Atgrieztajiem pagāniem savukārt vajadzēja atmest ieradumus, kas bija pretrunā ar kristietības pamatprincipiem, tāpēc apustuļi un vecākie vienojās tos pamācīt ar vēstuli, lai tie atturas no elkiem upurētas un nožņaugto dzīvnieku gaļas, no netiklības un no asinīm. Tos vajadzēja paskubināt turēt baušļus un dzīvot svētu dzīvi, kā arī pārliecināt, ka cilvēki, kas uzsvēra prasību pēc apgraizīšanas, nebija no apustuļiem pilnvaroti to darīt.
Pāvils un Barnaba tika rekomendēti kā vīri, kas Kristus dēļ likuši uz spēles pat savu dzīvību. Šiem apustuļiem līdzi sūtīja Jūdu un Sīlu, lai tie pagāniem mutiski pateiktu padomes lēmumu. “Jo Svētajam Garam un mums ir paticis jums neuzlikt nekādu citu nastu kā vien šo nepieciešamo: sargāties no elku upuriem, asinīm, nožņaugtā un netiklības; no tā sargādamies, jūs darīsit labi.(..)” [196] Šos četrus Dieva kalpus sūtīja uz Antiohiju ar vēstuli un vēsti, kam bija jāizbeidz visas domstarpības, jo tā bija visaugstākās šīs zemes autoritātes balss.
Sanāksmē, kas pieņēma šo lēmumu, piedalījās apustuļi un skolotāji, kas bija kļuvuši ievērojami, dibinot jūdu un pagānu kristīgās draudzes, kā arī izvēlēti delegāti no dažādām vietām. Klāt bija Jeruzālemes draudzes vecākie un Antiohijas pilnvarotie, un tā līdzīgi pārstāvētas bija visas iespaidīgākās draudzes. Koncils darbojās saskaņā ar apgaismota prāta norādījumiem un pēc dievišķas gribas dibinātas draudzes augsto stāvokli. Apspriedes rezultātā tie saprata, ka Dievs pats jau bija atbildējis diskutējamo jautājumu, izlejot pār pagāniem Svēto Garu, un atzina, ka viņu uzdevums ir sekot Gara vadībai.
Lai izšķirtu šo jautājumu, kopā netika aicināta visa kristiešu saime. “Apustuļi un vecaji”, iespaidīgi un spriest spējīgi vīri, izstrādāja un pieņēma lēmumu, ko vēlāk pārsvarā atzina visas kristīgās draudzes. Tomēr ne visi ar to bija apmierināti. Atradās grupa godkārīgu un pašpaļāvīgu brāļu, kas tam nepiekrita. Šie vīri darbā iesaistījās paši uz savu atbildību. Tie atļāvās daudz kurnēt un meklēt kļūdas, ieteikdami jaunus plānus un cenzdamies graut to darbinieku pūles, kurus Dievs bija izredzējis Evaņģēlija mācīšanai un vēsts pasludināšanai. Jau no paša sākuma draudzei bija jāsastopas ar tādiem kavēkļiem, un tā tas turpināsies līdz laika galam.
[197] Jeruzāleme bija Jūdejas galvaspilsēta un tieši tur varēja sastapt vislielāko noslēgtību un neiecietību. Dzīvodami dievnama tuvumā, kristīgie jūdi dabīgi ļāva domām atgriezties pie savas tautas sevišķajām priekšrocībām. Kad tie redzēja kristīgo draudzi atšķiramies no jūdaisma ceremonijām un tradīcijām un saprata, ka tas sevišķais svētums, kādā bija ietērpti jūdu paradumi, drīz izzudīs jaunās ticības gaismā, daudzi jutās neapmierināti ar Pāvilu, kuru lielā mērā uzskatīja par šo pārmaiņu iniciatoru. Lai labprātīgi pieņemtu koncila lēmumu, gatavi nebija pat atsevišķi mācekļi. Daži bija centīgi ceremoniālo likumu aizstāvji un uz Pāvilu raudzījās ar nelabvēlību, domādami, ka viņa ieskati par jūdu saistošajiem likumiem ir pārāk brīvi.
Nepārprotamie un tālejošie sanāksmes lēmumi izraisīja paļāvību no pagānu vidus nākušo ticīgo rindās, un Dieva darbs uzplauka. Draudze Antiohijā bija sevišķi iepriecināta par speciāli izraudzīto sūtņu Jūdas un Sīlas klātbūtni, kas no sanāksmes atnāca kopā ar apustuļiem. “Bet Jūda un Sīla, arī paši būdami pravieši, pamācīja brāļus ar daudz vārdiem un tos stiprināja.” Šie dievbijīgie vīri kādu laiku uzturējās Antiohijā. Un arī “Pāvils un Barnaba palika Antiohijā kopā ar daudz citiem, mācīdami un sludinādami tā Kunga vārdu.”
Vēlāk, Pēterim apmeklējot Antiohiju, tas ar savu saprātīgo izturēšanos pret jaunatgrieztajiem pagāniem no daudziem ieguva lielu uzticību. [198] Kādu laiku viņš rīkojās saskaņā ar gaismu no Debesīm un iedzimtos aizspriedumus bija pārvarējis tik tālu, ka sēdēja ar pagāniem pie viena galda. Bet, kad no Jeruzālemes atnāca daži jūdi, kas bija dedzīgi ceremoniālo likumu ievērotāji, Pēteris savu nostāju neapdomīgi mainīja. “Un līdz ar viņu liekuļoja arī pārējie jūdi, un arī Barnabu viņu liekulība aizrāva līdzi.” (Gal. 2:13) Tāda vājuma izpausme no to cilvēku puses, kurus respektēja un mīlēja kā vadītājus, atstāja vissāpīgāko iespaidu uzticīgo pagānu dvēselē. Draudzei draudēja šķelšanās. Tad Pāvils, redzēdams nepareizās rīcības postošo ietekmi uz ticīgo saimi, kas radās sakarā ar Pētera divkosību, atklāti to norāja par savu patieso uzskatu slēpšanu. Visu klātbūtnē Pāvils Pēterim jautāja: “Ja tu, jūds būdams, dzīvo pēc pagānu un ne pēc jūdu paražām, kā tu gribi piespiest pagānus dzīvot pēc jūdu dzīves veida?” (Gal. 2:14)
Pēteris saprata maldus, kuros bija iekritis, un, cik tas bija viņa spēkos, kļūdu tūlīt centās izlabot, bet Dievs, kurš gala iznākumu zina jau sākumā, pieļāva, ka atklājas tāds Pētera rakstura vājums, lai pārbaudītais apustulis spētu saskatīt, ka viņā pašā nav nekā ar ko lielīties. Atstāti vieni, savos uzskatos maldīsies pat vislabākie cilvēki. Turklāt Kungs domāja arī par nākamiem laikiem, kad daži tiks piekrāpti, piešķirot Pēterim un viņa neīstajiem pēctečiem tādas privilēģijas, kas pieder vienīgi Dievam. [199] Tāpēc šim apustuļa vājuma aprakstam bija jāpaliek par pierādījumu viņa maldīgumam, apliecinot faktu, ka viņš nekādā gadījumā nestāvēja pāri citiem apustuļiem.
Apraksts par šo novirzīšanos no pareizajiem principiem ir kā svinīgs brīdinājums cilvēkiem, kas Dieva darbā ieņem atbildīgas vietas, lai tiem nepietrūktu godīguma un tie stingri turētos pie pamatlikumiem. Jo lielākas ir kādam uzticētās atbildības, kad paveras plašākas iespējas pavēlēt un visu kontrolēt, jo vairāk ļauna tāds var izdarīt, ja piesardzīgi neiet pa Kunga norādīto ceļu un nedarbojas saskaņā ar visas ticīgo saimes kopējā koncilā pieņemtiem lēmumiem. Vai nav savādi, ka Pēteris pēc visām pārdzīvotajām neveiksmēm, pēc krišanas un celšanās, pēc ilgās kalpošanas Kungam, tuvās pazīšanās ar Kristu un apzinoties Pestītāja godīgo nostāju pamatlikumos, pēc visām saņemtajām pamācībām un dāvanām, pēc iegūtajām zināšanām un iespaida, sludinot Kristu un mācot Dieva Vārdu, vēl mēģināja liekuļot un veikli izlocīties no Evaņģēlija pamatmācībām, baidīdamies no cilvēkiem, vai arī lai iegūtu viņu atzinību. Vai nav savādi, ka viņš vēl svārstījās, aizstāvot taisnību? Iespējams, ka Dievs tādā veidā liek katram cilvēkam atzīt savu bezspēcību un nevarību vadīt savu dzīves kuģi taisni un droši uz ostu.
Savā kalpošanas darbā Pāvils bieži bija spiests palikt viens. Dievs viņu tika īpaši pamācījis, un tas neatļāvās neko tādu, kas aizskartu pamatmācības. Kaut arī nasta brīžiem bija visai smaga, Pāvils stingri stāvēja par patiesību. Viņš atzina, ka draudzi nekad nedrīkst pakļaut cilvēcīgas varas kontrolei. Cilvēku tradīcijas un principi nekad nedrīkst ieņemt atklātas patiesības vietu. [200] Evaņģēlija vēsts attīstību nedrīkst kavēt cilvēku aizspriedumi un izvēle, lai arī kāds būtu viņu ieņemamais stāvoklis draudzē.
Pāvils sevi un visas savas spējas bija nodevis kalpošanā Kungam. Viņš Evaņģēlija patiesības bija saņēmis tieši no Debesīm, un visā darbības laikā uzturēja dzīvu savienību ar Debesu spēkiem. Dievs viņu bija pamācījis par nevajadzīgu nastu uzlikšanu no pagānu vidus nākošajiem kristiešiem, tāpēc, kad ticīgie jūdi Antiohijas draudzē izvirzīja jautājumu par apgraizīšanu, Pāvils, izprotot Dieva Gara nodomu šajā lietā, ieņēma nesatricināmu un nelokāmu nostāju, kas draudzes atbrīvoja no jūdu rituāliem un ceremonijām.
Neskatoties uz to, ka Dievs pats bija Pāvilu pamācījis, viņam tomēr nebija nekādi pārspīlēti uzskati par savu personīgo atbildību. Lai gan viņš parasti gribēja atrasties tiešā Dieva vadībā, tomēr vienmēr bija gatavs atzīt autoritāti, kas pienācās kristīgā draudzē apvienotai ticīgo kopai. Viņš izjuta vajadzību pēc padoma, un ar svarīgiem jautājumiem labprāt griezās pie draudzes, lai kopā ar brāļiem lūgtu gudrību no Dieva un pieņemtu pareizus lēmumus. Pāvils rakstīja, ka “praviešu gari praviešiem klausa. Jo Dievs nav nekārtības, bet miera Dievs”, un līdz ar Pēteri mācīja, lai visi draudzē apvienotie spēki darbotos, “cits citam padodamies”. (1. Kor. 14:32,33; 1. Pēt. 5:5)