Jāņa 13:31-38 un 14.-17. nod.
[662] Uzlūkodams savus mācekļus ar dievišķu mīlestību un visdziļāko līdzjūtību, Kristus sacīja: "Tagad Cilvēka Dēls ir paaugstināts, un Dievs paaugstināts Viņā." Jūda bija atstājis sapulcēšanās vietu, un Kristus nu bija vienatnē ar divpadsmit mācekļiem. Viņš gribēja runāt par gaidāmo šķiršanos, bet pirms tam norādīja uz savas sūtības mērķi. Uz to Viņš raudzījās vienmēr. Jēzum bija prieks, ka visi Viņa pazemojumi un ciešanas pagodinās Tēva vārdu. Tam Viņš arī vispirms pievērsa mācekļu uzmanību.
Viņš tos uzrunāja sirsnīgiem vārdiem: "Bērniņi, Es vēl mazu brīdi esmu pie jums. Jūs Mani meklēsit, bet, kā Es jūdiem esmu sacījis, tā arī jums tagad saku - kurp Es eju, jūs Man nevarat sekot."
To dzirdējuši, mācekļi nespēja priecāties. Tiem uzmācās bailes. Viņi spiedās tuvāk Pestītājam. Viņu Kungs un Meistars, viņu mīļotais Mācītājs un Draugs - Viņš taču tiem bija dārgāks par dzīvību! Uz Viņu tie bija raudzījušies pēc palīdzības visās savās grūtībās un meklējuši iepriecu bēdās un vilšanās brīžos. Bet nu Viņš tos atstās - vientuļus un neaizsargātus. Sirdis pildīja drūmas nojautas.
Bet Pestītāja teiktie vārdi bija cerību pilni. Viņš zināja, ka ienaidnieks tiem uzbruks un, saprotot, ka sātans ar savu viltību vissekmīgāk var darboties pie tiem, kurus nomāc kādas grūtības, Jēzus viņu uzmanību centās novērst no lietām, "kas ir redzamas", un pievērst tam, "kas nav redzams". (2. Kor. 4:18) No šīs zemes trimdas Viņš tos domās veda uz Debesu Tēva mājām.
"Jūsu sirdis lai neizbīstas!" Viņš sacīja. "Ticiet Dievam un ticiet Man! Mana Tēva namā ir daudz mājokļu. Ja tas tā nebūtu, vai Es jums tad būtu teicis: Es noeju jums vietu sataisīt? Un, kad Es būšu nogājis un jums vietu sataisījis, tad Es nākšu atkal un ņemšu jūs pie sevis, lai tur, kur Es esmu, būtu arī jūs. Un, kur Es noeju, - to ceļu jūs zināt." Jūsu dēļ Es nācu pasaulē un darbojos. Kad Es aiziešu, Es nopietni turpināšu pūlēties jūsu labā. Es nācu pasaulē, lai atklātu sevi, lai jūs ticētu, un tagad aizeju pie Tēva, lai kopīgi gādātu par jums. Kristus aiziešanas mērķis bija gluži pretējs tam, no kā mācekļi baidījās. Viņa aiziešana nenozīmēja galīgu šķiršanos. Viņš devās prom, lai sagatavotu vietu, lai varētu atkal atnākt un tos uzņemt pie sevis. Bet, kamēr Viņš rūpējas par mājokļiem, tiem jāizveido raksturs pēc Dieva līdzības.
Mācekļi joprojām bija noraizējušies. Toms, kuram allaž uzmācās šaubas, jautāja: "Kungs, mēs nezinām, kurp Tu ej; kā lai mēs zinātu ceļu?" Jēzus viņam saka: "Es esmu Ceļš, Patiesība un Dzīvība; neviens netiek pie Tēva, kā vien caur Mani. Ja jūs Mani būtu pazinuši, jūs būtu pazinuši arī Manu Tēvu. Jau tagad jūs Viņu pazīstat un esat Viņu redzējuši."
Uz Debesīm nav daudz ceļu, un cilvēks nevar izvēlēties pats savu ceļu. Kristus saka: "Es esmu Ceļš; (..) neviens netiek pie Tēva, kā vien caur Mani." Kopš pirmās Evaņģēlija pasludināšanas reizes, kad Ēdenē pavēstīja, ka sievas sēkla samīs čūskas galvu, Kristus ir ticis paaugstināts kā Ceļš, Patiesība un Dzīvība. Viņš tāds bija jau Ādama dienās, jau tad, kad Ābels Dievam pienesa nokautā jēra asinis. Kristus bija Ceļš, pa kuru izglābās sentēvi un pravieši. Viņš ir vienīgais Ceļš, pa kuru mēs varam nonākt pie Dieva.
"Ja jūs Mani būtu pazinuši," sacīja Kristus, "jūs būtu pazinuši arī Manu Tēvu. Jau tagad jūs Viņu pazīstat un esat Viņu redzējuši." Bet mācekļi to vēl nesaprata. "Kungs, rādi mums Tēvu," iesaucās Filips, "tad mums pietiek."
Pārsteigts par to, cik grūti tiem tomēr visu saprast, Kristus ar sāpīgu izbrīnu jautāja: "Tik ilgi Es jau esmu pie jums, un tu vēl neesi Mani sapratis, Filip?" Vai tas ir iespējams, ka tu nesaredzi Tēva darbu, ko Viņš dara ar Manu starpniecību? Vai tu netici, ka Es esmu nācis liecināt par Tēvu? "Kā tu vari sacīt: Rādi mums Tēvu? Kas Mani ir redzējis, tas ir redzējis Tēvu." Kļūdams par cilvēku, Kristus nepārstāja būt Dievs. Lai gan Viņš bija pazemojies līdz cilvēka kārtai, Viņam joprojām piederēja Dieva daba. Vienīgi Kristus spēja cilvēcei atklāt Tēvu, un mācekļiem bija iespēja to redzēt vairāk nekā trīs gadus.
"Ticiet Man, ka es esmu Tēvā, un Tēvs Manī; bet, ja ne, tad vismaz šo darbu dēļ ticiet!" Viņu ticība varēja droši balstīties uz pierādījumiem, kurus sniedza Kristus darbi, kādus neviens cilvēks pats no sevis vēl nekad nebija darījis un nekad nespēs darīt. Kristus darbi liecināja par Viņa dievišķumu. Viņā atklājās Tēvs.
Ja mācekļi ticētu šai dzīvajai saiknei starp Tēvu un Dēlu, tad, redzot Kristus ciešanas un nāvi bojāejai lemtās pasaules pestīšanas dēļ, viņu ticība tos neatstātu. Kristus pūlējās tos pacelt no viņu ticības zemā stāvokļa līdz tai iespējamai pieredzei, kādu tie varētu iegūt, ja patiesi saprastu, kas Viņš ir - Dievs cilvēka miesā. Viņš ļoti ilgojās, lai tie beidzot aptvertu, ka ticībai tos jāved augšup pie Dieva un jātiek tur noenkurotai. Cik nopietni un neatlaidīgi mūsu līdzcietīgais Pestītājs centās savus mācekļus sagatavot kārdināšanu vētrai, kurai drīz vajadzēja pār tiem izlauzties! Kungs gribēja, lai tie līdz ar Viņu būtu apslēpti Dievā.
Kad Kristus sacīja šos vārdus, no Viņa sejas staroja Dieva godība, un visi klātesošie izjuta svētu bijību, aizgrābti un uzmanīgi klausīdamies Viņa vārdus. Viņu sirdis arvien spēcīgāk tiecās pēc Kristus. Un, jo vairāk tie jutās vilkti pie Jēzus, jo ciešāka kļuva vienotība starp viņiem pašiem. Tie atskārta, ka Debesis ir ļoti tuvu un vārdi, kurus tie klausās, skan kā vēstījums no viņu Debesu Tēva.
"Patiesi, patiesi, Es jums saku," turpināja Kristus, "kas Man tic, tas arī tos darbus darīs, ko Es daru!" Pestītājs ļoti rūpējās, lai mācekļi saprastu, kādēļ Viņa dievišķajai dabai vajadzēja savienoties ar cilvēcisko. Viņš nāca pasaulē atklāt Dieva godību, lai ar tās atjaunotāju spēku cilvēks varētu piedzīvot garīgu augšupeju. Dievs atklājās Kristū, lai Kristus varētu atklāties viņos. Jēzus neuzrādīja nekādas īpašības un nelietoja spēku, ko ticībā nevarētu saņemt ikviens Viņa sekotājs. Visi var sasniegt Viņa cilvēcisko pilnību, ja vien uzticēsies un paklausīs Dievam tāpat kā Viņš.
"Un vēl lielākus darbus (..) darīs, jo Es noeju pie Tēva." Ar to Kristus negribēja sacīt, ka mācekļu darbs būs daudz cēlāks nekā Viņa, bet gan, ka tam būs plašāki apmēri. Viņš te nenorāda tikai uz brīnumu veikšanu, bet uz visu, kas notiek, darbojoties Svētajam Garam.
Pēc Kunga pacelšanās Debesīs mācekļi saprata, ka Viņa solījumi ir piepildījušies. Kristus krustā sišana, augšāmcelšanās un pacelšanās Debesīs tiem bija reāli piedzīvojumi. Viņi pārliecinājās, ka pravietojumi ir burtiski piepildījušies. Tie pētīja Svētos Rakstus un pieņēma mācību ar līdz šim neredzētu ticību un drosmi. Tagad tie zināja, ka dievišķais Mācītājs tiešām bija tāds, kā Viņš pats par sevi liecināja. Kad tie atstāstīja savus piedzīvojumus un slavēja Dieva mīlestību, cilvēku sirdis atkusa, atvērās pretī Dievam un daudz ļaužu sāka ticēt Jēzum.
Mācekļiem dotais Pestītāja apsolījums pieder Viņa draudzei līdz laika beigām. Dievs nekad nav vēlējies, lai Viņa brīnišķajam pestīšanas plānam būtu tikai niecīgi panākumi. Visi, kas izies darbā, nepaļaudamies uz sevi, bet, uzticoties tam, ko Dievs spēj darīt viņu labā un ar viņu starpniecību, tiešām piedzīvos Viņa apsolījuma piepildīšanos. Tie darīs "vēl lielākus darbus", sacīja Jēzus, "jo Es noeju pie Tēva."
Mācekļi vēl nepazina Kristus neierobežotās bagātības un spēku. Viņš tiem sacīja: "Līdz šim jūs neko neesat lūguši Manā vārdā." (Jāņa 16:24) Jēzus paskaidroja, ka panākumu noslēpums tiem jāmeklē lūgšanās pēc žēlastības un spēka Viņa vārdā. Viņš pats būs pie Tēva, lai par tiem aizlūgtu. Pazemīga lūdzēja vajadzību Viņš pienes kā savu vēlēšanos šīs dvēseles labā. Katra sirsnīga lūgšana Debesīs tiek uzklausīta. Varbūt tā nav skaidri izteikta, bet, ja tā ir nākusi no sirds, tad sasniegs svētnīcu, kur kalpo Jēzus; un Viņš to Tēvam pienesīs bez neveikliem, stostīgiem vārdiem, brīnišķīgu un smaržīgu, ar savas pilnības vīraka aromātu.
Patiesības un krietnuma taka šeit nevar būt brīva no šķēršļiem, bet visās grūtībās mums jāsaskata aicinājums uz lūgšanu. Starp dzīvajiem nav neviena, kam būtu jebkāds spēks, ko tas nebūtu saņēmis no Dieva; un Avots, no kurienes tas nāk, ir atvērts arī visvājākajam cilvēkam. "Visu, ko jūs lūgsit Manā vārdā," sacīja Jēzus, "to Es darīšu, lai Tēvs tiktu pagodināts Dēlā. Ko jūs lūgsit Manā vārdā, to Es darīšu."
Kristus saviem mācekļiem pavēlēja: "Lūdziet Manā vārdā!" Kristus sekotājiem Dieva priekšā jānāk Viņa vārdā. Viņu vietā pienestā upura vērtības dēļ tie ir dārgi Kunga acīs. Kristus nevainojamās taisnības dēļ tie tiek uzskatīti par dārgiem. Pateicoties Kristum, Kungs piedod visiem, kas Viņu bīstas. Viņš tajos vairs neredz grēcinieka nekrietnumu, bet saskata līdzību ar savu Dēlu, kuram tie tic.
Kungs jūtas vīlies un ir apbēdināts, ja Viņa ļaudis sevi vērtē zemu. Dievs vēlas, lai Viņa izraudzītais mantojums sevi vērtētu pēc tās atpirkšanas maksas, kas par tiem atdota. Dievs pēc tiem ilgojas, jo citādi Viņš nebūtu sūtījis savu Dēlu tik šausmīgās ciešanās, lai tos atpirktu. Viņš ar tiem grib sadarboties, un Kungam patīk, ja pie Viņa griežas ar visaugstākajām prasībām, lai pagodinātu Dieva vārdu. Tie tiešām drīkst gaidīt lielas lietas, ja vien ir ticība Viņa apsolījumiem. Bet lūgt Kristus vārdā nozīmē daudz. Tas nozīmē, ka mums jāpieņem Viņa raksturs, jāparāda Viņa gars un jādara Viņa darbi. Pestītāja apsolījums dots ar nosacījumu. "Ja jūs Mani mīlat", Viņš saka, "turiet Manus baušļus."* Viņš cilvēkus neglābj grēkā, bet no grēka, un tie, kas Viņu mīl, savu mīlestību apliecinās ar paklausību.