Arī mēs varam pretoties kārdinājumam un piespiest sātanu atkāpties. Jēzus guva uzvaru ticībā un paļāvībā uz Dievu, un ar apustuļa vārdiem Viņš mums iesaka: "Tad nu padodieties Dievam, stājieties pretim velnam, un viņš bēgs no jums. Tuvojieties Dievam, tad Viņš tuvosies jums." (Jēk. 4:7,8) Mēs paši nespējam sevi pasargāt no kārdinātāja varas. Viņš cilvēku ir uzvarējis, un, kad mēs mēģinām pastāvēt savā spēkā, tad kļūstam par viņa viltību upuri, bet "Kunga vārds ir stipra pils; taisnais dodas turp un top pasargāts". (Sal. pam. 18:10) Sātans dreb un bēg no visvājākās dvēseles, kas meklē patvērumu, piesaukdama šīs varenās Personas vārdu.
Kad ienaidnieks aizgāja, Jēzus, noguris un ar nāves bālumu sejā, pakrita pie zemes. Debesu eņģeļi bija nemitīgi vērojuši cīņu un redzēja, kā viņu mīļotais Valdnieks panes neizsakāmas ciešanas, lai sagatavotu mums glābšanas ceļu. Viņš izturēja lielāku pārbaudījumu, nekā mums jebkad būtu jāiztur. Tagad eņģeļi kalpoja Dieva Dēlam, kas vēl gulēja līdzīgi mirējam. Tie Viņu stiprināja ar ēdienu, iepriecināja ar Tēva mīlestības vēsti un apliecinājumu, ka visas Debesis gavilē par Viņa uzvaru. Atkal atgriezdamās dzīvē, Viņa sirds pāri plūda līdzjūtībā pret cilvēku, un Viņš neapstājās, bet gāja uz priekšu, lai pabeigtu iesākto darbu, līdz ienaidnieks būs uzvarēts un mūsu kritusī cilts atpestīta.
Cilvēces atpirkšanas maksas lielumu mēs nespēsim aptvert līdz tam brīdim, kad atpestītie kopā ar savu Glābēju stāvēs pie Dieva troņa. Kad mūsu sajūsmas pilnajiem skatieniem atklāsies mūžīgās Tēvijas godība, tad mēs atcerēsimies, ka Jēzus to atstāja mūsu dēļ un ne tikai devās trimdā no Debesu pagalmiem, bet mūsu dēļ uzņēmās pat krišanas un mūžīgās bojāejas risku. Tad mēs savus vainagus noliksim pie Viņa kājām un pacelsim balsis slavas dziesmā: "Cienīgs ir tas Jērs, kas tapa nokauts, ņemt varu, bagātību, gudrību, stiprumu, godu, slavu un pateicību!" (Atkl. 5:12)