9Ap. d. 15:1-35)
[188] Nonākot Sīrijas Antiohijā, no kurienes tie bija izsūtīti savā misijas ceļojumā, Pāvils un Barnaba izmantoja pirmo izdevīgo gadījumu, lai sapulcinātu ticīgos un tiem pastāstītu, “ko Dievs ar tiem bija darījis un kā Viņš pagāniem bija atvēris ticības durvis”. (Ap. d. 14:27) Antiohijas kristiešu saime bija liela un plaukstoša draudze. Kā misionāru darbības centrs tā bija viena no vissvarīgākajām ticīgo kopām, kas sastāvēja no daudz un dažādu ļaužu šķirām, kā no jūdiem, tā citu tautu pārstāvjiem.
Kamēr apustuļi kopā ar Antiohijas sludinātājiem un vienkāršajiem locekļiem, nopietni pūlējās mantot dvēseles Kristum, kādi ticīgie no Jūdejas, “no farizeju sektes” ar panākumiem izvirzīja argumentus, kas drīz vien draudzē radīja vispārēju konfliktu un ticīgos pagānus noveda apmulsumā. [189] Šie jūdu skolotāji ar lielu pārliecību apgalvoja, ka, lai kāds cilvēks tiktu glābts, tam jātiek apgraizītam un jāpilda visa ceremoniālā bauslība.
Pāvils un Barnaba uz šo nepareizo mācību ļoti ātri reaģēja un pretojās tās ieviešanai pie pagāniem. No otras puses, daudzi Antiohijas ticīgie jūdi atbalstīja no Jūdejas atnākušo brāļu viedokli.
Atgrieztie jūdi vispār nebija noskaņoti rīkoties tik strauji, kā Dieva aizgādība pavēra ceļu. Apustuļu darbības rezultātā starp pagāniem kļuva redzams, ka jaunatgriezto skaits no šiem ļaudīm tālu pārsniedza jaunatgriezto jūdu skaitu, un pēdējie baidījās, ka tādā gadījumā, ja viņu ceremonijas un ierobežojumi kā draudzes brālības nosacījumi nebūs obligāti arī pagāniem, tad jūdu nacionālās īpatnības, kas tos atšķīra no citām tautām, beidzot izzudīs no to vidus, kas pieņem Evaņģēlija vēsti.
Jūdi vienmēr bija lepojušies ar savu dievišķīgi pavēlēto dievkalpošanas sistēmu; un daudzi no tiem, kas tagad bija atgriezti Kristus ticībā, vēl arvien domāja, ja Dievs reiz ebrejiem skaidri bija noteicis, kā Viņu pielūgt, tad nav iespējams, ka Viņš piekristu kādai šo priekšrakstu izmaiņai. Tie pieprasīja, lai jūdu likumus un ceremonijas iekļautu arī kristīgajā reliģijā, jo viņiem bija grūti saprast, ka visa upuru sistēma norādīja uz Dieva Dēla nāvi, kur ēna sastapās ar īstenību un pēc kuras Mozus dotie rituāli un ceremonijas vairs nebija saistošas.
Pirms atgriešanās Pāvils sevi uzskatīja par [190] nevainojamu “taisnībā, ko paredz bauslība”. (Filip. 3:6) Bet kopš sirds pārmaiņas viņam bija skaidrs priekšstats par Pestītāja kā visu tautību – tiklab pagānu kā jūdu – Glābēja sūtību, jo viņš bija iemācījies atšķirt dzīvu ticību no nedzīva formālisma. Israēlam senatnē uzliktie rituāli un ceremonijas Evaņģēlija gaismā bija ieguvuši jaunu un dziļāku nozīmi. Tas, uz ko tie norādīja, bija noticis, tāpēc ļaudis, kas dzīvoja Evaņģēlija laikmetā, bija atbrīvoti no šo ceremoniju ievērošanas. Taču Dieva desmit baušļu negrozāmos likumus Pāvils pastāvīgi ievēroja kā pēc gara, tā pēc burta.
Apgraizīšanas jautājuma apspriešana Antiohijas draudzē radīja daudz pārrunu un strīdu. Beidzot, baidīdamies, ka no ilgstošajām domstarpībām varētu rasties šķelšanās, draudzes locekļi nolēma sūtīt Pāvilu, Barnabu un vēl dažas atbildīgas amatpersonas uz Jeruzālemi, lai ar šo problēmu iepazīstinātu apustuļus un vecākos. Tur tiem vajadzēja satikties ar pārstāvjiem no citām draudzēm, kā arī ar daudzajiem tuvojošos svētku apmeklētājiem. Visus strīdus pagaidām pārtrauca līdz galīgā lēmuma pieņemšanai šajā kopējā koncilā, kam tad vajadzētu attiekties uz visām draudzēm pa visu zemi.
Ceļā uz Jeruzālemi apustuļi apmeklēja ticīgos tajās pilsētās, caur kurām tie gāja, un iedrošināja tos, stāstot savus piedzīvojumus Dieva darbā un arī par pagānu atgriešanos.
[191] Nonākot Jeruzālemē, Antiohijas pārstāvji sastapa brāļus no dažādām draudzēm, kas bija sapulcējušies uz vispārējo sanāksmi; viņi tiem liecināja par saviem panākumiem, strādājot starp pagāniem. Pēc tam visiem sīki paskaidroja par apmulsumu, kas radies sakarā ar dažu atgriezto farizeju ierašanos Antiohijā, kuri mācīja, ka arī pagāniem, lai tiktu glābti, jātiek apgraizītiem un jātur Mozus likumi.
Sanāksmē šo problēmu dedzīgi apsprieda, jo ar apgraizīšanu cieši saistīti bija arī vēl daži citi jautājumi, kas prasīja rūpīgu iedziļināšanos. Viens no tiem attiecās uz nostāju, kāda būtu jāieņem pret gaļas lietošanu, ko upurēja elkiem. Daudzi no atgrieztajiem pagāniem dzīvoja starp neizglītotiem un māņticīgiem ļaudīm, kas bieži pienesa upurus dažādām dievībām. Pagānu priesteri ar šo upuru gaļu izvērsa plašu tirdzniecību, un atgrieztie jūdi baidījās, ka no pagānu vidus nākušie kristieši, pērkot un lietojot tādu gaļu, zināmā mērā it kā atzītu elku pielūgšanas paradumus un varētu celt neslavu kristietībai.
Turklāt pagāni bija paraduši ēst nožņaugtu dzīvnieku gaļu, bet jūdi, dievišķi pamācīti, kaujot dzīvniekus barībai, sevišķi rūpējās, lai asinis notecētu, citādi gaļu uzskatīja par lietošanai nederīgu. Dievs bija devis ebrejiem šos priekšrakstus, lai pasargātu viņu veselību, tāpēc tie asins lietošanu barībā uzskatīja par grēku, atzīstot, ka asinis ir dzīvība un asins izliešana nāca kā grēka sekas.
[192] Turpretī pagāni praktizēja upura asiņu savākšanu un to lietošanu barības sagatavošanā. Jūdi nespēja ticēt, ka tiem būtu jāmaina ieradumi, kas tika pieņemti pēc īpašiem Dieva norādījumiem. Ja, pastāvot tādai kārtībai, jūdi un citu tautību kristieši mēģinātu ēst pie viena galda, tad pirmie noteikti justos apvainoti un aizskarti.
Pagāni, sevišķi grieķi, bija ļoti izvirtuši, un draudēja briesmas, ka daži, sirdī neatgriezti, ārīgi izlikdamies par ticīgiem, neatsacīsies no saviem ļaunajiem ieradumiem. Kristīgie jūdi necieta netikumību, ko pagāni pat neuzskatīja par grēku. Tādēļ arī tie atzina kā nepieciešamu izvirzīt prasību, lai pagāni tiktu apgraizīti un ievērotu ceremoniālos likumus, kas pierādītu jaunatgriezto godīgumu un dievbijību. Tāda kārtība, kā viņi domāja, atturētu no draudzes ļaudis, kas, pieņemot ticību bez patiesas sirds atgriešanas, vēlāk, sava amorālā dzīves veida un pārmērību dēļ, kristietībai varētu radīt negodu.
Šķita, ka dažādie viedokļi, iztirzājot galveno jautājumu, sanākušajai padomei radīs nepārvaramas grūtības. Bet īstenībā Svētais Gars jau bija atrisinājis šo lietu, no kuras, kā varēja domāt, bija atkarīga kristīgās draudzes labklājība, ja ne pat eksistence.
“Kad radās daudz pārrunu, Pēteris piecēlās un uz tiem runāja: “Brāļi, jūs zināt, ka Dievs kopš senām dienām jūsu starpā nolēmis, lai pagāni no manas mutes dzirdētu Evaņģēliju un ticētu.”” [193] Viņš norādīja, ka Svētais Gars apspriežamo jautājumu jau ir izšķīris, ar vienādu spēku nonākdams kā uz neapgraizītajiem pagāniem, tā uz apgraizītajiem jūdiem. Apustulis atstāstīja redzēto atklāsmi, kurā Dievs viņa priekšā nolaida palagu pilnu ar visādiem četrkājainiem zvēriem, un pavēlēja kaut un ēst. Kad tas atteicās, apgalvodams, ka nekad nav ēdis nešķīstu, sekoja paziņojums: “Ko Dievs šķīstījis, to neturi par nešķīstu.” (Ap. d. 10:15)
Pēteris atstāstīja arī šo vārdu vienkāršo izskaidrojumu, kas tika dots gandrīz vienlaicīgi ar aicinājumu iet pie pagānu virsnieka un iepazīstināt viņu ar ticību Kristum. Tas rādīja, ka Dievs cilvēkus nešķiro, bet pieņem un atzīst visus, kas Viņu bīstas. Pēteris pieminēja savu izbrīnu, kad, runājot par patiesību ar Kornēlija namā sapulcētajiem, viņš kļuva par liecinieku, kā Svētais Gars pārņem viņa klausītājus, tiklab pagānus kā jūdus. Tā pati gaisma un godība, kas atstaroja no apgraizītajiem jūdiem, spīdēja arī pār neapgraizīto pagānu sejām. Tas bija Dieva brīdinājums, lai Pēteris nevienu neuzskatītu kā pārāku par otru, jo Kristus asinis ikkatru var atbrīvot no visas nešķīstības.
Jautājumu par Kornēlija un viņa draugu atgriešanos Pēteris ar saviem brāļiem bija apspriedis jau agrāk. Tad, runājot par Svētā Gara izliešanos pār pagāniem, apustulis bija teicis: “Ja nu Dievs viņiem devis tādu pašu dāvanu kā mums, kas esam ticējuši Kungam Jēzum Kristum, kas tad es esmu, ka es būtu spējis Dievam pretoties?” (Ap. d. 11:17) Tagad ar līdzīgu dedzību un spēku viņš paziņoja: “Un Dievs, siržu pazinējs, tiem devis labu liecību, dāvādams Svēto Garu, tāpat kā mums, un nemaz nav šķirojis mūs un viņus, šķīstīdams viņu sirdis ar ticību. Ko tad jūs Dievu kārdināt, uz mācekļu kakla likdami jūgu, ko ne mūsu tēvi, ne mēs nespējam panest?” [194] Ar šo jūgu netika domāti desmit baušļi, kā apgalvo daži, kas pretojas šo likumu saistošajām prasībām; Pēteris te runāja par ceremoniālo bauslību, kas savu spēku zaudēja līdz ar Kristus nāvi.
Pētera uzruna sapulci noskaņoja tik tālu, ka tie spēja pacietīgi uzklausīt Pāvilu un Barnabu, kas dalījās savos piedzīvojumos, strādājot pagānu labā. “Viss pulks klusēja un klausījās, kad Barnaba un Pāvils stāstīja, kādas zīmes un brīnumus Dievs caur viņiem bija darījis pagānu vidū.”
Arī Jēkabs noteikti apliecināja, ka tas ir bijis Dieva nodoms, apveltīt pagānus ar tām pašām priekšrocībām un svētībām, kas bija piešķirtas jūdiem.
Svētais Gars uzskatīja, ka nebūtu labi atgrieztajiem pagāniem uzspiest ceremoniālo bauslību, un apustuļu izpratne šajā jautājumā bija tāda pati kā Dieva Garam. Sanāksmi vadīja Jēkabs, un viņa gala slēdziens bija: “Tāpēc es domāju, ka nevajag apgrūtināt tos, kas no pagāniem atgriežas pie Dieva.”
Ar šiem vārdiem diskusijas beidzās, un tie mums der kā atspēkojums Romas Katoļu baznīcas aizstāvētajai mācībai, ka Pēteris ir draudzes galva. Pāvestu pretenzijām, kas sevi reklamē par viņa pēctečiem, Rakstos nav nekāda pamatojuma. [195] Nekas Pētera dzīvē neapstiprina apgalvojumu, ka viņš būtu bijis pārāks par saviem brāļiem kā Visaugstākā vietnieks. Ja tie, kuri saucas par Pētera pēcnācējiem, būtu sekojuši viņa piemēram, tad vienmēr būtu bijuši ar mieru palikt līdzīgā stāvoklī ar saviem brāļiem.
Šķiet, ka šajā gadījumā Jēkabs bija izraudzīts, lai paziņotu koncila pieņemto lēmumu. Tas bija viņa spriedums, ka ceremoniālo bauslību un it īpaši apgraizīšanu pagāniem nevajadzētu uzspiest, pat ne ieteikt. Jēkabs centās brāļus pārliecināt, ka, atgriežoties pie Dieva, pagāni jau tā savā dzīvē izdara lielas pārmaiņas un tāpēc vajadzētu būt ļoti apdomīgiem un netraucēt viņus ar mazāk svarīgiem, neskaidriem un šaubu pilniem jautājumiem, lai tie, sekojot Kristum, nekļūtu mazdūšīgi.