Visu atklāsmē redzēto apustulim lika pierakstīt pats Kristus. “Ko tu redzi, raksti grāmatā un sūti septiņām draudzēm: Efezā, Smirnā, Pergamā, Tiatīrā, Sardos, Filadelfijā un Lāodikejā. (..) Es esmu (..) Dzīvais. Es biju miris un, redzi, Es esmu dzīvs mūžu mūžam, un Man ir nāves un elles atslēgas. Tad nu raksti, ko tu redzēji, kas ir un kas notiks turpmāk. Noslēpumu par septiņām zvaigznēm, ko tu redzēji Manā labajā rokā, un par septiņiem zelta lukturiem: septiņas zvaigznes ir septiņu draudžu eņģeļi, un septiņi lukturi ir septiņas draudzes.” (Atkl. 1:11,18-20)
Septiņu sākotnējo draudžu nosaukumi simboliski attēlo visu draudzi dažādos kristīgā laikmeta periodos. Skaitlis septiņi liecina par pilnību un simboliski norāda uz patiesību, ka vēsts sniedzas līdz laika galam, bet lietotie nosaukumi atklāj draudzes stāvokli dažādos pasaules vēstures periodos.
[586] Kristus runāja, staigājot starp zelta lukturiem. Tādā veidā tiek tēlaini parādīta Viņa attieksme pret draudzēm, jo Viņš ar saviem ļaudīm pastāvīgi sazinās. Kungs pazīst to patieso stāvokli. Viņš vēro ticīgo izturēšanos, dievbijību un nodošanos. Lai gan Kristus kalpo kā Augstais Priesteris un Vidutājs Debesu svētnīcā, tomēr tiek rādīts staigājam starp draudzēm virs zemes. Ar nenogurstošu modrību un nepārtrauktu uzmanību Viņš vēro, vai kādā sargpostenī gaisma nav kļuvusi pārāk blāva, vai tā nedraud izdzist. Ja lukturi būtu atstāti vienīgi cilvēku aizgādībai, tad plīvojošā liesma tiešām varētu nīkuļot un izbeigties; bet Viņš ir uzticīgais Kunga nama sargs, patiesais kalpotājs tempļa pagalmos. Viņa nepārtrauktās rūpes un uzturošā žēlastība ir dzīvības un gaismas avots.
Kristus atklājas, turot septiņas zvaigznes savā labajā rokā. Tas ir nodrošinājums mums, ka nevienai draudzei, kura uzticīga savam uzdevumam, nav ko baidīties, ka tā varētu iznīkt, jo neviena zvaigzne, atrodoties Visvarenā aizsardzībā, nevar tikt izrauta no Kristus rokas.
“Tā saka Tas, kas tur labajā rokā septiņas zvaigznes (..).” (Atkl. 2:1) Šie vārdi teikti draudzes vadītājiem, tiem, kuriem Dievs uzticējis svarīgas atbildības. No draudzes, līdzīgi jaukai smaržai, bagātīgi jāizplatās labam iespaidam, bet to lielā mērā nosaka Dieva kalpu raksturs, kuru uzdevums ir atklāt Kristus mīlestību. Debesu zvaigznes atrodas Dieva pārvaldībā. Viņš tās pilda ar gaismu, vada un nosaka to kustību. Ja Kungs to nedarītu, tad tās kļūtu par krītošām zvaigznēm. Tieši tāpat ir ar Viņa kalpiem. Tie ir tikai darbarīki Kunga rokās, un viss labais, ko tie veic, tiek padarīts Viņa spēkā. [587] No tiem jāatstaro Viņa gaismai. Pestītājam jābūt ticīgo ļaužu iedvesmas avotam. Ja tie raudzīsies uz Kristu, kā Kristus raudzījās uz Tēvu, tad spēs veikt katru uzticēto darbu. Kad tie izjutīs savu pilnīgo atkarību no Dieva, Viņš piešķirs tiem savu spožumu, lai tie to tālāk atstarotu pasaulei.
Jau agri draudzes vēsturē savu postošo darbu iesāka apustuļa Pāvila iepriekš sludinātais netaisnības noslēpums; un, kad viltus skolotāji, no kuriem ticīgos bija brīdinājis Pēteris, ieviesa savas atkrišanas mācības, daudzus šie maldi savaldzināja. Viena daļa grīļojās pārbaudījumu grūtībās un tika kārdināti atteikties no ticības. Laikā, kad Jānim tika dota šī atklāsme, daudzi bija zaudējuši pirmo mīlestību pret Evaņģēlija patiesību, bet savā žēlastībā Dievs draudzi neatstāja, lai tā turpinātu slīdēt lejup. Bezgalīga maiguma pilnā vēstī Viņš tiem apliecināja savu mīlestību un vēlēšanos, lai tie veiktu mūžības interesēm atbilstošu darbu. “Tad nu pārdomā, no kā tu esi atkritis; atgriezies un dari pirmos darbus.” (Atkl. 2:5)
Draudze nebija pilnīga, un tai bija nepieciešams stingrs rājiens un nosodījums; tāpēc Jānis tika inspirēts uzrakstīt brīdinošās vēstis, kā arī griezties ar lūgumu pie tiem, kas, pazaudējuši no redzes loka Evaņģēlija pamatprincipus, pakļāva briesmām cerību izglābties. Tomēr pārmetošie rājieni, kurus Dievs atzīst par nepieciešamu sūtīt, vienmēr tiek izteikti maigā mīlestībā kopā ar miera apsolījumu ikkatram grēkus nožēlojošam ticīgajam. “Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu,” saka Kungs. “Ja kas dzird Manu balsi un durvis atdara, Es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu un viņš ar Mani.” (Atkl. 3:20)
[588] To labā, kas, ierauti asajā konfliktā, centās saglabāt savu ticību Dievam, pravietim tika doti uzslavas un apsolījuma vārdi: “Es zinu tavus darbus. Redzi Es tavā priekšā esmu devis atvērtas durvis, ko neviens nevar aizslēgt; tev ir maz spēka, un tomēr Manu mācību tu esi turējis un neesi aizliedzis Manu Vārdu (..) Tāpēc, ka tu esi turējis Manas paciešanas mācību, es tevi sargāšu pārbaudīšanas stundā, kas nāks pār visu pasauli pārbaudīt tos, kas dzīvo virs zemes.” Ikviens ticīgais tika pamācīts: “Uzmosties un stiprini tos, kas taisās mirt, jo es neatrodu tavus darbus pilnīgus Mana Dieva priekšā!” “Es nāku drīz; turi, kas tev ir, ka neviens neatņem tavu vainagu.” (Atkl. 3:8,10,2,11)
Ar tā cilvēka starpniecību, kurš apliecināja, ka viņš ir “brālis un biedrs bēdās” (Atkl. 1:9), Kristus savai draudzei atklāja visu, ko tai Viņa dēļ vajadzēs pārciest. Raugoties cauri garajiem tumsas un māņticības gadsimtiem, sirmais trimdinieks redzēja lielu pulku ļaužu, nodotus mocekļa nāvei, tikai tāpēc, ka tie mīlēja patiesību. Bet viņš arī redzēja, ka Tas, kurš uzturēja savus pirmos lieciniekus, neatstās uzticīgos sekotājus visos vajāšanu gadsimtos, kas tiem būs jāpārdzīvo pirms laika beigām. “Nebīsties par to, ka tev būs jācieš,” Kungs sacīja. “Redzi, velns metīs cietumā kādus no jums, lai jūs tiktu pārbaudīti. Jums būs bēdas (..). Esi uzticīgs līdz nāvei, tad Es tev došu dzīvības vainagu.” (Atkl. 2:10)
Jānis dzirdēja kā par visiem uzticīgajiem, kas cīnās pret ļaunumu, tiek izteikti apsolījumu vārdi: “Tam, kas uzvar, Es došu ēst no dzīvības koka, kas ir Dieva paradīzē. (..) Kas uzvar, tas būs ģērbts baltās drēbēs, un Es viņa vārdu neizdzēsīšu no dzīvības grāmatas, viņa vārdu es apliecināšu Mana Tēva un Viņa eņģeļu priekšā (..). Tam, kas uzvar, Es došu sēdēt pie Manis uz Mana goda krēsla, tā, kā Es esmu uzvarējis un sēdu pie Mana Tēva uz Viņa goda krēsla.” (Atkl. 2:7; 3:5,21)
Apustulis vēroja, cik cieši Dieva žēlastība, maigums un mīlestība savienojas ar Viņa svētumu, taisnību un spēku. Viņš redzēja, kā grēcinieki Dievā atrod sev Tēvu, no kura tos bija šķīruši viņu pašu grēki. Un, raugoties pāri lielās cīņas kulminācijas laikam, viņam bija iespēja skatīt “tos, kas bija guvuši uzvaru, (..) stāvam pie kristāla jūras ar Dieva cītarām rokās. Tie dziedāja Dieva kalpa Mozus dziesmu un Jēra dziesmu “. (Atkl. 15:2,3)
Pestītājs Jānim simboliski tika atklāts gan kā “lauva no Jūdas cilts”, gan kā “Jērs, kas tapa nokauts”. (Atkl. 5:5,12) Šie simboli stāsta par visvarena spēka un pašaizliedzīgas mīlestības vienotību. Lauva no Jūdas cilts – tik briesmīgs Viņa žēlastības atraidītājiem – ir Dieva Jērs paklausīgajiem un uzticīgajiem. Uguns stabs, kas iedvesa šausmas likuma pārkāpējiem, liecina par gaismu, žēlastību un atbrīvošanu tiem, kas tur Viņa baušļus. Tā roka, kas ir spēcīga sodīt nepaklausīgos, būs pietiekoši stipra, lai pasargātu visus lojālos ļaudis. Ikviens uzticīgais tiks izglābts. “Un Viņš izsūtīs savus eņģeļus ar lielu bazūnes skaņu, un tie sakrās Viņa izredzētos no četriem vējiem, no viena debess gala līdz otram.” (Mat. 24:31) (590)
Salīdzinot ar pasaules iedzīvotāju miljoniem, Dieva ļaudis būs, kā tas vienmēr ir bijis, tikai mazs pulciņš; bet, ja tie stāvēs par patiesību, kāda tā atklāta Viņa Vārdā, tad Kungs būs viņu patvērums. Tie atradīsies Visvarenā drošajā aizsegā. Dieva pusē vienmēr ir pārsvars. Kad pēdējās bazūnes skaņas iespiedīsies mirušo cietumā un taisnie uzvaroši iznāks ārā, izsaukdamies: “Kur, nāve, tava uzvara? Kur, elle, tavs dzelonis?” (1. Kor. 15:55) tad, stāvot kopā ar Dievu un Jēzu Kristu, ar eņģeļiem un visu laikmetu uzticīgajiem, Dieva bērni būs ļoti lielā pārsvarā.
Kristus patiesie mācekļi kopā ar Viņu iet caur sāpīgiem pārdzīvojumiem, aizliegdami sevi un panesdami rūgtu vilšanos, bet tādā veidā tie mācās saprast grēka noziedzīgo dabu un postu, lai uzlūkotu to ar riebumu. Kristus ciešanu dalībniekiem ir lemts būt par Viņa godības līdzdalībniekiem. Svētajā atklāsmē pravietis varēja skatīt Dieva atlikušās draudzes galīgo uzvaru, un viņš par to raksta:
“Un es redzēju tādu kā kristāla jūru, sajauktu ar uguni; tie, kas bija uzvaru guvuši pār zvēru, (..) stāvēja pie kristāla jūras ar Dieva cītarām rokās. Tie dziedāja Dieva kalpa Mozus dziesmu un Jēra dziesmu, sacīdami: “Lieli un brīnišķīgi ir Tavi darbi, Kungs Dievs, Visuvaldītāj; taisni un patiesi Tavi ceļi, tautu Ķēniņ!” (Atkl. 15:2,3)
[591] “Tad es redzēju, un raugi: Jērs stāvēja uz Ciānas kalna un līdz ar Viņu simts četrdesmit četri tūkstoši to, kam Viņa Vārds un Viņa Tēva Vārds bija rakstīts uz viņu pierēm.” (Atkl. 14:1) Šajā pasaulē viņu prāts bija svētīts Dievam; tie kalpoja Kungam saprātīgi un no sirds; tāpēc tagad Viņš var likt savu vārdu “uz viņu pierēm”. “Un tie valdīs mūžīgi mūžam.” (Atkl. 22:5) Tie nestaigā apkārt, izlūgdamies sev kādas tiesības. Viņi ir to skaitā, kuriem Kristus saka: “Nāciet šurp, jūs Mana Tēva svētītie, iemantojiet Valstību, kas jums ir sataisīta no pasaules iesākuma.” Viņš katru no tiem apsveic kā savu bērnu, teikdams: “Ieej sava Kunga priekā.” (Mat. 25:34,21)
“Šie ir tie, kas seko Jēram, kurp Tas arī ietu. Tie ir atpirkti par pirmajiem no cilvēkiem Dievam un Viņa Jēram.” (Atkl. 14:4) Pravieša redzētajā atklāsmē tie ir attēloti stāvam uz Ciānas kalna, apjozti svētai kalpošanai un ietērpti baltā audeklā, kas ir svēto taisnība. Bet visiem, kas seko Jēram Debesīs, vispirms vajag sekot Viņam virs Zemes, ne īgni un neapmierināti, bet uzticīgi, mīlot Viņu un labprātīgā paklausībā, kā ganāmais pulks seko ganam.