[758] Kristus nenodeva savu dzīvību, iekams nepabeidza darbu, kura dēļ bija nācis. Līdz ar pēdējo elpas vilcienu Viņš izsaucās: "Viss piepildīts!" (Jāņa 19:30) Cīņa bija izcīnīta. Viņa labā roka un svētais elkonis bija guvuši uzvaru. Kā Uzvarētājs Viņš mūžīgajos augstumos pacēla savu karogu. Kā lai par to nepriecājas eņģeļi! Visas Debesis gavilēja līdzi Pestītāja uzvarai. Sātans bija sakauts un saprata, ka savu valstību ir zaudējis.
Eņģeļiem un nekritušajām pasaulēm saucienam "Viss piepildīts!" bija dziļa nozīme. Lielais pestīšanas darbs tika veikts gan viņu, gan mūsu dēļ. Tie līdz ar mums dalās Kristus uzvaras augļos.
Eņģeļiem un nekritušajām pasaulēm sātana raksturs kļuva izprotams tikai pēc Kristus nāves. Atkrišanas iniciators bija tik viltīgi nomaskējies, ka pat svētās būtnes neaptvēra viņa principu būtību. Tās nebija saskatījušas viņa sacelšanās dabu un raksturu.
Spēkā un spožumā tik brīnišķīgā būtne bija nostājusies pret Dievu. Par Luciferu Kungs sacīja: "Tu (..), pilnības paraugs, pilns gudrības un apveltīts ar vispilnīgāko skaistumu." (Ec. 28:12) Lucifers bija sedzošais ķerubs. Viņš bija atradies Dieva klātbūtnes gaismā. Viņš bija visaugstākais no visām radītajām būtnēm un pirmais Dieva nodomu atklājējs Visumā. Kad Lucifers grēkoja, viņa pievilšanas spējas bija ietekmīgākas un viņa rakstura atmaskošana jo grūtāka tieši augstā stāvokļa dēļ, kuru tas bija ieņēmis pie Tēva.
Dievs sātanu un tā piekritējus varēja iznīcināt tikpat viegli, kā nosviest zemē kādu akmeni, bet Viņš to nedarīja. Lai likvidētu sacelšanos, vardarbība nederēja, jo spēka pielietošana sastopama tikai tur, kur valda sātans. Tādi nav Kunga principi. Viņa autoritātes pamatā ir laipnība, žēlastība un mīlestība, un šo principu izmantošana ir vienīgie pielietojamie līdzekļi. Dieva valdība balstās uz morāla pamata, kur visu noteicošais spēks tiek piešķirts taisnībai un mīlestībai.
Dievs šo lietu vēlējās nokārtot ar mūžīgu garantiju, tādēļ Debesu apspriedē jau bija izlemts dot sātanam laiku atklāt savus darbības principus, jo tas apgalvoja, ka tie esot pārāki par Dieva principiem. Tā sātanam tika dota zināma rīcības brīvība, lai Visums varētu saprast viņa izvirzīto principu būtību.
Kad sātans ieveda grēkā cilvēkus, sāka darboties pestīšanas plāns. Četrus gadu tūkstošus Dievs pūlējās celt cilvēci, bet sātans visu laiku to centās postīt un pazemot. To varēja novērot viss plašais Visums.
Kad pasaulē ienāca Jēzus, sātana spēki vērsās pret Viņu. Sākot ar pirmajām dzīvības dienām Betlēmē, varmāka darīja, ko spēja, lai Viņu iznīcinātu. Visdažādākajos veidos tas centās aizkavēt Jēzus pilnīgu izaugsmi bērnībā, nevainojama vīra brieduma sasniegšanu un svētu kalpošanu, pienesot šķīstu upuri. Bet sātana centieni piedzīvoja neveiksmi. Ļaunais nespēja Jēzu ievest grēkā, nespēja Viņu padarīt mazdūšīgu, nedz arī atturēt no darba, kuru Viņš bija nācis padarīt virs zemes. No tuksneša līdz Golgātai pret Viņu triecās sātana dusmu vētras, bet, jo nežēlīgākas tās bija, jo ciešāk Dieva Dēls pieķērās sava Tēva rokai un turpināja iet asinīm slacīto taku. Visas sātana pūles nomākt un pārspēt Jēzu tikai vēl skaidrāk atklāja Viņa rakstura šķīstumu.
Visas Debesis un nekritušās pasaules bija šīs cīņas aculiecinieces. Ar kādu sasprindzinātu interesi tās sekoja kon¤ikta beigu skatiem! Tās redzēja, kā Pestītājs ieiet Ģetzemanes dārzā, kad Viņa dvēseli nospieda lielā drausmīgā neziņas tumsa. Tās dzirdēja Viņa izbaiļu saucienu: "Mans Tēvs, ja tas var būt, tad lai šis kauss iet Man garām!" (Mat. 26:39) Kad tika atņemta Tēva klātbūtne, tās redzēja Viņu ciešam tādu moku svelmi, kas bija stiprāka pat par pēdējo lielo cīņu ar nāvi. Pārdzīvotās dvēseles sāpes izspieda asins sviedrus, kas kā lāses ritēja uz zemi. Trīs reizes no Viņa lūpām izlauzās lūgums pēc palīdzības. Debesis ilgāk nespēja izturēt šo skatu, un pie Dieva Dēla ieradās eņģelis, lai Viņu mierinātu.
Tālāk Debesis vēroja upura Jēru, nodotu asinskārā pūļa rokās, nesaudzīgi un ar izsmieklu dzenātu no viena tiesas nama uz otru. Tās dzirdēja vajātāju zaimus Viņa vienkāršās izcelsmes dēļ un redzēja, kā ar zvērestu un lādēšanos savu Kungu aizliedz viens no vismīļākajiem mācekļiem. Tās redzēja sātana trakošanu un viņa varu pār cilvēku sirdīm. Kāds šausmīgs skats! Pestītājs tiek aizturēts pusnakts stundā Ģetzemanē, dzīts no pils uz tiesas namu, Viņu divreiz tiesā priesteri, divreiz Sinedrijā, divreiz pie Pilāta un vienreiz pie Hēroda, Viņu apmēda, sit, notiesā un ved, lai piesistu krustā. Kad Kristus nes savu smago krustu, Jeruzālemes meitas par Viņu raud, bet sabiedrības zemākie slāņi Viņu izsmej.
Ar izbrīnu un sāpēm Debesis vēroja Kristu pie krusta, kad asinis ritēja no Viņa ievainotās galvas un pieri klāja ar asinīm jaukti sviedri. No rokām un kājām tās lāsi pa lāsei pilēja uz klints krusta pakājē. Zem ķermeņa svara naglu radītās brūces vērās arvien platākas. Apgrūtinātā elpošana kļuva ātra un smaga, dvēselei nāves mokās cīnoties zem pasaules grēku nastas. Visas Debesis pārņēma izbrīns, kad Kristus savās šausmīgajās ciešanās lūdza: "Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara." (Lūk. 23:34) Bet visapkārt stāvēja pēc Dieva līdzības radīti cilvēki, kas bija sazvērējušies atņemt dzīvību Viņa vienpiedzimušajam Dēlam. Kāds skats Debesu Visumam!
Ap krustu bija sapulcējušies tumsības pasauli pārvaldošie spēki, mezdami neticības ellišķās ēnas cilvēku sirdīs. Kad Kungs reiz radīja šīs būtnes, lai tās stāvētu Viņa troņa pakājē, tās bija skaistas un godības pilnas. Viņu pievilcība un svētums bija atbilstošs to augstajam stāvoklim. Tās bija apveltītas ar dievišķu gudrību un no galvas līdz kājām ietērptas Debesu bruņās. Tie bija Visaugstākā pavēļu izpildītāji - eņģeļi. Bet kas tagad šajos dēmonos varētu saskatīt krāšņos serafus, kas reiz kalpoja Debesu pagalmos?
Sātana spēki sadarbojās ar ļaunajiem cilvēkiem, pārliecinādami ļaudis, ka Kristus ir vislielākais grēcinieks, un kūdīdami tos Viņu izsmiet. Visus, kas zaimoja pie krusta pienagloto Pestītāju, bija pārņēmis pirmā lielā dumpinieka gars. Sātans tiem iedvesa nekrietnus, riebīgus vārdus. Viņš iedvesmoja tos uz zaimiem, taču ar to neko nepanāca.
Ja Kristū varētu atrast kaut vienu vienīgu grēku, ja Viņš būtu piekāpies sātanam kaut visniecīgākajā sīkumā, lai izbēgtu no briesmīgajām mokām, tad būtu triumfējis Dieva un cilvēku ienaidnieks. Bet Kristus nolieca savu galvu un nomira, cieši turēdamies pie ticības un paklausības Dievam. Tad Debesīs kļuva dzirdama stipra balss, kas sauca: "Tagad ir atnākusi pestīšana un mūsu Dieva spēks, un Viņa valstība, un Viņa Kristus vara, jo ir gāzts mūsu brāļu apsūdzētājs, kas tos apsūdzēja mūsu Dieva priekšā dienām un naktīm." (Atkl. 12:10)
Sātans redzēja, ka ir atmaskots. Visas Debesis un nekritušie eņģeļi redzēja šīs būtnes nekaunīgo rīcību. Viņš pats atklāja, ka ir slepkava. Izliedams Dieva Dēla asinis, tas sev laupīja Debesu būtņu simpātijas. Turpmāk viņa darbība tika ierobežota. Lai kā arī tas neizliktos, viņš vairs nevarēja sagaidīt eņģeļus iznākam no Debesu pagalmiem, lai to priekšā apsūdzētu Kristus brāļus, ka tie ir ģērbti tumsas un grēka aptraipītās drēbēs. Starp sātanu un Debesīm bija sarauts pēdējais līdzjūtības ķēdes loceklis.
Tomēr tad sātans vēl netika iznīcināts. Eņģeļi vēl neizprata visu, kas bija ietverts lielajā cīņā. Abu pušu pamatprincipiem vajadzēja atklāties vēl pilnīgāk. Sātana eksistencei vajadzēja turpināties arī cilvēku dēļ. Cilvēkiem, tāpat kā eņģeļiem, bija jāierauga atšķirība starp gaismas un tumsības valdnieku. Tiem bija jāizvēlas, kuram kalpot.
Lielās cīņas sākumā sātans bija pasludinājis, ka Dieva likumam nav iespējams paklausīt, ka taisnība nav savienojama ar žēlastību un ka tad, ja likums tiktu pārkāpts, grēciniekam vairs nebūtu iespējams saņemt piedošanu. Viņš paziņoja, ka par katru grēku pienākas sods, un, ja Dievs atlaistu sodu par grēku, tad Viņš nebūtu taisnības un patiesības Dievs. Kad cilvēki pārkāpa Dieva likumu un nostājās pret Radītāja gribu, sātans gavilēja. Viņš tūlīt pasludināja, ka nu ir pierādīts, ka bauslībai nav iespējams paklausīt un cilvēkam nevar piedot. Tāpēc, ka sātans pēc savas sacelšanās bija izdzīts no Debesīm, tas pieprasīja, lai arī cilvēku ciltij uz visiem laikiem tiktu atņemta Dieva žēlastība. Viņš apgalvoja, ka Dievs nevar palikt taisns, parādot žēlastību grēciniekam.
Pat, būdams grēcinieks, cilvēks atradās pavisam citā stāvoklī nekā sātans. Debesīs Lucifers grēkoja, atrodoties Dieva godības gaismā. Viņam vairāk nekā jebkurai citai radītai būtnei bija atklāta Dieva mīlestība. Sātans izvēlējās sekot savai patmīlīgajai un neatkarīgajai gribai, kad jau bija sapratis Dieva raksturu un iepazinis Viņa laipnību. Viņa izvēle bija galīga. Neatlika vairs nekas, ko Dievs būtu varējis darīt, lai viņu glābtu. Bet cilvēks tika pievilts; viņa prātu aptumšoja sātana ļaunprātīgā izlikšanās. Tas nepazina Dieva mīlestības augstumu un dziļumu. Viņam vēl bija cerība atzīt Dieva mīlestību. Iepazīšanās ar Dieva raksturu to vēl varēja atvest atpakaļ pie Radītāja.
Jēzus cilvēkiem atklāja Dieva žēlastību, bet žēlastība neatceļ taisnību. Bauslība atklāj Dieva rakstura īpašības, un tajā nevarēja mainīt nevienu burtu, ne rakstu zīmīti, lai apmierinātu cilvēka vajadzības viņa kritušajā stāvoklī. Dievs arī nemainīja savu likumu, bet cilvēka glābšanai Kristū upurēja pats sevi. "Dievs bija Kristū un salīdzināja pasauli ar sevi." (2. Kor. 5:19)
Bauslība prasa taisnību - taisnu dzīvi un pilnīgu raksturu, bet cilvēkam tā visa trūkst. Viņš nespēj izpildīt Dieva svētās bauslības prasības. Bet Kristus, šajā pasaulē atnācis kā cilvēks, dzīvoja svētu dzīvi un izveidoja pilnīgu raksturu; kā dāvanu Viņš to piedāvā ikvienam, kas vēlas. Viņa dzīve nostājas cilvēka dzīves vietā. Tādā veidā, pateicoties Dieva lēnprātībai, notiek pagātnes grēku piedošana. Vēl vairāk - Kristus apveltī cilvēkus ar Dieva īpašībām; Viņš veido cilvēku raksturu pēc dievišķā rakstura līdzības - uzceļot nevainojamu garīgā spēka un skaistuma celtni. Tā Kristum ticošajā cilvēkā tiek piepildīta tā pati bauslības taisnība. To spēj vienīgi Dievs, "pats taisns būdams, un, taisnodams to, kas tic Jēzum." (Rom. 3:26)