(Ap. d. 14:1-26)
[177] No Pisidijas Antiohijas Pāvils un Barnaba aizgāja uz Ikoniju. Šeit, tāpat kā Antiohijā, viņi darbu sāka savu ļaužu sinagogā un piedzīvoja ievērojamus panākumus, jo “liels pulks jūdu un grieķu kļuva ticīgi.” Līdzīgi citām vietām, kur apustuļi darbojās, arī Ikonijā bija ”jūdi, kas neļāvās pārliecināties, kūdīja un sarūgtināja pagānu sirdis pret brāļiem”.
Tas tomēr apustuļus nenovērsa no viņu sūtības mērķa, jo daudzi pieņēma Kristus Evaņģēliju. Sastopoties vaigu vaigā ar pretestību, skaudību un aizspriedumiem, tie turpināja darbu un “droši sludināja, paļaudamies uz Kungu”, un Dievs “apliecināja savu žēlastības Vārdu, likdams notikt zīmēm un brīnumiem caur viņu rokām”. Šiem dievišķā apsolījuma pierādījumiem bija spēcīgs iespaids uz tiem, kuru gars bija uzņēmīgs, tā ka atgriezto skaits vairojās.
[178] Apustuļu nestās vēsts popularitātes pieaugums neticīgos jūdus pildīja ar nenovīdību un naidu, un tie nolēma, ka Pāvila un Barnabas darbs ir noteikti jāaptur. Ar viltīgiem un pārspīlētiem ziņojumiem tie pamodināja aizdomas valdības iestādēs, ka visai pilsētai draud briesmas no sacelšanās. Tie skaidroja, ka liels skaits ļaužu ir pieķērušies apustuļiem, un vedināja uz domām, ka tas ir panākts ar slepeniem un bīstamiem nolūkiem.
Šo sūdzību rezultātā mācekļus atkārtoti izklaušināja dažādas autoritātes, bet viņu aizstāvēšanās bija tik skaidra un saprātīga un mācības izskaidrojums tik mierīgs un nevainojams, ka tas veidoja spēcīgu ietekmi viņiem par labu. Lai gan nepareizo apsūdzību dēļ tiesnešiem pret viņiem bija aizspriedumi, tie tomēr neiedrošinājās apustuļus notiesāt. Tie nevarēja neatzīt, ka Pāvila un Barnabas mācības cilvēkus padarīja par krietniem un apzinīgiem pilsoņiem un ka morālais līmenis un kārtība pilsētā tikai uzlabotos, ja ļaudis pieņemtu viņu mācītās patiesības.
Apustuļiem izrādītās pretestības dēļ patiesības vēsts ieguva plašu popularitāti. Jūdi redzēja, ka viņu pūles izjaukt jauno skolotāju darbu tikai veicināja vēl lielāka piekritēju skaita pievienošanos jaunajai ticībai. “Bet pilsētas ļaudis dalījās: citi bija ar jūdiem, citi ar apustuļiem.”
[179] Par tādu apstākļu pavērsienu jūdu vadoņi bija tik saniknoti, ka nolēma savu mērķi sasniegt ar varu. Pamodinādami neizglītotā un trokšņainā pūļa kaislības, tie radīja satraukumu, ko tad pierakstīja apustuļu sludināšanai. Ar šo viltus apsūdzību tie cerēja iegūt tiesnešu atbalstu savu nodomu īstenošanai, jo sprieda, ka mācekļiem nebūs izdevības aizstāvēties un, ja pūlis iejauksies, nomētājot Pāvilu un Barnabu akmeņiem, tad līdz ar to izbeigsies viņu darbība.
Apustuļu draugi, pat neticīgie, tos brīdināja no jūdu ļaunajiem nodomiem un skubināja bez vajadzības nepakļaut sevi pūļa dusmām, bet pasargāt savu dzīvību. Sakarā ar to Pāvils un Barnaba slepeni atstāja Ikoniju, ļaudami ticīgajiem kādu laiku turpināt pasākumu vieniem. Tomēr tiem nebija nodoma pilnīgi pamest šo lauku, jo viņi cerēja, tiklīdz uztraukums būs rimis, atkal atgriezties un pabeigt iesākto darbu.
Visos laikos un visās zemēs Dieva vēstnešiem ir jāsastopas ar sīvu pretestību no tiem, kas tīši atsakās pieņemt Debesu gaismu. Bieži vien, apmelojot vai nepareizi attēlojot faktus, Evaņģēlija ienaidnieki ir šķietami uzvarējuši, aizslēgdami durvis, pa kurām Dieva vēstneši būtu varējuši piekļūt cilvēkiem. Bet šīs durvis nevar palikt aizvērtas uz visiem laikiem, un daudzreiz, kad Kunga kalpi pēc kāda laika atgriežas, lai turpinātu savas pūles, tie atrod, ka Dievs ir spēcīgi darbojies viņu labā, atvieglojot apstākļus, lai uzceltu pieminekli Viņa Vārda godam.
Vajāšanu dēļ spiesti atstāt Ikoniju, apustuļi aizgāja uz Likaonijas Listru un Derbi. Šajās [180] pilsētās pa lielākai daļai dzīvoja pagāni, māņticīgi ļaudis, bet starp tiem bija arī tādi, kas labprāt klausījās un pieņēma Evaņģēlija vēsti. Šeit un visā tuvākajā apkārtnē apustuļi nolēma tagad darboties, cerēdami izvairīties no jūdu aizspriedumiem un vajāšanām.
Kaut gan arī Listrā dzīvoja nedaudz jūdu, sinagogas tur tomēr nebija. Pilsētas iedzīvotāji pārsvarā dievu pielūdza Jupiteram veltītajā templī. Kad tur ieradās Pāvils un Barnaba, sapulcinot listriešus un skaidrojot tiem Evaņģēlija vienkāršās patiesības, daudzi tās centās savienot ar savu pārliecību pagodināt Jupiteru.
Apustuļi pūlējās šiem elku kalpiem atklāt atziņu par Dievu kā Radītāju un par Viņa Dēlu, cilvēku cilts Pestītāju. Vispirms tie ļaužu uzmanību centās pievērst Dieva brīnišķajiem darbiem – Saulei, Mēnesim, zvaigznēm, noteiktajai kārtībai gadalaiku mijā, varenajiem, ar sniegu klātajiem kalniem, cēlajiem kokiem un citiem dabas brīnumiem, kas cilvēkam liecina par neaptveramu gudrību. Runājot par visvarenā Dieva darbiem, apustuļi vadīja pagānus uz pārdomām par lielo Universa Valdnieku.
Izskaidrojuši šīs fundamentālās atziņas par Radītāju, apustuļi listriešiem stāstīja par Dieva Dēlu, kurš, mīlēdams cilvēku bērnus, nāca no Debesīm uz šo Zemi. Tie liecināja par Kristus dzīvi un kalpošanu, par Viņa atmešanu no tiem, kurus Tas vēlējās glābt, par Viņa notiesāšanu un krustā sišanu, augšāmcelšanos un atgriešanos Debesīs, lai tur darbotos kā cilvēku aizstāvis. Tā Svētā Gara un Dieva spēkā Pāvils un Barnaba Listrā sludināja Evaņģēliju.
[181] Reiz, stāstot ļaudīm par Kristus darbu pie slimo un apbēdināto dziedināšanas, Pāvils starp klausītājiem ievēroja kādu tizlu vīru, kas neatlaidīgi raudzījās uz viņu, atzīstot un ticot dzirdētajiem vārdiem. Apustuli pārņēma dziļa līdzjūtība pret šo ciešanām pakļauto vīrieti, kurā viņš saskatīja cilvēku, kam “ir ticība tikt dziedinātam”. Elkiem kalpojošā pūļa klātbūtnē Pāvils pavēlēja kroplim piecelties kājās. Līdz šim cietējs spēja pārvietoties tikai sēdus, bet tagad, acumirklī paklausot apustuļa pavēlei, viņš pirmo reizi savā mūžā nostājās uz kājām. Spēks radās ticot, un viņš, kas līdz šim bija kropls, tagad varēja lēkāt un staigāt.
“Kad ļaudis redzēja, ko Pāvils bija darījis, tie sāka runāt, likaoniešu valodā sacīdami: “Dievi kļuvuši cilvēkiem līdzīgi un nokāpuši zemē pie mums.”” Šis apgalvojums saskanēja ar viņu ticējumu, ka dievi reizēm apmeklē Zemi. Barnabu tā cēlās ārienes, cienīgās izturēšanās, maiguma un laipnības dēļ, par ko liecināja viņa sejas izteiksme, tie nodēvēja par Jupiteru – dievu tēvu, bet par Pāvilu domāja, ka tas ir Merkurijs, “tāpēc ka viņš bija runātājs”, nopietns, darbīgs un daiļrunīgs savās pamācībās un brīdinājumos.
Sirsnīgi vēlēdamies parādīt apustuļiem savu pateicību, listrieši pierunāja Jupitera priesteri tos pagodināt, un viņš, “atvedis vēršus un vainagus pie vārtiem, gribēja kopā ar ļaudīm upurēt”. Pāvils un Barnaba, kas uz kādu brīdi bija centušies atrast mieru un atpūtu, par šo sagatavošanos neko nezināja, [182] bet drīz viņu uzmanību saistīja mūzikas skaņas un liela pūļa jūsmīgie saucieni, kas bija dzirdami pie viņu mājvietas.
Kad apustuļi pārliecinājās par šī apmeklējuma nolūku, “viņi saplēsa savas drēbes un ieskrēja ļaužu vidū”, tā cerēdami aizkavēt notikumu tālāko norisi. Stiprā, skanīgā balsī, kas bija dzirdama cauri pūļa saucieniem, Pāvils pieprasīja viņu uzmanību un, troksnim norimstot, sacīja: “Vīri, ko jūs darāt? Mēs arī esam tādi paši mirstīgi cilvēki kā jūs, kas jums sludinām Evaņģēliju, lai jūs no šiem nīcīgajiem atgrieztos pie dzīvā Dieva, kas radījis debesis un zemi un jūru un visu, kas tur iekšā; kas pagājušajos laikos visām tautām ļāvis iet savus ceļus; jebšu Viņš sevi nav atstājis neapliecinātu, labu darīdams, no debess jums dodams lietu un auglīgus laikus, mūsu sirdis pildīdams ar barību un prieku.”
Neskatoties uz apustuļu noteikto savas dievības noliegšanu, neskatoties uz Pāvila pūlēm pievērst ļaužu prātus Dievam kā vienīgajam, kas ir pielūgšanas cienīgs, pagānus bija gandrīz neiespējami aizkavēt no nodomātās upurēšanas. Tik stingra bija viņu pārliecība, ka šie vīri patiešām ir dievi, un tik liela sajūsma, ka tie tikai negribot atzina savus maldus. Raksti ziņo, ka viņi “tikai ar pūlēm nomierinājās”.
Listrieši sprieda, ka viņi taču paši savām acīm bija redzējuši apustuļu pielietoto brīnišķīgo spēku. Viņi pazina tizlo, kas līdz tam nekad nebija spējis staigāt, bet tagad priecīgs, vesels un spēka pilns stāvēja tiem blakus. [183] Vienīgi pēc ilgas pārliecināšanas no Pāvila puses, kurš rūpīgi izskaidroja savu un Barnabas sūtību, ka viņi ir Debesu Dieva un Viņa Dēla, lielā Ārsta, pārstāvji, ļaudis varēja pierunāt atteikties no sākotnējā nodoma.
Pāvila un Barnabas darbs Listrā tika pēkšņi pārtraukts, kad ar ļauniem nodomiem no “Antiohijas un Ikonijas atnāca jūdi”, kas, uzzinājuši par apustuļu darba panākumiem, bija nolēmuši tos izsekot un vajāt. Ierodoties Listrā, jūdiem drīz vien izdevās iedvest vietējos iedzīvotājos to pašu rūgto garu, kas bija pārņēmis viņu sirdi. Un tie, kas vēl nesen Pāvilu un Barnabu bija uzskatījuši par dievišķām būtnēm, tagad, dzirdot nepareizus apvainojumus un melus, tika pārliecināti, ka apustuļi ir sliktāki par slepkavām un pelnījuši nāvi.
Vilšanās, ko listrieši pārdzīvoja, kad tika noraidīta viņu vēlēšanās upurēt apustuļiem, sagatavoja tos vērsties pret Pāvilu un Barnabu ar līdzīgu aizrautību kā tad, kad vēlējās tos apsveikt kā dievus. Jūdu pamudināti un pamācīti, tie tagad apņēmās apustuļiem uzbrukt ar spēku, turklāt nedodot Pāvilam izdevību izteikties, jo tika apgalvots, ka viņa runa ļaudis var apburt.
Drīz šo Evaņģēlija ienaidnieku asinskārie nodomi tika īstenoti dzīvē. Padodoties ļaunajai ietekmei, listriešus pārņēma sātanisks niknums, un, Pāvilu sagrābuši, tie viņu nežēlīgi nomētāja ar akmeņiem. Apustulis jau domāja, ka viņa dzīvei pienācis gals. [184] Atmiņā spilgti atausa Stefana nāve un viņa paša ļaunā loma šajā gadījumā. Brūcēm klāts un no sāpēm zaudējis samaņu, viņš pakrita pie zemes, un saniknotais pūlis to izvilka “ārā no pilsētas, domājot, ka viņš ir miris”.
Šajā tumšajā un grūtajā stundā Listras kristiešu grupa, kas ar Pāvila un Barnabas kalpošanu bija atgriezta Jēzus ticībā, palika pilnīgi uzticīga. Neprātīgā pretestība un ienaidnieku nežēlīgās vajāšanas tikai vēl vairāk nostiprināja šo mīļo brāļu paļāvību; un tagad, draudot briesmām un nicināšanai, tie pierādīja savu uzticību, noskumuši sapulcējoties ap to, kuru uzskatīja par mirušu.
Kāds gan bija viņu pārsteigums, kad, tiem tā sērojot, apustulis pēkšņi pakustināja galvu un, Dievu slavējot, piecēlās kājās! Šī negaidītā Kunga kalpa spēku atgūšana ticīgajiem bija kā apbrīnojams Dieva varas pierādījums, it kā uzliekot Debesu zīmogu viņu ticības maiņai. Tie priecājās neizteicamā līksmībā un atjaunotā ticībā slavēja Dievu.