12. Kārdināšana

Mat. 4:1-11; Marka 1:12,13; Lūk. 4:1-13

[114] "Bet Jēzus, Svētā Gara pilns, aizgāja no Jordānas. Un garā tapa pa tuksnesi vadīts (..)." Evaņģēlista Marka vārdi ir vēl zīmīgāki. Tas saka: "Un Gars Viņu tūdaļ aizveda tuksnesī. Un Viņš bija tuksnesī četrdesmit dienas, un sātans Viņu kārdināja, un Viņš bija pie zvēriem (..). Tanīs dienās Viņš nekā nebija ēdis (..)."

Kad Jēzus tika vests tuksnesī, lai sastaptu kārdināšanas, Viņu vadīja Dieva Gars. Jēzus pats neizaicināja kārdināšanu. Viņš devās tuksnesī, lai pabūtu vienatnē pārdomās par savu misiju un darbu. Gavējot un lūdzot Viņam bija jāsagatavojas priekšā stāvošajam, asinīm slacītajam ceļam. Sātans zināja, ka Pestītājs ir aizgājis tuksnesī, un nolēma, ka šis ir visizdevīgākais brīdis, lai Viņam tuvotos.

No cīņas iznākuma starp Gaismas Valdnieku un tumsības vadoni bija atkarīgs šīs pasaules liktenis. Ievedis cilvēku grēkā, sātans uzskatīja zemi par savu īpašumu un nosauca sevi par šīs pasaules valdnieku. Pakļaudams mūsu ciltstēvu un māti savai dabai, viņš cerēja šeit uzcelt savu valstību. Viņš apgalvoja, ka cilvēki izvēlējušies viņu par savu valdnieku. Tā, pateicoties varai pār cilvēku, sātans pārvaldīja pasauli, bet Kristus nāca atspēkot šīs pretenzijas. Kā Cilvēka Dēls Kristus paliks uzticīgs Dievam, pierādīdams, ka sātans nav ieguvis pilnīgu varu pār cilvēci un ka viņa pretenzijām uz šo pasauli nav pamata. Visi, kas gribēs atbrīvoties no pakļautības viņam, tiks atbrīvoti. Vara, ko Ādams grēka dēļ zaudēja, tiks atgūta.

Kopš tā laika, kad Dievs čūskai Ēdenē pasludināja: "Es celšu ienaidu starp tevi un sievu, starp tavu dzimumu un viņas dzimumu", sātans saprata, ka viņam nebūs absolūtas varas pār šo pasauli. Cilvēkos redzami darbojās kāds spēks, kas tam pretojās. Ar sevišķu interesi sātans vēroja upurus, ko pienesa Ādams un viņa dēli. Šajās ceremonijās viņš saskatīja simbolu saiknei starp zemi un Debesīm, tādēļ centās to izjaukt. Viņš nepareizi attēloja Dievu un nepareizi izskaidroja dievkalpojumu rituālus, kuri norādīja uz Pestītāju. Cilvēki sāka baidīties no Dieva un domāt, ka Dievs priecājas par viņu bojāeju. Upuri, kuriem vajadzēja atklāt Radītāja mīlestību, tika pienesti, lai nomierinātu Viņa dusmas. Velns pamodināja cilvēkos ļaunas kaislības, lai savu varu nostiprinātu. Kad tika dots rakstītais Dieva Vārds, sātans pētīja pravietojumus par Pestītāja nākšanu. No paaudzes uz paaudzi tas darbojās, lai cilvēkus padarītu aklus pret šiem apsolījumiem un lai tad, kad Kristus atnāks, tie Viņu atmestu.

Kad piedzima Jēzus, sātans saprata, ka nu ir ieradies kāds ar dievišķām pilnvarām, lai apstrīdētu viņa valdnieka tiesības. Viņš nodrebēja, dzirdot eņģeļu vēsti apliecinām jaunpiedzimušā Ķēniņa autoritāti. Sātans ļoti labi zināja, kādu stāvokli Kristus ieņēma Debesīs kā Tēva Mīļotais. Tas, ka Dieva Dēls uz šo pasauli atnāk kā cilvēks, viņā radīja izbrīnu un neizpratni. Viņš nespēja aptvert šī lielā upura noslēpumu. Viņa savtīgā dvēsele nespēja saprast tik lielu mīlestību pret pievilto cilvēci. Debesu godību, mieru un prieku, ko sniedz savienība ar Dievu, cilvēki spēj apjaust tikai neskaidri, bet Luciferam, sargājošajam ķerubam, tas viss bija labi pazīstams. No tā brīža, kad šis gaismas eņģelis pazaudēja Debesis, viņš nolēma atriebties un piespiest arī citus dalīties viņa liktenī. To viņš centās panākt, aicinot nevērtēt Debesu lietas, bet ar visu sirdi pieķerties šīs zemes lietām.

Ne jau bez pretestības Debesu Valdnieks varēja cerēt atgūt savai valstij cilvēku dvēseles. No tās dienas, kad Viņš kā bērniņš piedzima Betlēmē, ļaunais Tam nemitīgi uzbruka. Kristū atklājās Dieva līdzība, un sātana apspriedēs tika nolemts Viņu sakaut. Vēl neviens cilvēks nebija nācis šajā pasaulē, kas būtu izbēdzis no lielā viltnieka varas. Tāpēc Jēzus dzīves ceļā tika izvietoti visi dēmoniskie spēki, lai karotu pret Viņu un, ja iespējams, uzvarētu.

Sātans bija Pestītāja kristību liecinieku vidū. Viņš redzēja Tēva godību atspīdam pār Dēlu. Viņš dzirdēja Visaugstākā balsi apliecinām, ka Jēzus ir Dievs. Kopš Ādama grēka cilvēce bija šķirta no tiešas saiknes ar Dievu. Sarunas starp Debesīm un zemi notika ar Kristus starpniecību, bet tagad, kad Jēzus nāca "grēcīgās miesas veidā" (Rom. 8:3), runāja pats Tēvs. Līdz šim Viņš attiecības ar cilvēci uzturēja caur Kristu, bet tagad Viņš ar cilvēci satikās Kristū. Sātans cerēja, ka Dieva ienaids pret ļaunumu zemi no Debesīm atšķirs uz mūžīgiem laikiem. Bet nu atklājās, ka attiecības starp Dievu un cilvēku ir atjaunotas.

Sātans saprata, ka viņam ir vai nu jāuzvar, vai jātiek uzvarētam. No cīņas iznākuma bija atkarīgs pārāk daudz, lai to uzticētu saviem sabiedrotajiem eņģeļiem. Uzbrukumi jāvada viņam pašam personīgi. Pret Dieva Dēlu tika sakopoti visi atkritēju spēki. Kristus kļuva par mērķi visiem elles ieročiem.

Daudzi noraugās uz cīņu starp Kristu un sātanu kā uz kaut ko tādu, kam nav tieša sakara ar viņu personisko dzīvi; viņi par to maz interesējas. Bet šī cīņa atkārtojas katra cilvēka sirdī. Nekad neviens neatstāj ļaunā rindas, lai kalpotu Dievam, nesadūries ar sātana uzbrukumiem. Kristus stājās pretī tieši tiem kārdinājumiem, kas mums šķiet sevišķi grūti. Tie Viņam uzbruka ar tik reizes lielāku spēku, cik Viņa raksturs ir pārāks par mūsu raksturu. Ar briesmīgo pasaules grēka nastu plecos Kristus pārbaudījumu izturēja - uzvarēja iekāri, mīlestību pret pasauli un tieksmi izrādīt sevi, kas noved pie iedomības. Tie bija kārdinājumi, kas pārspēja Ādamu un Ievu un kas tik viegli uzvar arī mūs.

Sātans Ādama grēku izvirzīja kā pierādījumu, ka Dieva likumi ir netaisni un tiem nav iespējams paklausīt. Mūsu cilvēka miesā tērptam, Kristum vajadzēja izpirkt Ādama kļūdu. Tomēr, kad kārdinātājs uzbruka Ādamam, viņu vēl nebija skārušas grēka sekas. Fiziskās un garīgās enerģijas pārpilns, Viņš stāvēja nevainojamā vīra briedumā un spēkā. Viņu apņēma Ēdenes godība, un tas ik dienas satikās ar Debesu būtnēm. Tā tas nebija ar Jēzu, kad Viņš gāja tuksnesī cīnīties ar sātanu. Četros gadu tūkstošos cilvēces ziskie, garīgie un morāliskie spēki bija stipri samazinājušies, un Kristus uzņēmās deģenerētās cilvēces nespēku. Vienīgi tā Viņš varēja glābt cilvēku no viņa pagrimšanas dziļumiem.

Daudzi apgalvo, ka kārdināšanām nebija iespējams Kristu uzvarēt. Bet tad Viņš nevarēja tikt nostādīts Ādama stāvoklī; tad Viņš arī nevarētu iegūt uzvaru, kas Ādamam neizdevās. Ja mums kaut kādā veidā būtu jāiztur grūtāka cīņa kā Kristum, tad Viņš nespētu mums palīdzēt. Bet mūsu Pestītājs uzņēmās cilvēka dabu ar visām tās saistībām. Viņš pieņēma cilvēciskumu līdz ar iespēju padoties kārdināšanām. Mums nav jāpanes nekas tāds, ko Viņš jau nebūtu panesis un izturējis.

Kristum, tāpat kā svētajam pārim Ēdenē, pirmajai lielajai kārdināšanai pamatā bija mudinājums padoties iekārei. Tieši tur, kur sākās krišana, vajadzēja iesākties mūsu atpestīšanas darbam. Kā Ādams, padodoties šai iekārei, krita, tā Kristum atsakoties vajadzēja uzvarēt. "Un kad Viņš četrdesmit dienas un četrdesmit naktis bija gavējis, tad Tam gribējās ēst. Un kārdinātājs piestājās pie Viņa un sacīja: "Ja Tu esi Dieva Dēls, tad saki, lai šie akmeņi top par maizi." Bet Viņš atbildēja un sacīja: "Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes." "

Sākot no Ādama līdz pat Kristus dienām savu iegribu apmierināšana bija pastiprinājusi tieksmju un kaislību spēku, līdz tās sasniedza gandrīz neierobežotu varu. Cilvēki arvien vairāk tika pakļauti slimībām, viņu raksturs tika sabojāts, un pašiem no sevis tiem nebija spēka uzvarēt. Cilvēka labā uzvarēja Kristus, izturēdams visgrūtāko pārbaudījumu. Mūsu dēļ Viņš parādīja pašsavaldīšanos, kas bija stiprāka par izsalkumu vai nāvi. No šīs pirmās uzvaras bija atkarīgs tālākais iznākums, kas ievijās visās mūsu cīņās ar tumsības spēkiem.

Aizejot tuksnesī, Jēzu apņēma Tēva godība. Pilnīgi nodevies sarunām ar Dievu, Viņš pacēlās pāri cilvēka vājībām. Bet godība pazuda, un Viņš bija atstāts cīņai ar kārdināšanām. Tās Viņam uzmācās ik brīdi. Viņa cilvēciskā daba vairījās no gaidāmās sadursmes. Četrdesmit dienas Viņš gavēja un lūdza. No nespēka un bada novājējušam, nogurušam un dvēseles cīņu nomocītam, "vairs ne cilvēkam līdzīgs bija iztēlots Viņa izskats un Viņa stāvs nebūt ne vairs kā līdzīgs cilvēka bērna stāvam". (Jes. 52:14) Tagad sātanam bija iespējas rīkoties. Tagad tas iedomājās, ka varēs Kristu uzvarēt.

Tad, it kā atbildot uz Pestītāja lūgšanu, pie Viņa kāds ieradās Debesu eņģeļa izskatā. Tas apgalvoja, ka Dievs viņam uzdevis paziņot, lai Kristus savu gavēni vairs ilgāk neturpina. Kā Dievs reiz sūtījis eņģeli atturēt Ābrahāma roku no Īzāka upurēšanas, tā tagad Tēvs, apmierināts ar Kristus labprātību uzsākt asinīm slacīto taku, esot sūtījis eņģeli, lai Viņu atbrīvotu. Tāda bija Jēzum atnestā vēsts. Pestītājs bija bada nomocīts. Viņš gribēja ēst, kad piepeši ieradās sātans un, rādīdams uz maizes klaipiem līdzīgajiem akmeņiem, kas pārklāja tuksnesi, sacīja: "Ja Tu esi Dieva Dēls, tad saki, lai šie akmeņi top par maizi."

Kaut gan Lucifers izliekas par gaismas eņģeli, šie pirmie vārdi nodod viņa raksturu. "Ja Tu esi Dieva Dēls." Tie bija pamudinājums neuzticībai. Ja Jēzus darītu to, ko sātans ieteica, tā būtu šaubu pieņemšana. Kārdinātājs mēģināja Kristu uzvarēt ar tiem pašiem līdzekļiem, kas izrādījās tik iedarbīgi cilvēku cilts pašā sākumā. Cik viltīgi sātans tuvojās Ievai Ēdenē! "Vai Dievs tas Kungs tiešām jums būtu aizliedzis ēst no visiem dārza kokiem?" (1. Moz. 3:1) Tik tālu kārdinātāja vārdi bija patiesi, bet izteiksmes veidā slēpās Dieva vārdu nicināšana. Tur bija ietverts noliegums, dievišķās patiesības apšaubīšana. Sātans centās Ievai iedvest domu, ka Dievs nedarīs tā, kā Viņš ir sacījis: ka atturēšanās no tik skaista augļa baudīšanas būtu pretrunā ar Dieva mīlestību un līdzjūtību pret cilvēku. Arī tagad kārdinātājs mēģina Kristu ietekmēt ar savu attieksmi. "Ja Tu esi Dieva Dēls." Šie vārdi sevī ietvēra dzēlīgu rūgtumu. Viņa balss tonis izteica ārkārtēju neuzticību. Vai Dievs tā izturēsies pret savu Dēlu? Vai Viņš To atstās tuksnesī pie plēsīgiem zvēriem bez pārtikas, bez biedriem, bez atbalsta? Tas it kā netieši norādīja, ka Dievs nekad nav vēlējies, lai Viņa Dēls nonāktu tādā stāvoklī. "Ja Tu esi Dieva Dēls", tad parādi savu spēku un atbrīvo sevi no šī mokošā izsalkuma! Pavēli, lai šis akmens top par maizi!