(Ap. d. 13:4-52)
[166] Pēc iesvētīšanas Pāvils un Barnaba, “Svētā Gara izsūtīti, aizgāja uz Seleukiju un no šejienes pārcēlās uz Kipru”. Tā apustuļi iesāka savu pirmo misijas ceļojumu.
Kipra bija viena no tām vietām, uz kuru ticīgie bēga Jeruzālemes vajāšanu laikā, kas sekoja Stefana nāvei. No Kipras daži vīri bija atceļojuši uz Antiohiju, “sludinādami par Kungu Jēzu”. (Ap. d. 11:20) Barnaba pats bija “dzimis kiprietis” (Ap. d. 4:36), un tagad viņš un Pāvils Barnabas radinieka Jāņa Marka pavadībā apmeklēja šīs salas misijas lauku.
Marka māte bija atgriezusies pie kristīgās reliģijas, un viņas nams Jeruzālemē mācekļiem kļuva par patvēruma vietu. Tie vienmēr varēja būt droši, ka tur tiks laipni uzņemti un varēs atpūsties. Kādā no šādiem apustuļu apmeklējumiem mātes namā Marks ierosināja Pāvilam un Barnabam, ka gribētu tos pavadīt misijas ceļojumā. [167] Viņš sajuta Dieva labvēlību savā sirdī un ilgojās pilnībā nodoties Evaņģēlija darbam.
Sasnieguši Salamīnu, “viņi sludināja Dieva Vārdu jūdu sinagogās (..). Pārstaigājuši visu salu līdz Pafai, viņi sastapa kādu zīlnieku, viltus pravieti, jūdu, vārdā Barjēsus. Tas bija viens no prokonsula Sergija Paula, gudra vīra, pavadoņiem. Ataicinājis Barnabu un Saulu, viņš ļoti vēlējās dzirdēt Dieva Vārdu. Bet Elima – zīlnieks, tā tiek tulkots viņa vārds, viņiem nostājās pretī, cenzdamies prokonsulu novērst no ticības”.
Sātans pastāvīgi pretojas Dieva valstības celtniecībai uz šīs Zemes. Ļaunā spēki ir iesaistījušies nerimstošā cīņā pret Evaņģēlija izplatīšanā nozīmētajiem darbiniekiem, un šie tumsības spēki kļūst sevišķi aktīvi, kad patiesību pasludina cienījamiem un patiesi godīgiem cilvēkiem. Tā tas bija ar Sergiju Paulu, Kipras prokonsulu, tam klausoties Evaņģēlija vēsti. Prokonsuls bija sūtījis pēc apustuļiem, lai varētu iepazīties ar viņu pausto mācību, un nu ļaunā spēki burvja Elimas personā, ar savu kaitīgo suģestiju centās viņu novērst no ticības un izjaukt Dieva nodomu.
Tā kritušais ienaidnieks vienmēr darbojas, lai savās rindās paturētu iespaidīgus vīrus, kas atgriezušies varētu sniegt vērtīgu palīdzību Dieva lietai. [168] Bet uzticīgam Evaņģēlija darbiniekam nav jābaidās no ienaidnieka rokas, jo viņam ir priekštiesība būt vienmēr apģērbtam ar spēku no augšienes, lai pretotos katrai sātaniskai ietekmei.
Izjūtot ārkārtīgu sātana uzmākšanos, Pāvilam pietika drosmes norāt šo ienaidnieka izmantoto cilvēku. Svētā Gara pārņemts, apustulis, viņu uzlūkojis, sacīja: ““Ak, tu velna bērns, visas viltības un blēdības pilns, visas taisnības ienaidnieks, vai tu nemitēsies sagrozīt tā Kunga taisnos ceļus? Redzi, tā Kunga roka ir pret tevi, tu būsi akls un kādu laiku neredzēsi sauli.” Tūdaļ krēsla un tumsa apņēma viņu, un, taustīdamies ap sevi, tas meklēja, kas viņu vestu pie rokas. Tad prokonsuls, redzēdams notikušo, kļuva ticīgs, brīnīdamies par tā Kunga mācību.”
Burvis bija aizvēris acis pret Evaņģēlija patiesības pierādījumiem, un Kungs taisnīgās dusmās atņēma redzes spējas viņa dabīgajām acīm, tā ka tas vairs nesajuta dienas gaismu. Šis aklums nebija pastāvīgs, bet tikai uz laiku, lai viņu brīdinātu, aicinot nožēlot un meklēt piedošanu no Dieva, pret kuru tas bija smagi grēkojis. Fakts, ka aklumā viņš bija spiests taustīties apkārt, visiem pierādīja, ka apustuļu veiktie brīnumdarbi, kurus Elima izskaidroja vienīgi ar roku veiklību, tika darīti Dieva spēkā. Pārliecināts par apustuļu mācības patiesumu, zemes pārvaldnieks pieņēma Evaņģēliju.
Elima nebija izglītots vīrs, tomēr sevišķi piemērots darīt sātana darbu. [169] Tie, kas sludina Dieva patiesību, ar viltīgo ienaidnieku sastapsies daudz un dažādos veidos. Reizēm tie būs mācīti cilvēki, bet visbiežāk neizglītoti, – ļaudis, kurus sātans sagatavojis par sekmīgiem rīkiem dvēseļu pievilšanā. Ikvienam Kristus kalpam ir pienākums, bīstoties Dievu un paļaujoties uz Viņa vareno spēku, uzticīgi stāvēt savā vietā. Tā viņš var sātana pulkus novest sajukumā un Kunga vārdā uzvarēt.
Pāvils ar pavadoņiem turpināja ceļojumu, ejot uz Pergu, Pamfīlijā. Ceļš bija ļoti nogurdinošs; tie sastapās ar grūtībām un trūkumu, un briesmas apstāja no visām pusēm. Ciemos un pilsētās, caur kurām viņi gāja, un arī uz vientuļajiem ceļiem tie vienmēr bija redzamu un neredzamu briesmu apņemti, tomēr Pāvils un Barnaba bija mācījušies uzticēties Dieva apsardzībai. Viņi izjuta sirsnīgu mīlestību pret bojā ejošajām dvēselēm un kā uzticīgi gani, meklējot zudušo avi, nedomāja par savām ērtībām un interesēm. Aizmirsdami sevi, tie nogurumā, izsalkumā un aukstumā nekļuva mazdūšīgi. Viņu acu priekšā bija tikai viens mērķis – glābt tos, kas aizklīduši tālu no ganāmā pulka.
Tieši te Marks, baiļu un nedrošības pārņemts, sāka šaubīties par savu nodomu pilnībā nodoties Kunga darbam. Pie grūtībām nepieradis, nonākot briesmās un trūkumā uz ceļa, viņš sāka svārstīties. Labvēlīgos apstākļos tas bija darbojies visai sekmīgi, bet tagad, vaigu vaigā ar pretestību un briesmām, kas tik bieži apņēma darba pionierus, tam neizdevās panest grūtības kā labam krusta karavīram. [170] Viņam vēl bija jāmācās drošsirdīgi stāties pretī draudiem, vajāšanām un šķēršļiem. Apustuļiem turpinot ceļojumu, kur varēja sagaidīt vēl lielākus pārbaudījumus, Marks nobijās un zaudēja drosmi, atteicās iet tālāk un atgriezās Jeruzālemē.
Šī dezertēšana deva iemeslu Pāvilam nelabvēlīgi skatīties uz Marku un to pat kādu laiku bargi nosodīt. Barnaba turpretī centās viņu atvainot piedzīvojumu trūkuma dēļ. Viņš bija noraizējies, ka Marks pavisam neatstāj kalpošanas darbu, jo savā radiniekā saskatīja īpašības, kas to varētu darīt par sekmīgu Kristus strādnieku. Vēlākos gados viņa rūpes par Marku bagātīgi atalgojās, jo šis jaunais cilvēks pilnīgi nodevās Kungam un Evaņģēlija vēsts pasludināšanas darbam grūtos laukos. Pateicoties Dieva svētībai un Barnabas saprātīgai audzināšanai, viņš izveidojās par vērtīgu darbinieku.
Pēc tam arī Pāvils ar Marku samierinājās un pieņēma viņu par līdzstrādnieku. Kolosiešiem viņš to ieteica kā darbabiedru “Dieva valstības lietās”, kas bijis viņa iepriecinātājs, (Kol. 4:11) un neilgi pirms savas nāves viņš Marku piemin kā kalpošanai “noderīgu” vīru. (2. Tim. 4:11)
Pēc Marka aiziešanas Pāvils un Barnaba apmeklēja Pisidijas Antiohiju un, Sabatā iegājuši jūdu sinagogā, apsēdās. “Pēc bauslības un praviešu nolasīšanas sinagogas priekšnieki sūtīja pie viņiem, sacīdami: “Brāļi, ja jums ir kādi pamācības vārdi ļaudīm, tad runājiet!”” [171] Tādu uzaicinājumu saņēmis, “Pāvils piecēlās un ar roku mājis, sacīja: “Israēlieši un jūs, dievbijīgie, klausieties!”” Tad sekoja brīnišķīga uzruna. Atgādinot vēsturi, viņš stāstīja par veidu, kā Kungs bija izturējies pret jūdiem, sākot ar viņu atbrīvošanas laiku no Ēģiptes verdzības, un ka no Dāvida sēklas bija apsolīts Glābējs, droši apgalvojot, ka “no viņa pēcnācējiem Dievs, kā solījis, Israēlam ir sūtījis Pestītāju Jēzu. Pirms Viņa atnākšanas Jānis visai Israēla tautai bija sludinājis grēku nožēlas kristību. Savu mūža darbu pabeidzis, Jānis bija teicis: “Es neesmu tas, par ko jūs mani turat; bet viens nāks pēc manis, kam es neesmu cienīgs kurpju siksnas atraisīt.”” Tā viņš spēcīgi apliecināja Jēzu par cilvēku Pestītāju un pravietoto Mesiju.
Izteicis šo paziņojumu, Pāvils vēl piebilda: “Brāļi, Ābrahāma cilts bērni, un jūs, kas bīstieties Dievu, mums šis pestīšanas vārds ir sūtīts. Jo Jeruzālemes iedzīvotāji un to vadoņi, Viņu neatzīdami un tiesādami, piepildījuši praviešu vārdus, ko katru Sabatu nolasa.”
Pāvils nevilcinājās atklāti un skaidri pateikt, ka jūdu vadoņi Mesiju ir atmetuši. “Un, neatraduši nekādu nāves vainu, prasījuši, lai Pilāts Viņu notiesā. Kad tie visu bija padarījuši, kas par Viņu rakstīts, tad tie Viņu noņēma no staba un ielika kapā. [172] Bet Dievs Viņu uzmodinājis no mirušiem. Viņš daudz dienu parādījies tiem, kas līdz ar Viņu bija nākuši no Galilejas uz Jeruzālemi un kas tagad ir Viņa liecinieki tautas priekšā.”
“Arī mēs jums sludinām,” apustulis turpināja, “ka Dievs, Jēzu uzmodinādams, mūsu bērniem piepildījis solījumu, ko Viņš tēviem devis, kā arī otrā psalmā rakstīts: Tu esi mans Dēls, šodien Es Tevi esmu dzemdinājis. – Viņš uzmodinājis to no mirušiem, jo Viņam nebija lemts atgriezties iznīcībā; to Viņš tā izteicis: Es jums došu Dāvidam solīto svētumu, kas nezudīs.” Tāpēc viņš arī citā vietā saka: “Tu savam Svētajam neliksi redzēt iznīcību.” Jo Dāvids, savai paaudzei nokalpojis, ir pēc Dieva prāta aizmidzis, guldīts pie saviem tēviem un redzējis iznīcību. Bet Tas, ko Dievs uzmodinājis, nav redzējis iznīcību.”
Un tad, saprotami paskaidrojis pazīstamo pravietojumu piepildīšanos attiecībā uz Mesiju, Pāvils ar tiem runāja par atgriešanos un grēku piedošanu, pateicoties Pestītāja Jēzus nopelnam. “Tāpēc ziniet, brāļi, ka caur Viņu jums tiek sludināta grēku piedošana, un visās lietās, kurās Mozus bauslība jums nespēja sagādāt taisnošanu, ikviens, kas tic, caur Viņu tiek taisnots.”
Dieva Gars pavadīja runātos vārdus un skāra sirdis. Apustuļa atsaukšanās uz Vecās Derības pravietojumiem un viņa paziņojums par šo pravietojumu piepildīšanos Jēzus Nacarieša kalpošanā pārliecināja daudzas dvēseles, kas ilgojās pēc apsolītā Mesijas atnākšanas. [173] Un Pāvila iedrošinošie vārdi, ka pestīšanas “prieka vēsts” domāta kā jūdiem, tā pagāniem, sniedza cerību un prieku tiem, kas pēc miesas neskaitījās Ābrahāma dzimums.
Viņiem aizejot, pagāni tos lūdza arī “nākamajā Sabatā tiem runāt šos vārdus”. Kad sapulce beidzās, “daudz jūdu un dievbijīgu prozelītu sekoja Pāvilam un Barnabam; tie viņus pamācīja un paskubināja palikt Dieva žēlastībā”.
Pāvila runa Pisidijas Antiohijā pamodināja interesi, un nākamajā Sabatā gandrīz visa pilsēta sapulcējās “klausīties Dieva Vārdu. Bet jūdi, ļaužu pulku redzēdami, iedegās naidā un runāja pretim Pāvila vārdiem zaimodami. Bet Pāvils un Barnaba, paļāvības pilni, sacīja: “Dieva vārdu vajadzēja vispirms jums sludināt; bet, kad jūs to atmetat un sevi neturat par mūžīgās dzīvības cienīgiem, lūk, tad mēs griežamies pie pagāniem. Jo tā tas Kungs mums ir pavēlējis: Es Tevi esmu licis par gaismu pagāniem, lai Tu būtu par pestīšanu līdz pasaules galam.”
“Pagāni, to dzirdēdami, priecājās un slavēja tā Kunga vārdu, un ticēja, cik mūžīgajai dzīvībai bija izredzēti.” Tie ļoti priecājās, ka Kristus viņus atzinis [174] par Dieva bērniem, un ar pateicīgām sirdīm klausījās sludināto Vārdu. Kļuvuši ticīgi, viņi Evaņģēlija vēsti dedzīgi nesa tālāk citiem, un “tā Kunga Vārds izpaudās pa visu apgabalu”.