“Un balss, ko es dzirdēju, bija, kā kad spēlētāji spēlē uz savām cītarām. Tie dziedāja jaunu dziesmu goda krēsla priekšā (..), un neviens nevarēja šo dziesmu iemācīties kā vien tie simts četrdesmit četri tūkstoši, kas ir atpirkti no pasaules (..). Viņu mutē nav melu, tie ir bez vainas.” (Atkl. 14:2-5)
“Un es redzēju svēto pilsētu, jauno Jeruzālemi, nokāpjam no Debesīm no Dieva, sagatavotu kā savam vīram greznotu līgavu. [592] (..) Tā bija dievišķā godībā; tās spožums bija kā visdārgākā akmens spožums, kā kristāldzidrais jaspids. Tai bija liels, augsts mūris ar divpadsmit vārtiem un uz vārtiem divpadsmit eņģeļu; tur bija uzrakstīti divpadsmit vārdi, tie ir Israēla divpadsmit cilšu vārdi. (..) Divpadsmit vārti bija divpadsmit pērles, katri vārti bija darināti no vienas pašas pērles; un pilsētas iela bija tīrais zelts kā caurspīdīgs stikls. Tempļa es tur neredzēju. Jo viņas templis ir Kungs Dievs Visuvaldītājs un Jērs.” (Ap. d. 21:2,11,12,21,22)
“Nekas tur nebūs vairs nolādēts. Tur stāvēs Dieva un Viņa Jēra tronis, un Viņa kalpi Tam kalpos. Tie skatīs Viņa vaigu, un Viņa Vārds būs tiem uz pierēm. Tur nebūs vairs nakts, ne sveces, ne saules gaisma tiem nebūs vajadzīga; jo Kungs Dievs izlies gaismu pār viņiem, un viņi valdīs mūžīgi mūžam.” (Atkl. 22:3-5)
“Viņš man rādīja dzīvības ūdens upi, tā bija skaidra kā kristāls un iztecēja no Dieva un Jēra goda krēsla. Viņas ielas vidū un upei abās pusēs bija dzīvības koks, tas nesa augļus divpadsmit reizes, katru mēnesi savu augli, un viņa lapas bija tautām par dziedināšanu. (..) Svētīgi, kas mazgā savas drēbes, lai tiem būtu daļa pie dzīvības koka un varētu pa vārtiem ieiet pilsētā.” (Atkl. 22:1,2,14)
“Un es dzirdēju stipru balsi no troņa sakām: “Redzi, Dieva mājoklis pie cilvēkiem, Viņš mājos viņu vidū, un tie būs Viņa ļaudis, un Dievs pats būs ar viņiem.” (Atkl. 21:3)