Pēteris te izlietoja priesteriem labi pazīstamu salīdzinājumu. Pravieši jau agrāk bija pieminējuši atmesto akmeni, un arī pats Kristus kādā gadījumā, runādams uz priesteriem un vecajiem, teica: “Vai jūs nekad neesat rakstus lasījuši: akmens, ko nama cēlēji atmetuši, ir kļuvis par stūra akmeni; tas ir no tā Kunga un ir brīnums mūsu acīs. – Tāpēc Es jums saku; Dieva valstība no jums tiks atņemta un dota tautai, kas nes viņas augļus. Un, kas kritīs uz šo akmeni, tas sašķīdīs, bet, uz ko tas kritīs, to viņš satrieks.” (Mat. 21:42-44)
Kad priesteri klausījās apustuļu bezbailīgos vārdus, viņi saprata, “ka tie bijuši kopā ar Jēzu”.
Par mācekļiem pēc Kristus apskaidrošanas ir rakstīts, ka šī brīnišķīgā skata iespaidā “tie neredzēja nevienu kā tikai Jēzu”. (Mat. 17:8) “Tikai Jēzu” – šie vārdi satur dzīvības un spēka noslēpumu, kas iezīmēja pirmās draudzes vēsturi. Jau pirmo reizi dzirdot Kristus vārdus, mācekļi sajuta vajadzību pēc Viņa. Tie Viņu meklēja, atrada un Tam sekoja. Tie bija ar Jēzu dievnamā, pie galda, kalna nogāzē un laukos. Tie staigāja ar Viņu kā skolnieki ar skolotāju, ik dienas saņemot pamācības par mūžīgo patiesību.
Pēc Pestītāja pacelšanās Debesīs ar tiem arī turpmāk palika dievišķās klātbūtnes apziņa, pilna mīlestības un gaismas. [65] Tā bija personiska klātbūtne. Jēzus, Pestītājs, kas ar tiem bija staigājis, runājis un kopā lūdzis, kas viņu sirdīm bija teicis cerības un iedrošinājuma vārdus, ar miera vēsti uz lūpām tika uzņemts Debesīs, bet no eņģeļu ratiem vēl atskanēja Viņa teiktie vārdi: “Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” (Mat. 28:20) Viņš pacēlās Debesīs cilvēka izskatā, un tie apzinājās, ka Dieva troņa priekšā Kristus vēl arvien paliek to Draugs un Glābējs, ka Viņa līdzjūtība ir nemainīga, ka Viņš uz mūžīgiem laikiem būs kā cietušās cilvēces pārstāvis. Tie zināja, ka Viņš pienes Dievam savu asiņu nopelnu, rādīdams ievainotās rokas un kājas kā zīmi par augsto cenu, ko Viņš bija samaksājis par atpestītajiem; un šī doma tos stiprināja paciest Viņa dēļ izteiktos pārmetumus. Savienība ar Kristu tiem tagad bija ciešāka nekā tad, ka Viņš vēl bija klāt personīgi. No viņiem izstaroja Kristus gaisma, mīlestība un spēks, tā kā cilvēki, to redzēdami, brīnījās.
Kristus uzspieda savu zīmogu vārdiem, kurus Pēteris teica, Viņu aizstāvot. Mācekļu tuvumā kā pārliecinošs pierādījums stāvēja brīnišķā veidā dziedinātais vīrs. Viņa redzamā klātbūtne, kurš pirms nedaudz stundām vēl bija nespēcīgs kroplis, bet tagad dziedināts un spēka pilns, piešķīra svarīgu liecību Pētera vārdiem. Priesteri un vecaji apklusa. Viņi nespēja atspēkot apustuļa apgalvojumu, tomēr ne mazāk noteikti apņēmās apturēt mācekļu sludināšanu.
Kristus brīnumdarbu vainagojums – Lācara uzmodināšana – nostiprināja priesteros apņemšanos atsvabināt pasauli no Jēzus un Viņa brīnišķajiem darbiem, [66] kas strauji iznīcināja šo cilvēku iespaidu tautā. Tie bija Viņu piesituši krustā, bet te, lūk, atkal pārliecinošs pierādījums, ka tie nav spējuši apturēt brīnumu darīšanu Kristus vārdā, ne arī tās patiesības sludināšanu, kuru Viņš mācīja. Kroplā vīra dziedināšana un apustuļu sludināšana bija piepildījušas Jeruzālemi ar satraukumu.
Lai slēptu savu apmulsumu, priesteri un virsnieki pavēlēja apustuļus aizvest, jo vēlējās šo lietu apspriest. Tie bija vienprātīgi, ka velti būtu noliegt slimā vīra dziedināšanu. Ak, cik labprāt tie notikušo brīnumu aizstātu ar meliem, bet tas nebija iespējams, jo dziedināšana notika gaišā dienas laikā daudzu cilvēku klātbūtnē un tūkstoši to jau zināja, tomēr viņi juta, ka mācekļu darbu vajag apturēt, jo citādi Jēzum būs daudz sekotāju. Tas viņus apkaunotu, jo tad tos uzskatītu par vainīgiem Dieva Dēla nogalināšanā.
Neraugoties uz vēlēšanos mācekļus tūlīt iznīcināt, priesteri neuzdrošinājās darīt neko vairāk, kā tikai piedraudēt viņiem ar visbargāko sodu, ja tie turpinās runāt vai darboties Jēzus vārdā. Atsaukdami tos atkal Augstās tiesas priekšā, viņi pavēlēja tiem nerunāt un nemācīt Jēzus vārdā. Bet Pēteris un Jānis atbildēja: “Spriediet paši, vai ir taisnīgi Dieva priekšā jums vairāk klausīt nekā Dievam; jo mēs nevaram nerunāt par to, ko esam redzējuši un dzirdējuši.”
[67] Priesteri labprāt šos vīrus būtu sodījuši par viņu nesatricināmo uzticību to svētajam aicinājumam, bet viņi baidījās no ļaudīm, jo “visi teica Dievu par to, kas bija noticis”. Tā ar atkārtotiem draudiem un zināmiem nosacījumiem apustuļus palaida brīvībā.
Pēterim un Jānim atrodoties cietumā, pārējie mācekļi, pazīdami jūdu ļaunumu, nepārtraukti lūdza par saviem brāļiem, baidīdamies, ka varētu atkārtoties tā pati nežēlība, kādu parādīja pret Kristu. Līdzko apustuļus atbrīvoja, viņi uzmeklēja pārējos mācekļus un atstāstīja tiem nopratināšanas rezultātus. Ticīgos pārņēma liels prieks. “To dzirdējuši, viņi vienprātīgi lūdza Dievu, sacīdami: “Kungs, Tu, kas esi radījis debesis un zemi un jūru un visu, kas tanī, kas ar sava kalpa, mūsu tēva Dāvida, muti caur Svēto Garu esi sacījis: kāpēc tautas trako un ļaudis izdomā nelietības? Zemes ķēniņi sacēlušies un valdnieki apvienojušies pret to Kungu un Viņa Svaidīto.—Jo patiesi Hērods un Poncijs Pilāts līdz ar pagāniem un Israēla ļaudīm šinī pilsētā apvienojušies pret Tavu svēto kalpu Jēzu, ko Tu esi svaidījis, lai darītu to, ko Tava roka un Tavs padoms iepriekš bija nolēmis, ka tam bija jānotiek. Tad nu, Kungs, skaties uz viņu draudiem un dod saviem kalpiem drosmi runāt Tavu vārdu, savu roku izstiepdams, ka notiek dziedināšanas un zīmes un brīnumi Tava svētā kalpa Jēzus Vārdā.”
Mācekļi lūdza pēc lielāka spēka kalpošanas darbā, [68] jo tie saprata, ka viņiem būs jāsastopas ar tādu pašu noteiktu pretošanos, kā Kristum zemes dzīves laikā. Kamēr viņu vienotās ticības lūgšanas pacēlās uz Debesīm, no turienes jau nāca atbilde. Vieta, kur tie bija sapulcējušies, nodrebēja, un tie no jauna tika svaidīti ar Svēto Garu. Viņu sirdis pildīja drosme, un tie atkal izgāja, lai Jeruzālemē pasludinātu Dieva Vārdu. “Apustuļi ar lielu spēku apliecināja Kunga Jēzus augšāmcelšanos,” un Dievs brīnišķīgi svētīja viņu pūles.
Princips, par kuru mācekļi tik bezbailīgi stāvēja, kad, atbildot uz pavēli nesludināt Jēzus vārdā, viņi paziņoja: “Spriediet paši, vai ir taisnīgi Dieva priekšā jums vairāk klausīt nekā Dievam,” ir tas pats, kuru Evaņģēlija piekritēji centās uzturēt reformācijas dienās. Kad 1529. gadā Vācijas firsti sapulcējās Špeierā, tur tika paziņota valdnieka pavēle, kas ierobežoja reliģijas brīvību, aizliedzot katru tālāku protestantu mācības izplatīšanu. Šķita, ka tūlīt, tūlīt sagrūs visas pasaules cerība. Vai firsti atzīs šo lēmumu un vai Evaņģēlija gaisma ar vairākuma atbalstu tiks iegrūsta tumsā? Uz spēles bija liktas pasaulei tik ļoti svarīgas intereses. Tie, kas bija pieņēmuši protestantismu, sapulcējās un vienprātīgi nolēma: “Noraidīt šo priekšlikumu. Sirdsapziņas lietās vairākumam nav varas.” ( Merle d’Aubigne, History of the Reformation, b.13,ch.5.)
[69] Par šo principu ticīgiem noteikti jāstāv arī mūsu dienās. Patiesības un reliģiskās brīvības karogs, kuru augstu turēja evaņģēliskās draudzes dibinātāji un Dieva liecinieki turpmākajos gadsimtos, pēdējā konflikta laikā ir nodots mūsu rokās. Atbildība par šo lielo dāvanu gulstas uz tiem, kurus Dievs ir svētījis ar Viņa Vārda zināšanām. Šis Vārds mums jāuzskata kā visaugstākā autoritāte. Mums jāatzīst cilvēku ieceltā valdība kā Dieva paredzēta iekārta, un paklausība valdībai tās likumīgajās robežās jāmāca kā svēts pienākums. Bet, kad tās prasības nesaskan ar Dieva prasībām, mums Dievam jāklausa vairāk nekā cilvēkiem. Dieva Vārds jāvērtē augstāk par visām cilvēku pavēlēm. Vārdus “tā saka Kungs” nedrīkst aizvietot ar “tā saka baznīca” vai “tā saka valsts”. Kristus kronis stāv daudz augstāk par Zemes valdnieku diadēmām.
No mums neprasa noliegt autoritātes. Mūsu vārdiem, vienalga, runājot vai rakstot, jābūt labi apdomātiem, jo pretējā gadījumā mūs var uzskatīt par likuma un kārtības pretiniekiem. Mēs nedrīkstam sacīt vai darīt kaut ko tādu, kas nevajadzīgi radītu grūtības. Mums jāiet uz priekšu Kristus vārdā, aizstāvot draudzei uzticētās patiesības. Ja cilvēki mums aizliedz darīt šo darbu, tad varam teikt līdzīgi apustuļiem: “Spriediet paši, vai ir taisnīgi Dieva priekšā jums vairāk klausīt nekā Dievam; jo mēs nevaram nerunāt par to, ko esam redzējuši un dzirdējuši.”