Jāņa 1:19-51
[132] Jānis Kristītājs tagad sludināja un kristīja Betānijā, aiz Jordānas. Netālu no šīs vietas Dievs reiz bija apturējis upes tecējumu, kamēr Israēls pārgāja pāri. Turpat blakus atradās arī Debesu karapulku sagrautais Jērikas cietoksnis. Atmiņas par šiem notikumiem tobrīd it kā atdzīvojās un kāpināja interesi par Kristītāja vēsti. Vai gan Tas, kas tik brīnišķīgi bija darbojies pagājušajos gadsimtos, atkal neparādīs savu varu, lai atbrīvotu Israēlu? Šādas domas satrauca to ļaužu sirdis, kas ik dienas pulcējās Jordānas krastos.
Jāņa sludināšana tautu ietekmēja tik dziļi, ka arī garīgos vadoņus spieda tai pievērst uzmanību. Baidīdamies no nemieriem, romieši uz katru ļaužu pulcēšanos skatījās ar neuzticību, un viss, kas kaut nedaudz norādīja uz tautas sacelšanos, izraisīja bailes arī jūdu vadoņos. Jānis neatzina Sinedrija autoritāti un neprasīja atļauju savai darbībai. Viņš vienādi norāja kā rakstu mācītājus, tā vienkāršos ļaudis, kā farizejus, tā saduķejus. Tomēr tauta tam dedzīgi sekoja. Šķita, ka interese par viņa darbu pastāvīgi pieaug. Kaut gan Jānis nepiekāpās Sinedrija priekšā, Sinedrijs tomēr uzskatīja, ka viņš kā atklāti kalpojošs mācītājs ir tam pakļauts.
Sinedrija locekļus izraudzīja no priesteriem, galvenajiem tautas vadītājiem un rakstu mācītājiem. Augstais priesteris parasti bija priekšsēdētājs. Visiem tā pārstāvjiem vajadzēja būt vīriešiem brieduma gados, tomēr ne pārāk veciem, labi izglītotiem ne tikai jūdu reliģijā un vēsturē, bet arī vispārējo zināšanu jomā. Tiem vajadzēja būt bez ziskiem trūkumiem, precētiem vīriem un tēviem, kas vairāk par citiem piemēroti humānai un taktiskai rīcībai. Viņu sanāksmju telpa bija savienota ar templi. Jūdu neatkarības laikā Sinedrijs bija tautas augstākā pārvaldes struktūra, kam piederēja kā laicīgā, tā garīgā vara. Kaut arī tagad tas bija pakļauts Romas pārvaldniekam, tomēr tam joprojām bija liela ietekme gan civilās, gan reliģiskās lietās.
Sinedrijs vienkārši nevarēja neiesākt izmeklēšanu par Jāņa darbību. Daži vēl atcerējās Cakarijam dievnamā doto atklāsmi un tēva pravietojumu, kas dēlu izvirzīja par Mesijas priekšteci. Trīsdesmit nemiera un pārmaiņu gados šīs lietas gan lielā mērā bija izgaisušas no atmiņas, tomēr tagad tās no jauna atgādināja vispārējais satraukums, ko izraisīja Jāņa sludināšana.
Sen vairs Israēlā nebija cēlies neviens pravietis, un sen nebija pieredzēta tāda reformācija, kāda notika tagad. Prasība nožēlot grēkus šķita jauna un satraucoša. Daudzi tautas vadoņi negribēja iet klausīties Jāņa sludināšanu un rājienus, lai tos nepārliecinātu atklāt savas dzīves noslēpumus. Taču Jāņa vēsts saturēja tiešu Mesijas nākšanas paziņojumu. Bija labi zināms, ka Daniēla pravietojuma septiņdesmit nedēļas, kas ietvēra arī Mesijas nākšanu, ir gandrīz beigušās, un tādēļ visi gribēja piedalīties cerētajā tautas triumfa laikmetā. Ļaužu sajūsma bija tik liela, ka tā piespieda Sinedriju ātri izšķirties, vai atzīt Jāņa darbu, vai to noraidīt. Sinedrija ietekme tautā sāka mazināties, tāpēc pastāvēja nopietns jautājums, kā uzturēt tā autoritāti. Cerēdami drīzāk nonākt pie kāda secinājuma, viņi nosūtīja uz Jordānu priesteru un levītu delegāciju, lai tie apspriestos ar jauno skolotāju.
Brīdī, kad tie tuvojās Jānim, viņu klausīties bija sanācis liels ļaužu pulks. Lai ietekmētu tautu un iedvestu bijību pravietim, augstprātīgie rabīni izturējās stingri un iedomīgi. Ar godbijību, gandrīz vai ar bailēm pūlis pašķīra ceļu, un lielie vīri greznajos tērpos sava stāvokļa un varas apziņā nostājās tuksneša pravieša priekšā.
"Kas tu esi?" viņi jautāja. Zinādams, kas tiem padomā, Jānis atbildēja: "Es neesmu Kristus." - "Kas tad? Vai tu esi Elija?" - "Es tas neesmu." - "Vai tu esi gaidāmais pravietis?" - "Nē." - "Kas tu esi? Mums atbilde jādod tiem, kas mūs sūtījuši. Ko tu pats saki par sevi?" - "Es esmu vēstneša balss, kas tuksnesī sauc: "Sataisiet tā Kunga ceļu", kā pravietis Jesaja ir sacījis." Rakstu vieta, uz kuru norādīja Jānis, ir skaistākais Jesajas pravietojums: "Ieprieciniet, ieprieciniet Manu tautu!" saka jūsu Dievs. "Runājiet sirsnīgi ar Jeruzālemi un sakiet tai, ka tās ciešanu laiks ir piepildīts, ka tās noziegums salīdzināts (..)." Klau! Kaut kur atskanēja sauciens: "Ierīkojiet tuksnesī tam Kungam ceļu, dariet klajumā kādas līdzenas tekas mūsu Dievam!
Visas ielejas lai piepilda un visus kalnus un pakalnus lai nolīdzina; kas ir nelīdzens, lai top par līdzenu ceļu, un kas paugurains, lai top par klajumu, lai parādītos tā Kunga godība, un lai visa cilvēce kopā to redzētu, jo tā Kunga mute to tā ir runājusi." (Jes. 40:1-5)
Senos laikos, kad ķēniņi ceļoja pa kādu savas valsts mazāk apdzīvotu daļu, valdnieka ratiem pa priekšu parasti izsūtīja vīru pulciņu nolīdzināt stāvākās vietas un aizpildīt iedobes, lai ķēniņš varētu pārvietoties droši un bez traucējumiem. Šo paradumu pravietis izlietoja, lai ilustrētu Evaņģēlija darbu. "Visas ielejas lai piepilda (..), kalnus lai nolīdzina." Kad Dieva Gars ar savu brīnišķīgo spēku skar dvēseli, tas pazemo cilvēka lepnumu. Laicīgas izpriecas, stāvoklis un vara zaudē savu vērtību. "Mēs apgāžam prātojumus un visas augstprātīgās iedomas, kas paceļas pret Dieva atziņu, un uzvaram visus prātus, lai tie ir Kristum paklausīgi." (2. Kor. 10:5) Tad par vienīgo vērtību tiek paaugstināta sevi aizliedzošā mīlestība un pazemība, ko cilvēki atzīst visai maz. Tāds ir Evaņģēlija darbs, par kura vienu daļu kļuva Jāņa vēsts.
Rabīni turpināja jautāt: "Ko tad tu kristī, ja neesi ne Kristus, ne Elija, ne gaidāmais Pravietis?" Vārdi "gaidāmais Pravietis" bija norādījums uz Mozu. Jūdi labprāt turējās pie ticējuma, ka Mozus tiks uzmodināts no nāves un uzņemts Debesīs. Viņi nezināja, ka tas jau bija noticis. Kad Jānis Kristītājs iesāka savu darbu, daudzi domāja, ka viņš varētu būt no nāves uzmodinātais pravietis Mozus, jo šķita, ka tas labi pārzina pravietojumus un Israēla vēsturi.
Tāpat ļaudis ticēja, ka pirms Mesijas nākšanas personīgi parādīsies Elija. Šo cerību Jānis ar savu atbildi noraidīja, bet viņa vārdiem bija dziļāka nozīme. Runājot par Jāni, Jēzus vēlāk sacīja: "Un, kad jūs gribat saprast, viņš ir Elija, kam bija jānāk." (Mat. 11:14) Jānis nāca Elijas garā un spēkā darīt darbu, ko savā laikā darīja Elija. Ja jūdi viņu pieņemtu, tad tas būtu viņiem par labu. Bet tie nepieņēma Jāņa vēsti, tādēļ arī Jānis viņiem nebija Elija. Viņš nevarēja piepildīt savu misiju jūdu labā.
Daudzi no tiem, kas bija sapulcējušies pie Jordānas, bija klāt arī Jēzus kristību laikā, bet toreiz doto zīmi ievēroja tikai daži. Iepriekšējos Jāņa sludināšanas mēnešos vairums neņēma vērā aicinājumu nožēlot grēkus. Ar to viņi apcietināja sirdis un aptumšoja savu saprašanu. Kad Dievs deva liecību par Jēzu kristību laikā, tie to neuztvēra. Acis, kas ticībā nekad nebija pievērsušās Neredzamajam, nesaskatīja Dieva godības atklāsmi. Ausis, kas nekad nebija klausījušās Kunga balsi, nedzirdēja Viņu apliecinošos vārdus. Tā tas ir arī tagad. Bieži ļaužu sapulcēs atklājas Kristus un kalpojošo eņģeļu klātbūtne, tomēr daudzi to nenojauš. Tie nepamana neko neparastu. Bet daži jūt Pestītāja tuvumu. Viņu sirdis apgaro miers un prieks. Tie tiek iepriecināti, stiprināti un svētīti.
No Jeruzālemes sūtītie Jānim jautāja: "Kāpēc tu kristī?" un gaidīja atbildi. Pārlaižot skatienu ļaužu pūlim, Jāņa acis piepeši iekvēlojās, viņa seja kļuva gaiša, un viņu pārņēma dziļš saviļņojums. Rokas izstiepis, tas izsaucās: "Es kristīju ar ūdeni. Jūsu vidū stāv Viens, ko jūs nepazīstat, kas pēc manis nāk, kuram es neesmu cienīgs atraisīt kurpes siksnu."
Sinedrijam nepieciešamais ziņojums bija skaidrs un nepārprotams. Jāņa vārdus nevarēja attiecināt ne uz vienu citu, kā uz sen Apsolīto. Viņu vidū bija Mesija. Pārsteigtie priesteri un tautas vadoņi raudzījās apkārt, cerēdami saskatīt to, par kuru Jānis runāja. Bet ļaužu drūzmā Viņš nebija atšķirams.
Kad kristību laikā Jānis uz Jēzu norādīja kā uz Dieva Jēru, Mesijas darbs tam atklājās jaunā gaismā. Pravieša domas pievērsās Jesajas vārdiem. "Viņš padevās (..) kā jērs, ko ved nokaušanai." (Jes. 53:7) Nākamajās nedēļās Jānis ar jaunu interesi pētīja pravietojumus un upuru pienešanā ietvertās mācības. Viņš nespēja skaidri izšķirt Kristus darba divas fāzes - cietēja Upura un uzvarētāja Ķēniņa, bet tomēr apzinājās, ka Kristus nākšanai ir daudz dziļāka nozīme, nekā par to domā priesteri un tauta. Kad Jānis ļaužu pūlī ieraudzīja Jēzu atgriežoties no tuksneša, viņš paļāvīgi gaidīja, ka Kungs dos tautai kādu zīmi par savu īsto raksturu. Viņš ar nepacietību ilgojās dzirdēt, ka Pestītājs pieteiks savu misiju, bet netika sacīts neviens vārds, netika dota neviena zīme. Jēzus neatsaucās uz Jāņa Kristītāja paziņojumu par Viņu, bet pazuda Jāņa mācekļu pulkā, nesniegdams nekādu ārēju pierādījumu par sevišķo uzdevumu un arī nedarīdams neko, lai pievērstu sev uzmanību.
Nākamajā dienā Jānis atkal ievēroja Jēzu nākam. Dieva godības apspīdēts, pravietis izstiepa rokas un sauca: "Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku. Šis ir Tas, par ko esmu sacījis: Pēc manis nāk vīrs (..), kas (..) bija pirmāk nekā es. Es Viņu nepazinu, bet, lai Viņš kļūtu zināms Israēlam, tāpēc es nācu, kristīdams ar ūdeni. (..) Es redzēju Garu nonākam kā balodi no debesīm un paliekam uz Viņa. Es Viņu nepazinu, bet Tas, kas mani sūtījis kristīt ar ūdeni, man sacīja: Uz ko tu redzēsi Garu nonākam kā balodi no debesīm un paliekam, tas ir Tas, kas kristīs ar Svēto Garu. Un es esmu redzējis un liecinājis, ka šis ir Dieva Dēls."
Vai šis bija Kristus? Ar bijību un izbrīnu ļaudis uzlūkoja To, ko tikko pasludināja par Dieva Dēlu. Jāņa vārdi viņus dziļi aizkustināja. Viņš runāja uz tiem Dieva vārdā. Dienu no dienas tie klausījās Jāni, kad tas norāja grēkus, un pārliecība, ka to sūtījis Dievs, kļuva arvien stiprāka. Bet kas gan bija Tas, kurš lielāks par Jāni Kristītāju? Viņa apģērbā un stājā nekas nenorādīja uz augstu kārtu. Viņš, acīmredzot, bija vienkāršs, trūcīgi ģērbies cilvēks, tāpat kā daudzi citi.