Mat. 27:31-53; Marka 15:20-38; Lūk. 23:26-46; Jāņa 19:16-30
[741] "Un, kad tie nonāca tai vietā, ko sauc par pieres vietu, tad tie tur sita Viņu krustā."
Lai ar savām asinīm tautu darītu svētu, Kristus ir "cietis ārpus vārtiem". (Ebr. 13:12) Par Dieva likuma pārkāpšanu Ādamu un Ievu izdzina no Ēdenes. Kristum - mūsu vietniekam, bija jācieš ārpus Jeruzālemes robežām. Viņš mira aiz vārtiem, tur, kur sodīja noziedzniekus un slepkavas. Cik daudznozīmīgi ir vārdi: "Kristus ir mūs atpircis no bauslības lāsta (..), jo ir rakstīts: nolādēts ikkatrs, kas karājas pie koka." (Gal. 3:13)
No tiesas nama uz Golgātu Jēzum sekoja milzīgs ļaužu pulks. Vēsts par Viņa notiesāšanu bija izplatījusies pa visu Jeruzālemi, un visu šķiru un kārtu ļaudis traucās uz krustā sišanas vietu. Priesteri un rakstu mācītāji bija devuši solījumu neaizskart Kristus sekotājus, ja Viņš pats tiem tiks nodots. Tā nu arī mācekļi un citi ticīgie no pilsētas un apkārtnes pievienojās Pestītāju pavadošajai ļaužu straumei.
Kad Jēzus izgāja pa Pilāta tiesas nama durvīm, uz Viņa ievainotajiem un asiņojošajiem pleciem uzlika Barabam sagatavoto krustu. Diviem Barabas biedriem nāvessods bija jāizcieš reizē ar Kristu, tādēļ arī tiem uzlika krustus. Pārgurušajam un izmocītajam Pestītājam šī nasta bija par smagu. Kopš Pasā mielasta ar mācekļiem Viņš nebija baudījis ne ēdienu, ne dzērienu. Cīnīdamies pret sātana spēkiem, Jēzus bija izcietis dvēseles mokas Ģetzemanes dārzā. Viņš bija panesis sāpes par nodevību un redzējis, kā mācekļi Viņu atstāj un bēg. Viņš tika vests pie Annas, pie Kajafas un tad pie Pilāta. Pilāts Viņu nosūtīja pie Hēroda, bet no turienes atkal vajadzēja atgriezties pie Pilāta. No vieniem apvainojumiem uz otriem, no apsmiekla uz apsmieklu, turklāt divas reizes pērts ar pletni - tādi cilvēka dvēselei visaugstākā mērā izaicinoši un pārslodzi radoši notikumi bija norisinājušies visu nakti. Kristus izturēja. Viņš neteica neko citu, kā tikai to, kas pagodina Dievu. Pa visu kaunpilnās tiesas farsa laiku Viņš nezaudēja vīrišķību un cieņu. Bet, kad Viņam, divreiz pērtam, uzlika krustu, cilvēciskie spēki vairs ilgāk neizturēja, un Viņš zem šīs nastas zaudēja samaņu.
Pestītājam sekojošais pūlis redzēja Viņa nespēkā grīļojošos soļus, bet neizrādīja līdzcietību. Tie smējās un lamāja Viņu par to, ka Viņš nespēj panest krustu. Šo nastu Viņam uzlika no jauna, un atkal Viņš nespēkā pakrita pie zemes. Kristus mocītāji saprata, ka Viņš to nekur tālu neaiznesīs un tiem pietrūka padoma, kā atrast cilvēku, kas būtu gatavs pildīt šo apkaunojošo pienākumu. Jūdi paši to nevarēja darīt, jo apgānīšanās liegtu tiem piedalīties Pasā svētku svinībās. Pat no līdzi skrejošā pūļa neviens negribētu pazemoties, lai nestu krustu.
Tanī brīdī viss gājiens satikās ar kādu pretimnākošu svešinieku, Sīmani no Kirēnas. Viņš dzirdēja pūļa izsmieklu un rupjības. Viņš dzirdēja, mēdot atkārtotos vārdus: "Ceļu! Dodiet ceļu jūdu ķēniņam!" un izbrīnījies apstājās šī skata priekšā. Bet, kad tas izteica savu līdzjūtību, tie viņu satvēra un lika nest Kristus krustu.
Sīmanis bija dzirdējis par Jēzu. Viņa dēli ticēja Pestītājam, bet viņš pats vēl nebija māceklis. Krusta nešana uz Golgātu Sīmanim kļuva par svētību, un vēlāk viņš visu mūžu bija pateicīgs Dievam par šo vadību. Tās rezultātā viņš brīvprātīgi uzņēmās Kristus krustu, un turpmāk šo nastu vienmēr nesa ar prieku.
Ļaužu pūlī bija ne mazums sieviešu, kas sekoja Notiesātajam uz soda izpildīšanas vietu. Visa viņu uzmanība bija pievērsta Jēzum. Dažas no tām Viņu bija redzējušas jau agrāk. Dažas bija nesušas pie Viņa savus slimos un sirgstošos bērnus, un vēl citas pašas bija dziedinātas. Runājot par visu agrāk notikušo, tās tagad brīnījās par pūļa cietsirdību un naidu pret To, kura dēļ viņu sirdis vai lūza. Neskatoties uz satrakotā pūļa rīcību, uz priesteru un rakstu mācītāju niknajiem vārdiem, šīs sievietes neslēpa savu līdzjūtību. Kad Jēzus nespēkā sabruka zem krusta, tās sāka skaļi vaimanāt un raudāt.
Tas bija vienīgais, kas pievērsa Jēzus uzmanību. Nesdams pasaules grēkus, un pats, būdams ciešanu pārņemts, Viņš nepalika vienaldzīgs pret šo sāpju izpausmi. Viņš uz sievietēm paskatījās ar sirsnīgu līdzcietību. Tās Kristum neticēja, un Viņš labi zināja, ka tās neapraud Viņu kā Dieva sūtīto, bet ir aizkustinātas cilvēciska žēluma dēļ. Jēzus nenonicināja viņu līdzjūtību, bet atsaucās ar vēl dziļāku līdzcietību. "Jūs, Jeruzālemes meitas," Viņš sacīja, "neraudiet par Mani, bet raudiet pašas par sevi un saviem bērniem." No tās dienas notikumiem Kristus raudzījās nākotnē uz Jeruzālemes izpostīšanas laiku. Tajā briesmīgajā notikumā daudzas no Viņa apraudātājām aizies bojā līdz ar saviem bērniem.
No Jeruzālemes izpostīšanas Jēzus domās pārcēlās uz vēl plašākas tiesas ainām. Pilsēta, kas ir atteikusies nožēlot grēkus, tiek izpostīta, un šajā notikumā Kristus saskatīja pasaules galējās iznīcināšanas simbolisku attēlojumu. Viņš turpināja: "Tad tie iesāks sacīt uz kalniem: krītiet uz mums! Un uz pakalniem: apklājiet mūs! Jo, kad to dara pie zaļa koka, kas tad notiks pie nokaltuša?" Ar zaļu koku Jēzus ainoja pats sevi, bezvainīgo Glābēju. Dievs savām dusmām uz ļaunumu un grēku ļāva vērsties pret mīļoto Dēlu. Jēzum vajadzēja mirt pie krusta par cilvēku grēkiem. Bet kādas mokas gan būs jācieš grēciniekiem, kas paliek grēkā! Visiem, kas nebūs ticējuši un nožēlojuši grēkus, būs jāpiedzīvo tādas bēdas un posts, ko cilvēka valodā nav iespējams izteikt.
Daudzi no lielā ļaužu pulka, kas sekoja Pestītājam uz Golgātu, bija Viņu sveikuši ar priecīgiem "Ozianna!" saucieniem un mājuši ar palmu zariem, kad Viņš uzvaroši iejāja Jeruzālemē. Ne mazums to, kas toreiz, pūļa iespaidoti, Jēzu godināja, tagad pievienojās saucieniem: "Sit Viņu krustā! Sit Viņu krustā!" Kristum iejājot Jeruzālemē, mācekļu cerības bija sasniegušas visaugstāko pakāpi. Tie spiedās tuvāk savam Kungam, juzdami, cik liels gods ir būt kopā ar Viņu. Tagad, Jēzus pazemojuma stundā, tie notikumu gaitai sekoja no tālienes. Tie bija bēdu pārņemti un pieviltu cerību nospiesti. Cik patiesi izrādījās Kunga vārdi: "Jūs visi šinī naktī pret Mani apgrēcināsities, jo stāv rakstīts: "Es sitīšu ganu, un ganāmā pulka avis izklīdīs." " (Mat. 26:31)
Kad tie bija nonākuši soda izpildīšanas vietā, cietumniekus piesēja pie moku stabiem. Abi noziedznieki pretojās kareivju rokām, kas tos uzlika uz krusta, bet Jēzus nekādu pretestību neizrādīja. Mīļotā mācekļa Jāņa atbalstīta, arī Jēzus māte bija sekojusi sava Dēla gājienam uz Golgātu. Tā redzēja, kā Viņš nespēkā sabrūk zem krusta smaguma, un ilgojās noslaucīt pieri un atbalstot palikt roku zem ievainotās galvas, kas kādreiz dusēja pie viņas krūtīm. Bet pat šī skumjā iespēja tai bija liegta. Līdz ar mācekļiem viņa joprojām klusībā cerēja, ka Jēzus parādīs savu spēku un atbrīvosies no ienaidniekiem. Bet drosme viņas sirdī atkal saplaka, atceroties vārdus, ar kādiem Viņš jau iepriekš bija runājis par šiem notikumiem. Kad ļaundarus piesēja pie krustiem, viņa uz to visu noraudzījās mokpilnā sasprindzinājumā. Vai tiešām arī Tas, kurš bija atdevis dzīvību mirušajiem, ļaus, lai Viņu piesit krustā? Vai Dieva Dēls pacietīs, ka Viņu tik nežēlīgi nonāvē? Vai viņai jāatmet ticība, ka Jēzus ir Mesija? Vai mātei tikai jānoskatās uz Viņa negodu un bēdām bez tiesībām remdēt dēla mokas? Marija redzēja Viņa rokas izstieptas uz krusta. Bet, kad karavīri paņēma veseri ar naglām un sāka tās dzīt trauslajā ķermenī, satriektie mācekļi aiznesa Jēzus mātes nesamaņā saļimušo ķermeni no briesmīgā skata vietas.
No Pestītāja lūpām neatskanēja ne vismazākā kurnēšana. Viņa seja joprojām bija mierīga un skaidra, tikai uz pieres izspiedās lielas sviedru lāses. Nebija nevienas žēlojošas rokas, kas šo nāves rasu noslaucītu no Viņa sejas, neatskanēja neviens līdzjūtības un paļāvīgas uzticības vārds, kas stiprinātu Viņa cilvēcisko sirdi. Kamēr karavīri darīja savu briesmīgo darbu, Jēzus lūdza par saviem ienaidniekiem: "Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara." No paša ciešanām Viņa domas pievērsās vajātāju grēkam un par to gaidāmajai briesmīgajai atmaksai. Jēzus neizteica lāstus pār kareivjiem, kas tik nesaudzīgi pret Viņu izturējās. Viņš nepieprasīja atriebību rakstu mācītājiem un priesteriem, kas tīksminājās par sava mērķa sasniegšanu. Kristus tiem juta līdzi viņu neziņas un vainas dēļ. Viņš vienīgi lūdza, lai tiem tiktu piedots, "jo tie nezina, ko tie dara".
Ja tie būtu zinājuši, ka nodod mokām To, kurš atnācis glābt grēcīgo cilvēci no mūžīgās bojāejas, tos pārņemtu nožēla un šausmas. Bet viņu nezināšana tos neatbrīvoja no grēka, jo tiem tika dota iespēja pazīt un pieņemt Jēzu par savu Pestītāju. Daži gan vēl atzīs grēkus un atgriezīsies, bet citi, turpretī, tos nenožēlodami, padarīs neiespējamu Kristus lūgšanas piepildīšanos savā dzīvē. Tomēr neatkarīgi no visa tā, Dieva nodoms piepildīsies. Jēzus ciezdams ieguva tiesības kļūt par cilvēces aizstāvi pie Tēva.
Kristus lūgšana par saviem ienaidniekiem ietvēra visu pasauli. Tā ietvēra ikvienu grēcinieku, kas dzīvoja vai vēl dzīvos, no paša pasaules sākuma līdz laika beigām. Visi ir vainīgi Dieva Dēla krustā sišanā, un visiem brīvi tiek piedāvāta piedošana. "Visi, kas tic uz Viņu", var iegūt mieru ar Dievu un iemantot mūžīgu dzīvību.
Tiklīdz Jēzus bija pienaglots pie krusta, stipri vīri to pacēla un ar spēcīgu triecienu iedzina iepriekš sagatavotajā vietā. Tas Dieva Dēlam sagādāja visskaudrākās sāpes. Pēc tam Pilāts, pagatavojis uzrakstu ebreju, latīņu un grieķu valodā, piestiprināja to pie krusta virs Jēzus galvas. Tur bija lasāms: "Jēzus Nācarietis, jūdu ķēniņš." Tāds formējums jūdus kaitināja. Pilāta tiesas namā tie bija saukuši: "Sit Viņu krustā! Mums nav neviena ķēniņa kā vien ķeizars!" Tie bija paziņojuši, ka ikviens, kas kādu citu nosauc par ķēniņu, ir nodevējs, un Pilāts arī uzrakstīja viņu izteikto spriedumu. Nekāds cits pārkāpums netika minēts, kā vien tas, ka Jēzus ir jūdu ķēniņš. Līdz ar to šis uzraksts apliecināja jūdu uzticību Romas varai. Tas vēstīja, ka ikvienu, kas sevi pasludinātu par Israēla ķēniņu, tie atzītu par nodevēju, kas pelnījis nāvi. Priesteri bija pārcentušies. Kad tie plānoja Kristus nonāvēšanu, Kajafa teica, ka ir labāk, ja viens cilvēks mirst, kad to prasa tautas labklājība, nekā visa tauta iet bojā. Tagad viņa liekulība bija atmaskota. Lai iznīcinātu Kristu, tie bija gatavi upurēt pat savu nacionālo eksistenci.