Dieva mīlestība taisnībā izpaužas ne mazāk kā žēlastībā. Taisnība ir Viņa troņa pamats un Viņa mīlestības auglis. Sātans vēlējās žēlastību atšķirt no patiesības un taisnības. Viņš centās pierādīt, ka Dieva likumu taisnība ir miera ienaidniece. Bet Kristus atklāja, ka Dieva plānā tās ir nešķirami saistītas un viena bez otras nevar pastāvēt. "Žēlastība un uzticība lai sastopas, taisnība un miers lai skūpstās." (Ps. 85:11)
Ar savu dzīvi un nāvi Kristus pierādīja, ka Dieva taisnība nav iznīcinājusi Viņa žēlastību, ka grēkus var piedot, ka bauslība ir taisnīga, un ka tai ir iespējams pilnīgi paklausīt. Līdz ar to sātana apsūdzības bija atspēkotas. Dievs bija cilvēkam devis nepārprotamu savas mīlestības pierādījumu.
Tad sātans izdomāja citu viltību. Tas apgalvoja, ka žēlastība ir iznīcinājusi taisnību un Kristus nāve atcēlusi Tēva bauslību. Tomēr, ja būtu iespējams bauslību atcelt vai grozīt, tad Kristum nevajadzētu mirt. Atcelt bauslību nozīmētu grēku padarīt nemirstīgu un nodot pasauli sātana varā. Tikai tāpēc, ka likumu nevarēja atcelt, bet cilvēku varēja glābt vienīgi paklausība tā pavēlēm, Jēzus tika paaugstināts pie krusta. Tādēļ tieši tos līdzekļus, ar kuriem Kristus bauslību apstiprināja, sātans attēloja kā tās iznīcinātājus. Tā arī būs pēdējā sadursme starp Kristu un sātanu.
Jau tagad sātans izvirza apgalvojumu, ka paša Dieva pasludinātā bauslība ir nepilnīga un daži tās priekšraksti tiek atcelti. Tā ir pēdējā lielā krāpšana, ar kuru tas maldinās pasauli. Viņam nav nekādas vajadzības apkarot visu bauslību, jo, ja tas var pavedināt cilvēkus pārkāpt vienu pavēli, tad līdz ar to mērķis jau ir sasniegts. "Jo, kas visu bauslību pildītu, bet grēkotu pret vienu bausli, tas ir noziedzies pret visiem." (Jēk. 2:10) Piekrizdami pārkāpt vienu bausli, cilvēki nonāk sātana varā. Tādēļ krāpnieks Dieva likumus centīsies aizstāt ar cilvēku priekšrakstiem, tā nodrošinot sev lielāku ietekmes sfēru. Par to jau iepriekš ir runāts pravietojumos: "Tas uzstāsies ar skaļām runām pret Visaugsto un apvainos Visaugstā svētos, tas centīsies grozīt svētku laikus un bauslību; un tie būs nodoti viņa varā." (Dan. 7:25)
Cilvēki tiešām izdos savus likumus, lai apkarotu Dieva baušļus. Tie tīkos pārvaldīt citu sirdsapziņu un, cenzdamies ieviest šos likumus, apspiedīs savus līdzcilvēkus.
Pret Dieva baušļiem Debesīs iesāktais karš turpināsies līdz laika galam. Tiks pārbaudīts ikviens cilvēks. Paklausība vai nepaklausība ir jautājums, kurā būs jāizšķiras visai pasaulei. Ikviens tiks aicināts izvēlēties vai nu Dieva, vai cilvēku likumus. Ar to tiks novilkta noteikta robeža. Būs tikai divas ļaužu šķiras. Katrs raksturs būs pilnīgi nobriedis, un visos būs redzams, vai tie ir izvēlējušies uzticības vai sacelšanās pusi.
Tad nāks gals. Dievs aizstāvēs savus likumus un atbrīvos savus ļaudis. Sātans un visi, kas būs tam pievienojušies dumpī, tiks atšķirti. Grēks un grēcinieki aizies bojā; bojā aizies gan sakne, gan zari (Mal. 3:19) - sātans kā sakne un viņa piekritēji kā zari. Ļaunuma valdnieks piedzīvos šo vārdu piepildīšanos: "Tāpēc, ka tava sirds savā pašpaļāvībā iedomājusies, it kā tu būtu pats Dievs, (..) Es padzinu tevi no Dieva kalna, (..) no degošo akmeņu vidus. Tev pienācis briesmu un izbaiļu pilns gals, tu esi pagalam uz visiem laikiem." ("Tevis nekad vairs nebūs." - KJV) Tad arī "bezdievīgā vairs nebūs. Tu raudzīsies uz viņa vietu, bet viņa tur vairs nesaskatīsi." Būs tā, "it kā tie tur nebūtu bijuši." (Ec. 28:6-19; Ps. 37:10; Obad. 16*)
Tā nebūs patvaļīga rīcība no Dieva puses. Viņa žēlastības noraidītāji pļaus to, ko sējuši. Dievs ir dzīvības avots, un, kas izvēlas kalpošanu grēkam, tas šķiras no Dieva un tādā veidā pats sevi atšķir no dzīvības. Tāds ir "atsvešinājies no dievišķās dzīvības". Kristus saka: "Visi, kas Mani ienīst, mīl nāvi." (Ef. 4:18; Sal. pam. 8:36) Dievs tiem kādu laiku ļauj pastāvēt, kamēr tie attīsta raksturu un atklāj savus principus. Kad tas ir padarīts, tie saņem savas izvēles sekas. Ar sacelšanos un netaisnu dzīvi sātans un visi viņa līdzgaitnieki aiziet tik tālu no Dieva, ka pat Dieva klātbūtne tiem kļūst par rijošu uguni. Lielās Mīlestības godība tos iznīcinās.
Lielās cīņas sākumā eņģeļi to nesaprata. Ja sātanam un viņa pulkiem toreiz liktu saņemt grēka algu, tie būtu aizgājuši bojā, bet Debesu būtnēm nebūtu skaidrs, ka tas ir grēka nenovēršamais iznākums. Viņu prātā paliktu šaubas par Dieva taisnību, un tā varētu būt kā ļauna sēkla, kas nes posta un grēka nāvīgos augļus.
Bet, noslēdzoties lielajai cīņai, tas tā nebūs. Kad cilvēces glābšanas plāns būs pilnīgi pabeigts, visām radītajām saprātīgajām būtnēm būs skaidri saskatāms Dieva raksturs. Tad Viņa likumi atklāsies kā pilnīgi un negrozāmi. Grēks būs parādījis savu dabu un sātans savu raksturu. Tad grēka iznīcināšana atainos Dieva mīlestību un paaugstinās Viņa godu Visuma būtņu priekšā, kam ir prieks darīt Viņa prātu un kuru sirdīs rakstīts Radītāja likums.
Tāpēc toreiz, raudzīdamies uz Pestītāja krustu, eņģeļi tiešām varēja gavilēt, jo, kaut gan visu tie vēl neizprata, tie tomēr zināja, ka grēka un sātana iznīcināšana tagad ir droša uz visiem laikiem, ka ir garantēta cilvēku izglābšana, kā arī mūžīga Visuma brīvība. Kristus pats ļoti labi saprata, kādi būs Golgātā pienestā upura rezultāti. Raudzīdamies uz tiem nākotnē, Viņš pie krusta izsaucās: "Viss piepildīts!"