Pūlis kļuva drošāks, redzot Jūdu aizskaram To, kas tikko bija pagodināts viņu acu priekšā. Nu tie aizturēja Jēzu un sāka saistīt mīļās rokas, kas nebija mitējušās darīt labu.
Mācekļi domāja, ka viņu Mācītājs neļaus sevi sagūstīt. Tas pats spēks, kas lika pūlim pakrist pie zemes, varēja tos savaldīt arī tagad, kamēr Jēzus ar mācekļiem aizbēgtu. Tie jutās vīlušies un sašutuši, redzot, kā atnes virves, lai sasietu rokas Tam, ko viņi mīlēja. Pēteris dusmās izrāva zobenu un mēģināja aizstāvēt savu Kungu, bet augstā priestera kalpam viņš nocirta tikai ausi. Kad Pestītājs to redzēja, Viņš atbrīvoja savas rokas, kuras cieši turēja romiešu kareivji, un teica: "Diezgan! Pietiek!", aizskāra un dziedināja ievainoto ausi. Tad, pagriezies pret Pēteri, Viņš turpināja: "Bāz savu zobenu viņa vietā, jo visi, kas ņem zobenu, no zobena aizies bojā. Jeb vai tu domā, ka Es nevarētu lūgt savu Tēvu, un Viņš Man nesūtītu tūlīt vairāk nekā divpadsmit leģionu eņģeļu?" Jā, katra mācekļa vietā vienu leģionu! Bet kāpēc gan Viņš neglābj sevi un mūs, sprieda mācekļi, un, atbildēdams uz šo neizteikto jautājumu, Jēzus piebilda: "Bet kā tad Raksti lai piepildītos? Jo tam tā būs notikt. Vai tad Man nedzert to kausu, ko Mans Tēvs Man ir nolicis?"
Jūdu vadoņu gods tos nebija atturējis piedalīties Jēzus sagūstīšanā. Viņa apcietināšana tiem šķita pārāk svarīga lieta, lai to uzticētu padotajiem. Tā viltīgie priesteri un vecākie pievienojās dievnama sardzei un pūlim, sekojot Jūdam uz Ģetzemani. Ak, kas tā bija par sabiedrību, kurai tagad pievienojās šie cienīgie vīri - pēc trokšņa un nemieriem alkstošs pūlis, apbruņots ar visdažādākajiem rīkiem, it kā viņi vajātu kādu briesmīgu zvēru.
Pagriezies pret priesteriem un vecākajiem, Kristus tos uzlūkoja ar caururbjošu skatu, un Viņa teiktos vārdus tie noteikti nespēja aizmirst līdz mūža galam. Tie bija kā Visvarenā asās bultas, cēli un mierīgi: "Kā pret slepkavu jūs esat izgājuši ar zobeniem un nūjām Mani gūstīt. Ik dienas Es pie jums sēdēju Dieva namā mācīdams, tad jūs Mani neesat aiztikuši." "Bet šī ir jūsu stunda un tumsības vara."
Redzot, ka Jēzus ļāva sevi apcietināt un saistīt, mācekļi pārbijās. Tie jutās apkaunoti, ka Viņš pacieš tādu negodu pret sevi un viņiem. Tie nevarēja saprast sava Meistara izturēšanos un bija neapmierināti par padošanos pūlim. Sašutumā un izbailēs Pēteris ieteica glābties un, tam paklausot, "visi mācekļi Viņu atstāja un bēga". Bet Kristus šo bēgšanu bija jau iepriekš paredzējis, kad sacīja: "Redziet, nāk stunda un ir jau klāt, kad jūs izklīdīsit ikkatrs savā vietā un Mani atstāsit vienu. Bet Es neesmu viens, jo Tēvs ir pie Manis". (Jāņa 16:32)