Vēlākā laikā iesvētīšanas rituālu ar roku uzlikšanu izmantoja visai ļaunprātīgi. Šim aktam piešķīra neattaisnojami lielu nozīmi, it kā pār tiem, kas saņem šādu iesvētīšanu, nāktu īpašs spēks, kas tūlīt tos padara derīgus šim un visiem kalpošanas pienākumiem. Bet šo divu apustuļu nošķiršanā nebija nekā, kas norādītu, ka ar roku uzlikšanas aktu tiem būtu piešķirtas kādas spējas. Ir tikai vienkāršs ziņojums par iesvētīšanu un par tās nozīmi viņu turpmākajā darbā.
Apstākļi, kuros Svētā Gara vadībā noteiktai kalpošanai nošķīra Pāvilu un Barnabu, skaidri rāda, ka Kungs sadarbojas ar izraudzītiem strādniekiem savā organizētā draudzē. [163] Pirms vairākiem gadiem, kad Pāvilam šo dievišķo nodomu atklāja pats Pestītājs, Viņš to tūlīt veda saskarē ar nesen izveidotās Damaskas draudzes locekļiem, un arī tur esošo draudzi ilgi neatstāja neziņā par atgrieztā farizeja personisko piedzīvojumu. Un tagad, kad toreiz doto dievišķo uzdevumu vajadzēja apstiprināt vēl pilnīgāk, Svētais Gars atkal, liecinādams par Pāvilu kā izredzētu rīku Evaņģēlija pasludināšanai pagāniem, uzlika draudzei viņa un viņa darbabiedra iesvētīšanas pienākumu. Kad Antiohijas draudzes vadītāji “kalpoja tam Kungam un gavēja, Svētais Gars sacīja: “Nošķiriet man Barnabu un Saulu darbam, kādam Es tos esmu aicinājis.””
Dievs draudzi uz Zemes ir darījis par gaismas kanālu, ar kura starpniecību Viņš paziņo savus nodomus un gribu. Nevienam savam kalpam Viņš nedod piedzīvojumus neatkarīgi vai pretēji pašas draudzes piedzīvojumiem. Viņš arī nevienam cilvēkam neatklās savu gribu attiecībā uz visu draudzi, kamēr draudze – Kristus miesa – paliktu neziņā. Dievišķā tālredzībā Kungs savus kalpus vada ciešā savienībā ar draudzi, lai tie mazāk paļautos uz sevi un vairāk uzticētos citiem, kurus Viņš ir izraudzījis darba sekmēšanai.
Draudzē vienmēr ir bijuši tādi, kas pastāvīgi tiecas pēc individuālas neatkarības. Tie, šķiet, nespēj saprast, ka garīgā neatkarība cilvēku var novest pie pārāk lielas pašpaļāvības un uzticēšanās savam spriedumam, kas liek mazāk cienīt un vērtēt savu brāļu spriedumu, sevišķi to brāļu, kas ieņem kādu amatu un kurus Dievs nozīmējis savu ļaužu vadībai. Kungs savai draudzei ir piešķīris īpašu autoritāti un spēku, un neviens nav attaisnojams, to neievērojot vai nicinot, jo, kas to dara, tas nicina Dieva balsi.
[164] Tie, kam ir tieksme savu personīgo spriedumu vērtēt augstāk par visu, atrodas lielās briesmās. Tas ir sātana pārbaudīts līdzeklis, lai atsevišķus cilvēkus atšķirtu no tiem, kas darbojas kā gaismas kanāli, ar kuru starpniecību Dievs ir izveidojis un uztur visu darbu virs Zemes. Neievērojot vai nicinot tos, kurus Kungs nozīmējis nest vadības atbildības, lai patiesība varētu iet uz priekšu, nozīmē atmest līdzekļus, kurus Viņš noteicis, lai palīdzētu, iedrošinātu un stiprinātu savus ļaudis. Ikkatrs Kunga līdzstrādnieks, kas to neievēro, domādams, ka gaisma viņam nevar nākt citādā veidā kā tikai tieši no Dieva, nostāda sevi stāvoklī, kur ienaidnieks viņu var viegli pievilt un pārspēt. Kungs savā gudrībā ir iekārtojis, lai ar ciešām savstarpējām attiecībām, kas jāuztur visiem ticīgajiem, kristietis būtu savienots ar kristieti un draudze ar draudzi. Līdz ar to cilvēciskais varēs sadarboties ar dievišķo. Visas spējas būs pakļautas Svētajam Garam, un visi ticīgie būs vienoti organizētās un labi vadītās pūlēs, sniedzot pasaulei priecīgās vēstis par Dieva žēlastību.
[165] Oficiālās iesvētīšanas notikumu Pāvils uzskatīja kā sākumu jaunam un svarīgam laika posmam personīgajā dzīvē. Vēlāk viņš to atzīmēja kā savas apustuļa darbības iesākumu kristīgajā draudzē.
Evaņģēlija gaismai spoži spīdot Antiohijā, arī Jeruzālemē palikušie apustuļi turpināja svarīgu darbu. Katru gadu svētku laikā daudz jūdu no visām zemēm nāca uz Jeruzālemes templi, lai piedalītos dievkalpojumos. Daži no šiem ceļiniekiem bija sirsnīgi, dievbijīgi vīri un nopietni pravietojumu pētītāji. Viņi gaidīja un ilgojās pēc apsolītā Mesijas, Israēla cerības. Ieceļotāju pārpildītajā Jeruzālemē apustuļi ar bezbailīgu drosmi sludināja Kristu, labi zinādami, ka, to darot, viņi pastāvīgi riskē ar savu dzīvību. Dieva Gars apzīmogoja viņu pūles, jo daudzi atguva ticību un, atgriežoties mājās dažādās pasaules daļās, patiesības sēklu izkaisīja starp visām tautām un dažādām sabiedrības šķirām.
Starp apustuļiem, kas nodevās šim darbam, sevišķi izcēlās Pēteris, Jēkabs un Jānis, būdami pārliecināti, ka Dievs tiem ir devis uzdevumu sludināt Kristu dzimtenē starp tautiešiem. Viņi darbojās uzticīgi un prātīgi, liecinādami par redzētām un dzirdētām lietām, atsaukdamies uz stipro praviešu vārdu (2. Pēt. 1:19) un cenzdamies pārliecināt Israēla namu, ka Dievs tieši to Jēzu, ko jūdi situši krustā, ir “darījis par Kungu un Kristu”. (Ap. d. 2:36)