(Ap. d. 11:19-26—13:1-3)
[155] Pēc tam, kad mācekļi vajāšanās tika izdzīti no Jeruzālemes, Evaņģēlija vēsts ātri izplatījās ārpus Palestīnas robežām, un zemes svarīgākajos centros izveidojās daudzas mazas ticīgo grupas. Daži mācekļi, vārdu sludinādami, “aizgāja līdz Feniķijai, Kiprai un Antiohijai”. Viņu darbs parasti aprobežojās ar ebrejiem un Grieķijas jūdiem, kas tajā laikā lielās kolonijās bija atrodami gandrīz visās apdzīvotās pasaules pilsētās.
Starp vietām, kur Evaņģēliju priecīgi uzņēma, tiek minēta Antiohija, kas tobrīd bija Sīrijas galvaspilsēta. Šajā apdzīvotajā centrā izvērstā plašā tirdzniecība pilsētai piesaistīja daudzu tautību cilvēkus. Turklāt Antiohija tās veselīgā klimata, skaistās apkārtnes, bagātības, kultūras un izsmalcinātības dēļ bija pazīstama kā vieta, kur sapulcējās ērtību un izpriecu mīļotāji. [156] Apustuļu dienās tā bija kļuvusi par greznības un netikumības perēkli. Sākumā Antiohijā Evaņģēlija atziņas atklāti mācīja daži ticīgie no Kipras un Kirēnas, kas nāca, “sludinādami par Kungu Jēzu”. Un “tā Kunga roka bija ar tiem”, un viņu nopietnās pūles nesa augļus, jo “liels skaits ticēja un atgriezās pie tā Kunga”.
“Bet vēsts par viņiem kļuva zināma Jeruzālemes draudzei”, un tā uz Antiohiju nosūtīja Barnabu. Ieradies jaunajā darba laukā, Barnaba atrada, ka tur Dieva žēlastībā viss nepieciešamais būtībā jau bija paveikts, un viņš “priecājās un visus pamācīja ar visu sirdi palikt pie tā Kunga”.
Barnabas pūles Antiohijā tika bagātīgi svētītas, un tur pievienojās daudz ticīgo. Darbam attīstoties, Barnaba izjuta vajadzību pēc piemērota palīga, lai Dieva aizgādībā ietu tālāk uz priekšu, tāpēc tas devās uz Tarsu uzmeklēt Pāvilu, kurš pirms kāda laika, aiziedams no Jeruzālemes, bija darbojies “Sīrijas un Kilikijas apgabalos”, sludinādams “to ticību, ko viņš senāk centās iznīcināt”. (Gal. 1:21,23) Barnabam izdevās Pāvilu atrast un pārliecināt to iekļauties kopīgā kalpošanas darbā.
Biezi apdzīvotajā Antiohijā Pāvils atrada lielisku darba lauku. Viņa izglītība, gudrība un dedzība atstāja spēcīgu iespaidu uz šīs kultūras ziņā izsmalcinātās pilsētas iedzīvotājiem un [157] pastāvīgajiem apmeklētājiem; viņš sniedza Barnabam tieši to palīdzību, kāda tam bija nepieciešama. Veselu gadu abi mācekļi vienoti darbojās uzticīgā kalpošanā, nesdami daudziem glābjošo atziņu par nacarieti Jēzu, pasaules Pestītāju.
Antiohija bija pirmā vieta, kur mācekļus sāka saukt par kristiešiem. Šo vārdu tiem deva tādēļ, ka Kristus bija viņu sludināšanas, mācību un sarunu galvenais temats. Tie pastāvīgi atstāstīja notikumus, kas bija norisinājušies Viņa zemes dzīves kalpošanas laikā, kad mācekļi vēl bija svētīti ar sava Meistara personīgo klātbūtni. Tie atkārtoti kavējās pie Viņa mācībām un dziedināšanas brīnumiem. Ar drebošām lūpām un asaru pilnām acīm tie runāja par Jēzus nāves mokām dārzā, par nodošanu, tiesāšanu un sprieduma izpildīšanu, par Viņa pacietību un pazemību, ar kādu Tas panesa ienaidnieku apvainojumus un mocīšanu, un par dievišķo žēlastību, aizlūdzot par saviem vajātājiem. Kristus augšāmcelšanās un pacelšanās Debesīs, kā arī Viņa Vidutāja darbs kritušā cilvēka labā bija mācekļu iemīļotākie pārrunu temati. Tiešām, pagāni tos varēja saukt par kristiešiem, jo tie sludināja Kristu un savas lūgšanas Dievam pienesa Viņa vārdā.
Un tas bija pats Dievs, kas tiem deva nosaukumu “kristieši”. Šajā ķēnišķīgajā vārdā var saukties visi, kas pievienojas Kristum. Par šo vārdu Jēkabs vēlāk rakstīja: “Vai bagātie pār jums neuzkundzējas? Vai viņi jūs nerauj tiesās? Vai ne viņi ir tie, kas zaimo labo Vārdu, kas saukts pār jums?” (Jēk. 2:6,7) Un Pēteris paskaidro: “Bet, ja kas cieš, kristietis būdams, lai netur to par kaunu, bet pagodina Dievu ar šo vārdu.“ “Ja jūs nievā Kristus Vārda dēļ, svētīgi jūs esat! Jo apskaidrošanas un Dieva Gars dus uz jums.” (1. Pēt. 4:16,14)
Ticīgie Antiohijā atzina, ka Dievs ir bijis labprātīgs darboties viņu dzīvē, dodot “gribu un veiksmi pēc labpatikas”. (Filip. 2:13) [158] Dzīvodami tādā vidē, kur, kā likās, maz rūpējās par lietām ar mūžības vērtību, viņi centās pievērst godprātīgo ļaužu uzmanību un sniegt labu liecību par Viņu, kuru tie mīlēja un kam kalpoja. Lai dzīvības Vārdu padarītu iespaidīgu, tie pazemīgajā kalpošanā mācījās būt atkarīgi no Svētā Gara spēka. Un tā savas dzīves dažādajās gaitās viņi ik dienas liecināja par savu ticību Kristum.
Antiohijas kristiešu piemēram jākļūst par iedvesmu ikvienam ticīgajam, kas šodien dzīvo pasaules lielākajās pilsētās. Tāpat kā Dievam ir nodoms, lai izvēlēti, apdāvināti un svētījušies darbinieki tiktu izvietoti svarīgos apdzīvotos centros un tur atklāti strādātu, tāpat Viņam ir nodoms, lai draudzes locekļi, kas dzīvo šajās pilsētās, izlietotu savas Dieva dotās spējas, darbojoties dvēseļu glābšanas labā. Tiem, kas pilnībā nododas Dieva aicinājumam, ir paredzēti bagātīgi svētību krājumi. Kad šādi darbinieki centīsies mantot dvēseles Kristum, viņi atradīs, ka daudzi, kas nebūtu sasniedzami citādā ceļā, ir labprātīgi atsaukties saprātīgām personīgām pūlēm.
Dieva lietai virs Zemes tagad ir nepieciešami pārstāvji, kas dzīvotu pēc Bībelē atklātās patiesības. Iesvētītie sludinātāji nav vienīgie, kas piemēroti lielo pilsētu brīdināšanas uzdevumam. Dievs neaicina tikai sludinātājus, bet arī ārstus, slimnieku kopējus, kolportierus, evaņģēlistus un citus svētījušos parastos draudzes locekļus ar dažādām spējām, kam ir atziņa par Dieva Vārdu un kas pazīst Viņa žēlastības spēku, lai tie ņemtu vērā [159] nebrīdināto pilsētu vajadzības. Laiks ātri aizsteidzas, bet vēl ir daudz ko darīt. Lai gudri izmantotu tagadnes izdevības, šajā pasākumā ir jāiesaista visas spējas.
Darbs Antiohijā kopā ar Barnabu stiprināja Pāvila pārliecību, ka Dievs viņu aicinājis īpašam uzdevumam pagānu pasaulē. Pāvila atgriešanās laikā Kungs bija teicis, ka Viņš to darīs par strādnieku pie pagāniem, “atvērt viņu acis, lai tie atgriežas no tumsas gaismā, no sātana varas pie Dieva, un ticībā uz Mani dabū grēku piedošanu un mantojumu svēto pulkā.” (Ap. d. 26:18) Eņģelis, kas parādījās Ananijam, par Pāvilu sacīja: “Ej, jo viņš Man ir izredzēts ierocis nest Manu Vārdu tautu, ķēniņu un Israēla bērnu priekšā.” (Ap. d. 9:15) Un arī pašu Pāvilu viņa vēlākajās kristieša gaitās, lūdzot Jeruzālemes dievnamā, apmeklēja Debesu eņģelis un pavēlēja: “Dodies ceļā, jo Es tevi sūtīšu tālās pagānu zemēs!” (Ap. d. 22:21)
Tā Kungs Pāvilam bija devis uzdevumu iesaistīties plašajā pagānu pasaules misijas darbā. Lai to sagatavotu šim vērienīgajam un grūtajam pienākumam, Dievs viņu bija vedis ciešā savienībā ar sevi un tā sajūsminātam skatam atklājis Debesu skaistuma un godības ainas. Viņam bija dots uzdevums darīt zināmu “noslēpumu”, “kas mūžiem bijis neizpausts” (Rom. 16:21), Dieva “gribas noslēpumu” (Ef. 1:9), “kas agrākām cilvēku bērnu paaudzēm tādā veidā vēl nebija darīts zināms, kā tas tagad garā ticis atklāts Viņa svētajiem apustuļiem un praviešiem. [160] Proti, ka, Evaņģēlijam nākot, pagāni Jēzū Kristū līdzi kļuvuši par apsolījuma mantiniekiem, par vienas miesas locekļiem un dalībniekiem. Par šī Evaņģēlija kalpu”, Pāvils turpina, “es esmu kļuvis, saņemdams Dieva žēlastības dāvanu, ko Viņš savā lielajā spēkā man piešķīris. Man, vismazākajam starp visiem svētajiem, dota šī žēlastība pagāniem pasludināt Kristus neizdibināmo bagātību un rādīt, kā ir piepildījies lielais noslēpums, kas no laiku laikiem ir bijis apslēpts visu lietu Radītājā Dievā, lai tagad caur draudzi visām varām un spēkiem debesīs Dieva daudzveidīgā gudrība kļūtu zināma. Jo tā tam bija jānotiek pēc Viņa mūžīgā nodoma, ko Viņš piepildījis mūsu Kungā Kristū Jēzū. (Ef. 3:5-11)
Dievs bagātīgi svētīja Pāvila un Barnabas pūles šajā gadā, ko tie pavadīja kopā ar ticīgajiem Antiohijā. Tomēr līdz šim vēl neviens no viņiem nebija oficiāli iesvētīts Evaņģēlija kalpošanai. Tagad tie savos kristiešu piedzīvojumos bija sasnieguši brīdi, kad Kungs gatavojās viņiem uzticēt grūtāku misijas pasākumu, kurā strādājot, tiem būs nepieciešama katra priekšrocība, ko varētu iegūt ar draudzes starpniecību.
“Antiohijas draudzē bija pravieši un mācītāji: Barnaba un Simeons, saukts Nigrs, kirenietis Lūkijs un Manaēns (..) un Sauls. Kad tie kalpoja tam Kungam un gavēja, Svētais Gars sacīja: “Nošķiriet Man Barnabu un Saulu darbam, kādam Es viņus esmu aicinājis.”[161]
Pirms tos izsūtīja par misionāriem pie pagāniem, šie apustuļi tika svinīgi veltīti Dievam ar gavēšanu, lūgšanu un roku uzlikšanu. Tādā veidā draudze tos pilnvaroja ne tikai mācīt patiesību, bet arī izpildīt kristības iestādījumu un dibināt jaunas draudzes kā pilntiesīgiem kristietības pārstāvjiem.
Ar šo brīdi kristīgā draudze iesāka svarīgu laika posmu. Evaņģēlija pasludināšanas darbu starp pagāniem tagad vajadzēja turpināt daudz enerģiskāk, un rezultātā draudzei bija jātiek papildinātai un stiprinātai ar lielu dvēseļu pļauju. Apustuļi, kas tika nozīmēti šī darba veikšanai, bija pakļauti aizdomām, aizspriedumiem un neuzticībai. Viņu mācība par “starpsienas” noārdīšanu, kas tik ilgi bija šķīrusi jūdu un pagānu pasauli, dabīgi kļuva par cēloni apsūdzībai ķecerībā, un daudzi dedzīgi ticīgi jūdi apšaubīja viņu Evaņģēlija sludinātāju pilnvaras. Dievs paredzēja šīs grūtības, ar kādām Viņa kalpiem būs jāsastopas, un, lai šo vēstnešu pūles netiktu noraidītas, atklāsmē pamācīja draudzi tos atklāti nošķirt noteiktam kalpošanas darbam. Viņu iesvētīšana bija publiska dievišķās iecelšanas atzīšana, lai tie labo Evaņģēlija vēsti nestu pagāniem.
Kā Pāvils, tā Barnaba savu uzdevumu jau bija saņēmuši [162] no paša Dieva, un roku uzlikšanas ceremonija neietvēra sevī nekādu jaunu labvēlību vai patiesu kvalifikāciju. Tā bija tikai atzīts apstiprināšanas veids nozīmētajā amatā un zināmas autoritātes apliecināšana, jo ar to Dieva darbam tika uzlikts draudzes zīmogs.
Pie jūdiem tas bija vērā ņemams paradums. Kad jūdu tēvs svētīja savus bērnus, viņš godbijīgi uzlika rokas uz viņu galvām. Kad kādu dzīvnieku nodeva upurim, tad tas, kam bija piešķirta priestera autoritāte, uzlika savu roku uz upura galvas. Un kad Antiohijas ticīgo draudzes darbinieki uzlika rokas Pāvilam un Barnabam, viņi ar šo rīcību lūdza Dievu apveltīt izvēlētos apustuļus ar savām svētībām, izvadot īpašajā darbā, kam tie tika nozīmēti.