[769] Beidzot Jēzum bija miers. Garā negoda un moku diena bija galā. Kad rietošās saules pēdējie stari vēstīja par sabata tuvošanos, Dieva Dēls dusēja Jāzepa kapa klusumā. Viņa darbs bija pabeigts, rokas saliktas mierā, un tā Viņš tur palika visas dusas dienas svētās stundas.
Iesākumā Tēvs un Dēls sabatā dusēja pēc radīšanas darba. Kad bija "pabeigtas debesis un zeme un visi to pulki" (1. Moz. 2:1), Radītājs un visas Debesu būtnes līksmi noraudzījās krāšņajā godības skatā. "Visas rīta zvaigznes kopā priekā dziedāja un visi Dieva bērni gavilēja." Īj. 38:7) Tagad Jēzus dusēja pēc pestīšanas darba; un, lai gan tiem, kas Viņu mīlēja virs zemes, bija bēdas, Debesīs valdīja prieks. Debesu būtņu skatam pavērās spožas nākotnes izredzes. Kristus veiktā darba rezultātā Dievs un eņģeļi jau skatīja atjaunotu radību un atpestītu cilvēci, kas, grēku uzvarējusi, nekad vairs nevar krist. Ar šo ainu uz laiku laikiem ir saistīta diena, kurā Jēzus dusēja. Jo "pilnīgs ir Viņa darbs", un "viss, ko Dievs dara, tas paliek mūžīgi". (5. Moz. 32:4; Sal. māc. 3:14) "Kad viss būs atjaunots, par ko Dievs jau sen ir runājis caur visu savu svēto praviešu muti" (Ap. d. 3:21*), tad radīšans sabats, diena, kurā Jēzus atdusējās Jāzepa kapā, joprojām būs dusas un prieka diena. Debess un zeme apvienosies slavas dziesmā, kad atpestītās tautas "ik nedēļas sabatā" zemosies priecīgā pielūgsmē Dieva un Jēra priekšā.
Krustā sišanas dienas beigu notikumi no jauna apstiprināja pravietojumu piepildīšanos un liecināja par Kristus dievišķo izcelsmi. Kad tumsa no krusta atkāpās un izskanēja Pestītāja nāves sauciens, tūlīt kļuva dzirdama arī kāda cita balss: "Patiesi, šis bija Dieva Dēls." (Mat. 27:54)
Šie vārdi netika izrunāti čukstus. Visu skati vērsās turp, no kurienes tie atskanēja. Kas tad tos teica? Runātājs bija virsnieks, Romas karavīrs. Pestītāja dievišķā pacietība un Viņa pēkšņā nāve ar uzvaras saucienu uz lūpām šo cittautieti bija dziļi ietekmējusi. Krustā piesistajā, ievainotajā un sadauzītajā ķermenī šis cilvēks bija saskatījis Dieva Dēlu. Viņš nespēja atturēties, neapliecinājis savu ticību. Tā atkal tika dots pierādījums, ka mūsu Pestītājs redzēs savu grūto pūļu augļus. Tieši Kristus nāves dienā savu ticību izteica trīs ļoti atšķirīgi cilvēki: viens - no romiešu sardzes komandējošā sastāva, otrs - nesdams Pestītāja krustu, un trešais - mirdams pie blakus esošā krusta.
Ap vakaru pār Golgātu nolaidās neparasts klusums. Pūlis izklīda, un daudzi atgriezās Jeruzālemē pilnīgi citā noskaņojumā, nekā no rīta bija atnākuši. Liels vairums uz turieni bija aizskrējuši nevis aiz naida, bet tikai ziņkārības dzīti. Tomēr tie ticēja priesteru apsūdzībām un uzskatīja Kristu par ļaundari. Nedabīga satraukuma pārņemti, tie pievienojās pūlim Viņa zaimošanā. Bet, kad zemi ietina tumsa, un tos apsūdzēja viņu pašu sirdsapziņa, tie jutās vainīgi lielā netaisnībā. Baigajā tumsā vairs nebija dzirdami joki vai vieglprātīgi smiekli, un, kad tā izklīda, tie devās uz mājām. Viņi bija pārliecināti, ka priesteru apsūdzības ir nepatiesas un ka Jēzus nav bijis krāpnieks. Pēc dažām nedēļām, kad Pēteris sludināja Vasarsvētku dienā, tie bija starp tūkstošiem, kas atgriezās pie Kristus.
Bet jūdu vadoņus pašu acīm redzētie notikumi nepārliecināja. Viņu naids pret Jēzu nebija mazinājies. Tumsa, kas Jēzus krustā sišanas laikā ietina zemi, nebija biezāka par to tumsību, kas aizvien apņēma priesteru un rakstu mācītāju prātus. Kristum piedzimstot, zvaigzne Viņu pazina un aizveda gudros pie silītes, kurā Pestītājs gulēja. Debesu pulki, Viņu godinot, Betlēmes klajumos dziedāja slavas dziesmas. Jūra saprata Viņa balsi un paklausīja dotajai pavēlei. Slimības un nāve bija atzinušas Viņa varu, un atdevušas savu laupījumu. Saule, redzēdama Viņa nāves mokas, apslēpa savu gaismu. Atskanot Viņa saucienam, sašķēlās un sadrupa klintis. Nedzīvā daba atzina Kristu un liecināja par to, ka Viņš ir Dievs. Bet Israēla priesteri un vadoņi nepazina Dieva Dēlu.
Tomēr priesteriem un rakstu mācītājiem nebija miera. Tie savu nodomu bija īstenojuši un Kristu nonāvējuši, bet uzvaras gandarījumu neizjuta. Pat šķietamā triumfa stundā tiem uzmācās šaubas, kas notiks tālāk. Tie bija dzirdējuši saucienu: "Viss piepildīts! Tēvs, Es nododu savu garu Tavās rokās!" (Jāņa 19:30; Lūk. 23:46)Tie bija pārdzīvojuši zemestrīci un redzējuši, kā sašķēlās klintis, un tagad tie jutās satraukti un nemiera pilni.
Tie apskauda Kristu par ietekmi uz ļaudīm, kamēr Viņš dzīvoja, un bija greizsirdīgi uz Viņu pat nāvē. No mirušā Kristus tie tagad baidījās daudz vairāk, nekā jebkad bija baidījušies, Viņam dzīvam esot. Tie uztraucās, ka ļaudis arī turpmāk daudz uzmanības varētu veltīt notikumiem, kas pavadīja Viņa krustā sišanu. Tie baidījās no šīs dienas darba sekām. Nekādā gadījumā tie nevēlējās, lai Viņa ķermenis paliktu pie krusta sabatā. Sabats jau tuvojās, un tā būtu svētuma apgānīšana, ja mirušie vēl karātos pie krusta. Tādēļ jūdu vadoņi lūdza Pilātu, lai notiesāto nāve tiktu pasteidzināta un viņu ķermeņi noņemti pirms saulrieta.
Arī Pilāts nevēlējās, lai Jēzus ķermenis paliktu pie krusta, un ar pārvaldnieka piekrišanu abiem ļaundariem pārlauza lielus, lai paātrinātu viņu nāvi, bet Jēzus bija jau nomiris. Viss redzētais un par Kristu dzirdētais rupjos kareivjus bija stipri ietekmējis, tāpēc tie nesalauza Viņa locekļus. Tā Dieva Jēra upurī piepildījās Pasā svētku likums: "Viņiem no tā nekā nebūs atstāt līdz rītam, tanī dienā nebūs lauzt nevienu kaulu; pēc visiem Pasā svētku likumiem turiet tos." (4. Moz. 9:12)
Priesteri un rakstu mācītāji bija pārsteigti, redzot, ka Jēzus jau miris. Krusta nāve bija lēns process, kur grūti paredzēt brīdi, kad pārtrūks dzīvība. Tas bija kaut kas nedzirdēts, ka kāds būtu miris sešas stundas pēc krustā sišanas. Tādēļ priesteri gribēja pārliecināties par Jēzus nāvi, un uz viņu ierosinājumu kāds kareivis Pestītāja sānos iedūra šķēpu. No radušās brūces iztecēja divas spēcīgas, bet dažādas strūklas - asinis un ūdens. To ievēroja visi klātesošie, un Jānis vēlāk šo notikumu detalizēti aprakstīja. Viņš saka: "Viens no kareivjiem Viņam iedūra sānos šķēpu, un tūdaļ iztecēja asinis un ūdens. Un, kas to redzējis, tas to ir apliecinājis un viņa liecība ir patiesa. Un viņš zina, ka runā patiesību, lai arī jūs ticētu. Jo tas notika, lai piepildītos Raksti: "Nevienu kaulu Viņam nebūs salauzt." Un cita Rakstu vieta atkal saka: "Viņi raudzīsies uz To, ko tie sadūruši." " (Jāņa 19:34-37)
Pēc augšāmcelšanās priesteri un rakstu mācītāji izplatīja baumas, ka Kristus pie krusta nav nomiris, bet tikai zaudējis samaņu un vēlāk to atkal atguvis. Cits ziņojums apgalvoja, ka kapā nemaz neesot guldīts īsts līķis, no miesas un kauliem, bet tikai ķermeņa atveidojums. Tomēr romiešu kareivju rīcība šos melus atspēko. Tie nelauza Jēzum lielus tāpēc, ka Viņš jau bija miris, un, lai apmierinātu priesterus, tie iedūra Viņam sānos. Ja Viņa dzīvība vēl nebūtu izdzisusi, tad šis ievainojums noteikti izraisītu tūlītēju nāvi.
Tomēr nedz šķēpa dūriens, nedz arī krusta mokas nebija Jēzus nāves cēlonis. Mirstot "stiprā balsī" raidītais kliedziens (Mat. 27:50; Lūk. 23:46), tāpat asiņu un ūdens straume, kas iztecēja no Viņa sāniem, liecina par to, ka Viņš mira no salauztas sirds. Jēzus sirdi salauza garīgas ciešanas. Viņu nonāvēja pasaules grēks.
Līdz ar Kristus nāvi izgaisa mācekļu cerības. Tie lūkojās uz Viņa aizvērtajiem acu plakstiem un nokārto galvu, uz asinīs salipušajiem matiem, uz caururbtajām rokām un kājām. Mācekļu dvēseles plosīja neaprakstāmas sāpes. Līdz pašām beigām tie neticēja, ka Jēzus ir miris. Tie vienkārši nespēja iedomāties, ka Viņš varētu nomirt. Sirdssāpju pārņemti, tie neatcerējās Kunga iepriekš sacītos vārdus. Nekas no agrāk dzirdētā tiem nesniedza mierinājumu. Tie redzēja vienīgi krustu un uz tā asiņojošo upuri. Nākotne šķita bezgala tumša. Ticība Jēzum bija zudusi, bet vēl nekad tie nebija mīlējuši savu Kungu tā kā tagad. Vēl nekad tie nebija tik ļoti izjutuši Viņa vērtību un to, cik nepieciešama ir Viņa klātbūtne.
Pat mirušā Kristus ķermenis Viņa mācekļiem bija ļoti dārgs. Tie karsti vēlējās Viņam nodrošināt cienīgu, godpilnu apbedīšanu, bet nezināja, kā to izdarīt. Jēzus bija notiesāts par nodevību pret Romas valdību, un personām, kas tika sodītas ar nāvi par tādu pārkāpumu, bija atsevišķi nozīmēta kapa vieta. Pie krusta vēl uzkavējās māceklis Jānis un no Galilejas līdzi atnākušās sievietes. Tie nespēja atstāt sava Kunga ķermeni, lai nejūtīgie kareivji to noņemtu un apraktu negoda vietā. Tomēr arī novērst viņi neko nespēja. Tie nevarēja cerēt uz jūdu varasvīru labvēlību, un Pilāts tiem nebija pieejams.
Šajā grūtajā brīdī mācekļiem palīgā nāca Nikodēms un Jāzeps no Arimatijas. Viņi abi bija Sinedrija locekļi un pazina Pilātu; abi bija bagāti un ar ievērojamu stāvokli sabiedrībā. Šie cilvēki vēlējās pienācīgi apbedīt Jēzu.
Jāzeps droši iegāja pie Pilāta un izlūdzās no viņa Jēzus ķermeni. Tikai tad Pilāts uzzināja, ka Jēzus tiešām ir miris. Dažādas pretrunīgas baumas par krustā sišanu pavadošajiem notikumiem līdz viņam gan bija nonākušas, taču fakts par Kristus nāvi apzināti tika slēpts. Priesteri un rakstu mācītāji Pilātu bija brīdinājuši uzmanīties, lai Kristus mācekļi neizdara kādu krāpšanu ar Viņa ķermeni. Tāpēc, izdzirdis Jāzepa lūgumu, tas aizsūtīja pēc virsnieka, kas bija sardzē pie krusta, lai noteikti pārliecinātos par Kristus nāvi. No tā viņš saņēma attiecīgu pārskatu par notikumiem Golgātā, kas apstiprināja Jāzepa liecību.
Jāzepa lūgums tika ievērots. Kamēr Jānis bēdājās par sava Kunga apbedīšanu, Jāzeps atgriezās ar pavēli noņemt Kristus ķermeni no krusta, un Nikodēms atnesa apmēram simts mārciņu dārgā mirru un alojas maisījuma Viņa iebalzamēšanai. Pat visgodātākajam Jeruzālemes pilsonim pēc nāves nebūtu iespējams parādīt vēl vairāk cieņas. Mācekļi bija pārsteigti, redzot šos bagātos rakstu mācītājus tik ļoti ieinteresētus viņu Kunga apbedīšanā.