekli tīru valodā un neaptraipītu no apkārtnes ļaunā iespaida. Tā viņa dzimtās mājas audzinātāji bija sadarbojušies ar Dievu, sagatavojot to uzņemties grūtākas nastas.
Pāvils redzēja, ka Timotejs ir izturīgs, uzticīgs un godīgs, un izvēlējās to par savu darba un ceļa biedru. Sievietes, kas Timoteju bija mācījušas bērnībā, tagad jutās atalgotas, redzot savu rūpju bērnu tik ciešā sadraudzībā ar lielo apustuli. [204] Timotejs vēl bija tikai jauneklis, kad Dievs viņu jau izraudzīja par skolotāju citiem, bet, pateicoties agrākajai audzināšanai, viņa uzskati par pamatlikumiem bija tā nostiprinājušies, ka tas bija derīgs ieņemt Pāvila palīga vietu. Un, lai gan jauns, viņš savu atbildību nesa ar kristīgu lēnprātību.
Piesardzības dēļ Pāvils Timotejam deva gudru padomu apgraizīties, ne tādēļ, ka Dievs to prasītu, bet lai novērstu aizspriedumus, kas jūdiem varētu būt pret viņu kā sludinātāju. Savās darba gaitās apustulis daudzās zemēs ceļoja no pilsētas uz pilsētu, un tam bieži radās izdevība runāt par Kristu jūdu sinagogās un arī citās sapulcēšanās vietās. Ja kļūtu zināms, ka kāds no viņa biedriem nav apgraizīts, tad darbu ļoti kavētu jūdu aizspriedumi un fanātisms. Apustulis it visur sastapās ar noteiktu pretestību un nesaudzīgām vajāšanām. Viņš vēlējās Evaņģēlija atziņu nest saviem jūdu brāļiem tāpat kā pagāniem, tāpēc centās, cik tālu tas bija saskaņā ar pārliecību, novērst ikkatru ieganstu pretestībai. Un tomēr, lai arī tik ļoti piekāpjoties jūdu aizspriedumu priekšā, viņš ticēja un vienmēr mācīja, ka apgraizīšana vai neapgraizīšana nav nekas, bet visu nosaka Kristus Evaņģēlijs.
Pāvils mīlēja Timoteju kā savu “īsto dēlu ticībā”. (1. Tim. 1:2) Lielais apustulis bieži ierosināja jauno mācekli sarunai par Svētajiem Rakstiem, un, ceļojot no vienas vietas uz otru, viņš to rūpīgi pamācīja, kā sekmīgi veikt doto uzdevumu. Gan Pāvils, gan Sīla visā kopējā darbā ar Timoteju centās padziļināt viņa apziņā jau radušos iespaidus par Evaņģēlija kalpa svēto un nopietno darbu.
[205] Uzdevumus pildot, Timotejs pastāvīgi meklēja Pāvila padomu un pamācības. Viņš nerīkojās impulsīvi, bet izkopa apdomību un klusas pārdomas, pie katra soļa jautājot: Vai tas ir Kunga ceļš? Svētais Gars viņā atrada cilvēku, ko varēja apstrādāt un veidot par templi dievišķai klātbūtnei.
Ja Bībeles atziņas pielieto ikdienas dzīvē, tad tās uz raksturu atstāj dziļu un pastāvīgu iespaidu. Timotejs šo mācību apguva un pielietoja. Viņam nebija nekādu sevišķi spožu dāvanu, tomēr darbs bija vērtīgs, jo tas Dieva dotās spējas izlietoja kalpošanai Meistaram. Viņa izpratne par praktisko dievbijību to atšķīra no pārējiem ticīgajiem un deva noteiktu ietekmi.
Tiem, kas darbojas dvēseļu labā, ir jāiegūst dziļāka, skaidrāka un pilnīgāka atziņa par Dievu, nekā to var sasniegt ar parasto piepūli. Viņiem visa sava enerģija jāieliek Meistara darbā. Tie ir pieņēmuši augstu un svētu aicinājumu, un, ja kā algu manto dvēseles, tad tiem jābūt stingri nopamatotiem Dievā, ik dienas saņemot žēlastību un spēku no visu svētību Avota. “Jo ir atspīdējusi žēlastība, kas nes pestīšanu visiem cilvēkiem, audzinādama mūs, lai, atsacīdamies no bezdievības un pasaulīgas iekāres, prātīgi, taisni un dievbijīgi dzīvojam šinī laikā, gaidīdami svētlaimību, uz kuru ceram, un lielā Dieva un mūsu Pestītāja Kristus Jēzus godības atspīdēšanu; Viņš sevi par mums nodevis, lai atpestītu mūs no visas netaisnības un šķīstītu sev par savas saimes ļaudīm, dedzīgiem labos darbos.” (Titam 2:11-14)
[206] Pirms došanās jaunos misijas laukos, Pāvils ar darbabiedriem apmeklēja draudzes, kas bija dibinātas Pisidijā un tās apkārtnē. “Pārstaigādami pilsētas, viņi tiem pavēlēja ievērot noteikumus, ko apustuļi un vecaji Jeruzālemē bija devuši. Draudzes tika stiprinātas ticībā, un viņu skaits jo dienas vairojās.”
Apustulis Pāvils izjuta dziļu atbildību par sava darba rezultātā atgrieztajiem cilvēkiem. Pāri par visu viņš ilgojās, lai tie būtu uzticīgi, kā pats saka: “Man par lepnumu uz Jēzus Kristus dienu; tad es veltīgi nebūtu skrējis, nedz veltīgi pūlējies!” (Filip. 2:16) Viņš baidījās par sekmēm un juta, ka apdraudēta varētu būt pat viņa paša pestīšana, ja tas neizpildīs savu pienākumu un ja draudze nesadarbosies ar viņu dvēseļu glābšanas pasākumā. Apustulis saprata, ka ar sludināšanu vien nepietiek, lai ticīgie pilnībā iepazītos ar dzīvības Vārdu. Viņš zināja, ka soli pa solim, priekšrakstu pēc priekšraksta, mazliet šeit un mazliet tur viņi jāpamāca iet uz priekšu Kristus darbā.
Tas ir vispāratzīts pamatlikums, ja kāds atsakās izlietot viņam no Dieva dotās spējas, tad tās panīkst un iet bojā. Patiesība, kas netiek īstenota dzīvē, par kuru netiek stāstīts citiem, zaudē savu dzīvību dodošo spēku, savu dziedinošo iedarbību. Tāpēc arī apustulis bija nobažījies, ka viņš varētu ciest neveiksmi, mēģinot katru cilvēku novest līdz pilnībai Kristū. Pāvilam pašam aptumšojās cerība uz Debesīm, kad viņš sevī atklāja kādu kļūdu, kuras dēļ draudzei varētu tikt dots cilvēcisks, bet ne dievišķs paraugs. Viņa zināšanas, daiļrunība un darītie brīnumi, viņa priekšrocība vērot mūžības ainas, kas sniedzās līdz trešajām debesīm, – viss būtu velts, ja sakarā ar nepilnīgu uzticību darbā tie, kuru labā viņš pūlējās, zaudētu Dieva žēlastību. [207] Un tā, gan mutiski, gan rakstiski viņš lūdza visus, kas bija pieņēmuši Kristu, turpināt iesākto ceļu un gatavoties, lai tie kļūtu “nevainojami un šķīsti, nepeļami Dieva bērni sabojātas un samaitātas paaudzes vidū, un tanī mirdzētu kā spīdekļi pasaulē, turēdami dzīvības Vārdu (..).” (Filip. 2:15,16)
Katrs patiess darbinieks izjūt smagu atbildību par viņa gādībai uzticēto ticīgo garīgo pieaugšanu un dedzīgi ilgojas, lai tie kļūtu par Dieva līdzstrādniekiem. Tas saprot, ka no viņam uzticētā Dieva darba godīgas izpildes lielā mērā ir atkarīga visas draudzes labklājība. Nopietni un nenogurstoši viņš centīsies iedvest ticīgajos vēlēšanos mantot dvēseles Kristum, atcerēdamies, ka ar ikviena jauna locekļa pievienošanos draudzei tiek iegūts vēl kāds darbinieks vairāk atpestīšanas plāna īstenošanā.
Apmeklējuši draudzes Pisidijā un apkārtējos apgabalos, Pāvils un Sīla kopā ar Timoteju devās uz “Friģiju un Galatiju”, kur tie ar varenu spēku pasludināja pestīšanas prieka vēsti. Galatieši bija nodevušies elku kalpībai, bet, apustuļiem sludinot, tie priecājās par labajām ziņām, kas sola brīvību no grēka verdzības. Pāvils un viņa līdzstrādnieki iepazīstināja ļaudis ar mācību par taisnošanu ticībā Kristus salīdzinošajam upurim. Tie runāja par Kristu, ka Viņš, redzēdams cilvēces bezpalīdzīgo stāvokli, nāca cilvēkus glābt, dzīvodams, paklausot Dieva likumiem, un samaksādams sodu par nepaklausību. [208] Un krusta gaismā daudzi, kas līdz tam nekad agrāk nepazina patieso Dievu, sāka aptvert Viņa mīlestības lielumu.