Starp atgrieztajiem Listrā, kas kļuva par Pāvila ciešanu lieciniekiem, bija kāds, kurš vēlāk izveidojās par ievērojamu darbinieku kristietībā, kam nācās dalīties ar apustuli viņa grūtā darba pārbaudījumos un priekos. [185] Tas bija jaunais Timotejs. Kad Pāvilu vilka ārā no pilsētas, šis jaunais māceklis bija starp tiem, kas stāvēja pie viņa šķietami nedzīvajām miesām un redzēja viņu, sasistu un asiņainu, pieceļamies ar slavu uz lūpām, ka tam ir bijis atļauts ciest Kristus dēļ.
Nākamajā dienā pēc Pāvila nomētāšanas ar akmeņiem apustuļi devās uz Derbi, kur viņu darbs tika svētīts, jo daudz dvēseļu pieņēma Kristu kā savu Pestītāju. Bet, “pasludinājuši Evaņģēliju šajā pilsētā un ieguvuši labu pulku mācekļu”, ne Pāvils, ne Barnaba negribēja uzsākt darbu vēl kaut kur citur, nenostiprinājuši to atgriezto ļaužu ticību, kurus tie bija spiesti uz laiku atstāt vienus visās tajās vietās, kur nesen bija darbojušies. Tāpēc tie bezbailīgi “griezās atpakaļ uz Listru, Ikoniju un Antiohiju, stiprinādami mācekļu dvēseles un pamācīdami palikt ticībā”. Daudzi bija pieņēmuši Evaņģēlija prieka vēsti, tā pakļaudami sevi pārmetumiem un pretestībai, un tos tagad apustuļi centās nostiprināt ticībā, lai iepriekš darītais darbs nebūtu veltīgs.
Par vienu no svarīgākajiem faktoriem jaunatgriezto garīgai izaugsmei tie uzskatīja rūpīgu evaņģēliskās kārtības nodrošināšanu. It visur Likaonijā un Pisidijā, kur vien bija ticīgie, tika organizētas draudzes. Katrā draudzē iecēla amatpersonas un nostiprināja pareizu pārvaldes kārtību un audzināšanas sistēmu attiecībā uz ticīgo garīgo labklājību.
Pūles apvienot vienā miesā visus ticīgos Kristū pilnībā saskanēja ar evaņģelizācijas plānu, kam Pāvils rūpīgi sekoja visā savas darbības laikā. Tos, kas kādā vietā [186] viņa darba rezultātā bija pieņēmuši Kristu par savu Pestītāju, ar laiku organizēja draudzē. To darīja pat tad, ja ticīgo skaits bija pat visai neliels. Tā kristieši mācījās kalpot viens otram, pieminot apsolījumu: “Jo, kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā Vārdā, tur es esmu viņu vidū.” (Mat. 18:20)
Pāvils nekad neaizmirsa savas dibinātās draudzes, un rūpes par tām uz viņa pleciem gūlās ar pieaugošu svaru. Lai cik maza bija ticīgo grupa, tā pastāvīgi atradās viņa uzmanības lokā. Viņš saudzīgi gādāja par mazajām draudzēm, atzīdams, ka pret tām nepieciešama īpaša attieksme, lai visi locekļi būtu nopamatoti patiesībā un mācītos pašaizliedzīgi darboties savā apkārtnē.
Visās savās misionāru gaitās un pasākumos Pāvils un Barnaba centās sekot Kristus piemēram, labprātīgi uzupurējoties un uzticīgi un nopietni pūloties dvēseļu labā. Būdami modri, dedzīgi un nenogurdināmi, tie neņēma vērā savas tieksmes vai personīgās ērtības, bet ar dievbijīgu degsmi un nerimstošām aktivitātēm vienmēr sēja patiesības sēklu. Un, tā darot, viņi pastāvīgi sniedza arī praktiskas pamācības, kam bija neaprakstāma vērtība visu to dzīvē, kas nostājās par Evaņģēliju. Šis svinīgais nopietnības un dievbijības gars uz jaunatgriezto mācekļu prātu atstāja paliekošu iespaidu attiecībā uz Evaņģēlija vēsts svarīgo nozīmi.
Atgriežoties daudzsološiem un spējīgiem cilvēkiem, kā, piemēram, Timotejam, Pāvils un Barnaba centās tiem [187] uzsvērt nepieciešamību darboties Kunga vīnakalnā. Un, apustuļiem aizejot uz citu vietu, šo vīru ticība nemazinājās, bet gan pieauga. Tie bija uzticīgi ievadīti Kunga ceļos un pamācīti, kā nesavtīgi, nopietni un neatlaidīgi darboties citu cilvēku glābšanā. Jaunatgriezto rūpīgā audzināšana bija svarīgs faktors ievērojamajos panākumos, kas pavadīja Pāvilu un Barnabu, kad tie sludināja Evaņģēliju pagānu zemēs.
Pirmais misijas ceļojums ātri tuvojās noslēgumam. Uzticēdami tikko noorganizētās draudzes Kungam, apustuļi aizgāja uz Pamfiliju “un, sludinājuši Dieva Vārdu Pergā, devās lejup uz Ataliju. No turienes tie pārcēlās uz Antiohiju, kur viņi, Dieva žēlastībai uzticēti, bija sākuši darbu (..).”