(Ap. d. 12:1-23)
[143] “Ap to pašu laiku ķēniņš Hērods apcietināja dažus draudzes locekļus, gribēdams tiem darīt ļaunu.”
Jūdejas patvaldība atradās Hēroda Agripas rokās, kas bija padots Romas imperatoram Klaudijam un skaitījās arī viens no četriem Galilejas pārvaldniekiem. Kā prozelīts viņš bija atklāts jūdu ticības piekritējs un neapšaubāmi ļoti dedzīgs jūdu ceremoniālo likumu ievērotājs. Vēlēdamies iegūt šīs tautas labvēlību un cerēdams tā nodrošināt savu stāvokli un godu, viņš turpināja izpildīt jūdu vēlēšanos, vajājot Kristus draudzi, izpostot ticīgo mājas un mantu un apcietinot draudzes vadošos locekļus. Viņš iemeta cietumā Jēkabu, Jāņa brāli, un sūtīja bendi, lai nogalinātu to ar zobenu, tāpat kā kāds cits Hērods bija licis nocirst galvu pravietim Jānim. Redzēdams, ka jūdiem šī rīcība labi patika, viņš apcietināja arī Pēteri.
Šos nežēlīgos pasākumus organizēja Pasā svētku laikā, [144] kad jūdi pieminēja tautas atbrīvošanu no Ēģiptes, parādīdami lielu dedzību Dieva likumu aizstāvēšanā, tajā pašā laikā pārkāpjot katru šo likumu pamatdomu, vajājot un nonāvējot ticīgos Kristū.
Jēkaba nāve Kristus sekotājos radīja lielas bēdas un apmulsumu. Kad arī Pēteri apcietināja, visa draudze gavēja un lūdza.
Hēroda rīcību, nonāvējot Jēkabu, jūdi uzņēma ar sajūsmu, lai gan daži nebija apmierināti ar notikuma slepeno norisi, apgalvodami, ka atklāta nāves soda izpildīšana ticīgos un viņu līdzjutējus iebiedētu daudz vairāk. Tāpēc Hērods tagad Pēteri turēja apcietinājumā, gribēdams apmierināt jūdus ar publisku nāves soda izrādi, tomēr sprieda, ka nebūtu visai droši pieredzes bagāto apustuli vest Jeruzālemē sapulcēto ļaužu priekšā, jo baidījās, ka šī aina, nododot viņu nāvei, pamodinātu pūļa līdzjūtību.
Baidījās arī priesteri un virsnieki, ka Pēteris varētu sākt kādu no tām iespaidīgajām uzrunām, kurās bieži mudināja ļaudis iepazīties tuvāk ar Jēzus dzīvi un raksturu, – uzrunas, ko viņi ar visiem saviem argumentiem nespēja apstrīdēt. Pētera dedzība par Kristus lietu bija vadījusi daudzus nostāties Evaņģēlija pusē, un virsnieki šaubījās, vai var dot viņam izdevību aizstāvēt savu ticību pilsētā uz dievkalpojumu sanākušo ļaužu priekšā, jo tad viņa atbrīvošanu varētu pieprasīt no ķeizara.
Kamēr vairāku iemeslu dēļ Pētera nāves soda izpildīšanu atlika pēc Pasā svētkiem, draudzes locekļiem bija laiks dziļai sirds pārbaudei un nopietnām lūgšanām. Viņi bez mitēšanās lūdza par Pēteri, jo nojauta, ka neviens to nežēlos. Tie saprata, ka ir nonākuši grūtā stāvoklī, kur bez īpašas Dieva palīdzības Kristus draudzi var arī iznīcināt.
Pa to laiku svētceļnieki no visām zemēm sapulcējās templī, kas kādreiz tika veltīts Dieva pielūgšanai. [145] Mirdzot zeltā un dārgakmeņos, tas liecināja par skaistumu un varenību, bet šajā piemīlīgajā vietā Jehova vairs nebija atrodams. Israēls kā tauta bija šķīries no Dieva. Kad Kristus īsi pirms savas zemes kalpošanas noslēguma pēdējo reizi uzlūkoja tempļa iekārtojumu, Viņš teica: “Redzi, jūsu nams tiks jums atstāts postā.” (Mat. 23:38) Līdz tam brīdim Kristus templi bija saucis par sava Tēva namu, bet, Dieva Dēlam šīs sienas atstājot, Kunga klātbūtne no dievnama, kas bija celts Viņa godam, tika atņemta uz visiem laikiem.
Beidzot tika nolikta Pētera nāves soda izpildīšanas diena, bet ticīgo lūgšanas vēl arvien cēlās uz Debesīm; un, kamēr visa viņu enerģija un līdzjūtība bija sakopota dedzīgos saucienos pēc palīdzības, Dieva eņģeļi apsargāja apcietināto apustuli.
Atcerēdamies Pētera iepriekšējo iziešanu no cietuma, Hērods šajā gadījumā veica divkārtējus piesardzības pasākumus. Lai izslēgtu jebkādu atbrīvošanās iespēju, apustulis bija nodots sešpadsmit karavīru pārziņā, kas vairākās maiņās viņu sargāja dienu un nakti. [146] Kamerā tas pastāvīgi atradās starp diviem kareivjiem un bija saistīts ar divām ķēdēm, no kurām katra bija piestiprināta arī pie viena kareivja rokas. Tiem nemanot, nebija iespējams pat pakustēties. Ņemot vērā droši aizslēgtās cietuma durvis un stipro sardzi pie tām, viņa izglābšanās vai bēgšanas iespēja ar cilvēciskiem līdzekļiem nebija iedomājama. Bet ārkārtēja cilvēciska bezpalīdzība sagādā iespēju darboties Dievam
Pēteris bija ieslodzīts klintī izcirstā kamerā, kuras durvis tika cieši aizbultētas un aizslēgtas, un par cietumnieka nosargāšanu atbildību prasīja no kareivjiem. Bet bultas, aizbīdņi un romiešu sardze, kas īstenībā izslēdza jebkuru cilvēciskas palīdzības iespēju, Dieva pārsteidzošos panākumus Pētera atsvabināšanā padarīja tikai vēl iespaidīgākus. Hērods bija pacēlis roku pret Visvareno, un viņam bija jāpiedzīvo sakāve. Šo dārgo dzīvību, kuru jūdi bija sazvērējušies iznīcināt, Dievs tagad gatavojās glābt, pielietojot savu spēku.
Ir pēdējā nakts pirms nospriestā soda izpildīšanas. Lai Pēteri atbrīvotu, no Debesīm tiek sūtīts varens eņģelis. Stiprie vārti, kas ieslēdz Dieva svēto, atveras bez cilvēku roku palīdzības. Visaugstākā sūtnis pa tiem ieiet, un vārti aiz viņa bez trokšņa atkal aizveras. Viņš nonāk kamerā, kur pilnīgā paļāvībā mierīgi guļ Pēteris.
Ap eņģeli starojošā gaisma piepilda visu kameru, bet tā apustuli neuzmodina. Tikai jūtot eņģeļa rokas pieskārienu un dzirdot balsi: “Celies ātri!” viņš patiešām atmostas un redz kameru mirdzam Debesu spožumā un lielā godībā tērptu eņģeli stāvam savā priekšā. [147] Viņš nedomājot vienkārši paklausa pavēlei un, kad pieceļoties pakustina rokas, saprot, ka ķēdes no tām ir nokritušas.
Atkal debesu sūtņa balss viņam pavēl: “Apjozies un apauj kājas!” Un vēlreiz Pēteris automātiski paklausa, neatraudams savu izbrīna pilno skatu no apmeklētāja un domādams, ka sapņo vai redz atklāsmi. Tad eņģelis, virzīdamies uz durvju pusi, saka: “Apvelc savas drēbes un seko man!” un citkārt tik runīgais, bet tagad no pārsteiguma mēmais Pēteris, tam paklausa. Viņi kāpj pāri sargiem un sasniedz smagi aizbultētās durvis, kas pašas no sevis atveras, kamēr sargi gan iekšpusē, gan ārpusē paliek mierīgi savās vietās.
Tiek sasniegtas otrās durvis, kuras apsargā tāpat kā pirmās. Arī tās atveras bez čīkstēšanas un bez dzelzs bultu grabēšanas un, kad viņi iziet, atkal tikpat nedzirdami aizveras un noslēdzas. Tādā pašā veidā viņi izkļūst caur trešajiem vārtiem, beidzot atrodoties uz tukšas ielas. Netiek izrunāts neviens vārds, nav dzirdams soļu troksnis. Apžilbinošas gaismas apņemtais eņģelis slīd pa priekšu, un Pēteris, apmulsis, arvien vēl domādams, ka sapņo, seko savam atbrīvotājam. Tā viņi nostaigā līdz tuvākajam ielu krustojumam, un tad, kad eņģelis savu uzdevumu ir veicis, viņš pēkšņi pazūd.
Līdz ar to Debesu gaisma izdzisa, un Pēteris atradās pilnīgā tumsā, bet, kad viņa acis pierada, tumsa it kā [148] pakāpeniski samazinājās, un tas saskatīja, ka viens pats atrodas uz kādas klusas ielas, kur vēsais nakts gaiss dveš tam sejā. Tagad viņš saprata, ka ir brīvs un nonācis kādā pazīstamā pilsētas daļā. Apustulis atcerējās šo vietu, jo bieži bija te gājis un vēl iepriekšējā dienā domājis, ka rīt ies pa to pēdējo reizi.
Pēteris centās atsaukt atmiņā tikko pagājušo brīžu notikumus. Viņš atcerējās savu iemigšanu, ar novilktām sandalēm un virsējām drēbēm, gulošam starp diviem karavīriem, un, apskatījis sevi, atrada, ka ir pilnīgi apģērbies un apjozies. No smago ķēžu svara uztūkušās rokas tagad bija brīvas no važām. Viņš aptvēra, ka šī brīvība nav maldi, nav sapnis vai atklāsme, bet laimīga īstenība. No rīta viņu vestu uz soda izpildīšanas vietu, bet, redzi, eņģelis to bija atsvabinājis no cietuma un nāves. “Pēteris atjēdzies sacīja: “Tagad es tiešām zinu, ka tas Kungs sūtījis savu eņģeli un izpestījis mani no Hēroda rokas un visiem jūdu draudiem.””
Apustulis tūlīt devās uz namu, kur bija sapulcējušies brāļi un kur tie tajā brīdī nopietni lūdza par viņu Dievu. “Viņam pie vārtiem klauvējot, kāda kalpone, vārdā Rode, nāca klausīties; un, Pētera balsi pazinusi, viņa aiz prieka neatvēra, bet steidzās un pavēstīja, ka Pēteris stāvot vārtu priekšā. Tie viņai sacīja: “Tu esi traka.” Bet viņa noteikti apgalvoja, ka tā esot. Tie sacīja: “Tas ir viņa eņģelis.” Pēteris joprojām klauvēja. Viņi atvēra un atvēruši, to redzēdami, izbijās. Viņš tiem māja ar roku, lai tie klusētu, un tiem pastāstīja, kā tas Kungs viņu izvedis no cietuma. (..) Un izgājis viņš devās uz citu vietu.” [149] Prieks un pateicība pildīja ticīgo sirdis, jo Dievs bija uzklausījis un atbildējis viņu lūgšanas un atbrīvojis Pēteri no Hēroda rokas.
No rīta sapulcējās ļoti daudz ļaužu, lai būtu klāt apustuļa nāves soda izpildīšanas brīdī. Hērods nosūtīja virsniekus uz cietumu pēc Pētera, kuru vajadzēja atvest ar iespaidīgu ieroču un apsardzes parādi, ne tikai lai nodrošinātos pret izbēgšanu, bet lai iebiedētu visus līdzjutējus un demonstrētu ķeizara spēku.
Kad durvju sargi atrada, ka Pēteris ir izbēdzis, tos pārņēma šausmas. Bija taču skaidri pateikts, ka viņi par cietumnieku atbild ar savu dzīvību, tādēļ tie bija izturējušies sevišķi modri. Kad virsnieki atnāca pēc Pētera, karavīri vēl joprojām dežurēja pie cietuma durvīm, bultas un aizbīdņi vēl arvien atradās cieši aiztaisīti un arī ķēdes pie abu kareivju rokām, bet cietumnieka tur vairs nebija.
Saņēmis ziņu par Pētera bēgšanu, Hērods jutās uztraukts un saniknots. Apvainodams cietuma sargus neuzticībā, viņš lika tos nogalināt, kaut gan labi saprata, ka nekāds cilvēcisks spēks Pēteri nevarēja izglābt. Pārvaldnieks bija stingri nolēmis neatzīt, ka viņa nodomus būtu izjaukusi dievišķa vara, un tāpēc nostājās pārdrošā izaicinājumā pret Dievu.
Ne ilgi pēc Pētera atbrīvošanas no cietuma Hērods [150] devās uz Cēzareju. Gribēdams izsaukt ļaužu apbrīnu un atzinību, viņš, tur uzturoties, sarīkoja lielus svētkus, kurus apmeklēja izpriecu mīļotāji no plašas apkārtnes; tika daudz ēsts un dzerts. Svinīgi un lielā greznībā Hērods parādījās ļaužu priekšā un uzrunāja tos visai izmeklētiem vārdiem. Tērpts zeltā un sudrabā mirdzošās drēbēs, kuru spožās ieloces atspoguļoja saules starus un apžilbināja skatītāju acis, viņš tautai šķita visai lielisks. Pārvaldnieka stāva majestātiskums un daiļskanīgo vārdu iespaids ļaudis ietekmēja ar sevišķu spēku. Apskurbuši no ēšanas un vīna dzeršanas, Hēroda greznuma samulsināti un viņa runas un izturēšanās apburti, tie nevaldāmā sajūsmā apbēra viņu ar glaimiem, apgalvodami, ka nevienam mirstīgajam nevar būt tāds izskats, un tas arī nespētu pie sanāksmes griezties ar tādu pārsteidzošu daiļrunību. Tie paziņoja, ka līdz šim viņu cienījuši kā valdnieku, bet tagad to pielūgs kā dievu.