Mat. 26:57-75; 27:1; Marka 14:53-72; 15:1; Lūk. 22:54-71; Jāņa 18:13-27
[698] Jēzu steidzīgi aizveda pa miegā iegrimušās pilsētas ielām, pāri Kidranas strautam, garām dārziem un eļļas koku birzīm. Bija pāri pusnaktij, un Viņam līdzi skrejošā pūļa kliedzieni griezīgi atbalsojās klusajās ārēs. Pestītājs bija sasiets, cieši apsargāts un tikai ar pūlēm varēja paiet. Bet apcietinātāji Viņu lielā steigā veda uz bijušā augstā priestera pili.
Anna bija kalpojošās priesteru dzimtas galva, un aiz cieņas pret viņa gadiem tauta to uzskatīja par augsto priesteri. Viņa doto padomu uztvēra un izpildīja kā paša Dieva norādījumu. Viņam arī pirmajam ir jāredz Jēzus, kas bija priesteru varas gūsteknis. Tam vajadzēja piedalīties apcietinātā nopratināšanā, lai mazāk pieredzējušais Kajafa nekļūdītos tā mērķa sasniegšanā, kura dēļ tie bija pūlējušies. Vajadzēja izmantot Annas izveicību, viltību un apķērību, lai katrā ziņā nodrošinātu Kristus notiesāšanu.
Formāli Kristu vajadzēja nopratināt Sinedrijā, bet Anna veica Viņa lietas iepriekšēju izmeklēšanu. Romas valdīšanas laikā Sinedrijs nāves spriedumu nedrīkstēja izpildīt. Tas varēja cietumnieku nopratināt un pieņemt savu lēmumu, ko pēc tam Romas valsts varai vajadzēja apstiprināt. Tāpēc pret Kristu bija nepieciešams atrast tādas apsūdzības, ko arī romieši uzskatītu par noziegumu. Vēl bija arī jāatrod apsūdzība, kuras dēļ arī jūdi Viņu uzskatītu par notiesājamu. Kristus mācība pārliecināja ne mazums priesteru un rakstu mācītāju, un vienīgi bailes tikt izslēgtiem no draudzes tos atturēja nostāties Viņa pusē. Priesteri labi atcerējās Nikodēma jautājumu: "Vai mūsu bauslība tiesā cilvēku, to iepriekš neuzklausījusi un neizzinājusi, ko viņš dara?" (Jāņa 7:51) Šis arguments apspriedi uz laiku pārtrauca un aizkavēja visus plānus. Jāzeps no Arimatijas un Nikodēms tagad netika aicināti, tomēr bija vēl citi, kas varēja iedrošināties runāt par labu taisnībai. Tiesu vajadzēja noturēt tā, lai Sinedrija locekļus noskaņotu pret Kristu. Priesteri cerēja uz divām galvenajām apsūdzībām. Ja izdotos pierādīt, ka Jēzus ir Dieva zaimotājs, tad jūdi Viņu notiesātu. Bet, ja Viņu apvainotu kā dumpja cēlāju, tad būtu pilnīgi droši, ka Viņu notiesātu romieši. Šo otro apsūdzību Anna centās nodrošināt vispirms. Viņš Jēzu pratināja par Viņa mācekļiem un mācībām, cerēdams, ka apcietinātais pateiks kaut ko tādu, kas tam dotu pamatotus pierādījumus. Viņš cerēja izvilināt kādu izteicienu, ar kuru varētu pierādīt, ka Jēzus ir gribējis organizēt slepenu biedrību ar nolūku dibināt jaunu ķēniņvalsti. Tad priesteri Viņu varētu nodot Romas varai kā miera traucētāju un dumpja cēlāju.
Kristus priesteru nodomus lasīja kā atvērtu grāmatu. It kā sava pratinātāja apslēptākajos dvēseles dziļumos ielūkojies, Viņš noliedza, ka starp Viņu un mācekļiem būtu kāda neatļauta savienība vai ka tie būtu pulcējušies slepeni vai tumsā, lai slēptu savus nolūkus. Viņam nav bijis noslēpumu attiecībā uz mērķiem un mācībām. "Es pilnīgi atklāti esmu runājis pasaules priekšā; Es pastāvīgi esmu mācījis sinagogā un templī, kur sanāk visi jūdi, un neko neesmu runājis slepeni." Tā Pestītājs savu darbības veidu salīdzināja ar apsūdzētāju paņēmieniem. Mēnešiem ilgi tie bija Viņu izsekojuši, cenzdamies ievilināt lamatās, lai tad vestu slepena tribunāla priekšā, kur ar nepatiesu liecību varētu panākt to, kas godīgiem līdzekļiem nebija iespējams. Tagad tie īstenoja savu nodomu. Apcietināšana pusnakts stundā ar pūļa palīdzību, izsmiekls un nicināšana jau pirms tiesas, un arī spriedums, - tāds bija viņu, bet ne Kristus rīcības veids. Viņi bija likuma pārkāpēji. Viņu pašu likumi noteica, ka tikmēr, kamēr vaina nav pierādīta, pret ikvienu cilvēku jāizturas kā pret nevainīgu. Priesterus tiesāja viņu pašu likumu panti.
Pagriezies pret savu pratinātāju, Kristus prasīja: "Ko tu Mani jautā?" Vai priesteru un rakstu mācītāju spiegi nebija uzmanījuši katru Viņa kustību un paziņojuši katru Viņa vārdu? Vai šie slepenie novērotāji nebija klāt katrā tautas sanāksmē un vai tie nepienesa priesteriem ziņas par visiem Viņa vārdiem un darbiem? "Jautā tiem, kas dzirdējuši, ko Es uz tiem esmu runājis," Jēzus atbildēja, "tie zina, ko Es esmu teicis."
Atbildes noteiktība lika Annam apklust. Baidīdamies, ka Kristus par viņa rīcības veidu varētu pateikt kaut ko tādu, ko tas labprāt vēlētos apslēpt, Anna tobrīd vairāk neko nejautāja. Bet viens no vadītājiem, redzēdams, ka Anna ir apklusināts, aiz dusmām par to iesita Jēzum pa seju, izsaukdamies: "Vai Tu tā atbildi augstajam priesterim?"
Uz to Kristus mierīgi sacīja: "Ja Es nepareizi esmu runājis, tad pierādi, ka tas bija nepareizi; bet, ja Es esmu runājis pareizi, ko tu Mani siti?" Viņš nelietoja dedzīgus atriebības vārdus. Viņa lēnprātīgā atbilde nāca no bezgrēcīgas, pacietīgas un cēlas sirds, kas nepakļaujas izaicinājumam.
Kristus sāpīgi cieta nelaipnās un nekrietnās izturēšanās dēļ. Viņam izrādīja necieņu tie, kurus Viņš bija radījis un kuru dēļ nesa bezgalīgi lielu upuri. Viņa ciešanu mērs bija tik daudz reižu lielāks par cilvēcisko, cik daudz pilnīgāks ir Viņa svētums un ienaids pret grēku. Ļaut sevi tiesāt ļaudīm, kas rīkojas kā dēmoni, patiesībā bija nepārtraukts upuris. Atrasties sātana pārvaldīto cilvēku ielenkumā bija tiešām nepanesami. Turklāt Viņš zināja, ka ar viena sava dievišķā spēka uzliesmojumu acumirklī varētu satriekt pīšļos visus nežēlīgos mocītājus.
Jūdi gaidīja tādu Mesiju, kas nāktu ar ārēji redzamu spožumu. Tie cerēja, ka Mesija ar vienu savas nepārvaramās gribas izpausmi izmainīs cilvēku domu virzienu un piespiedīs tos atzīt Viņa varu kā visaugstāko. Tie ticēja, ka tādā veidā Viņam vajadzētu nodrošināt godu sev un apmierināt arī viņu godkārīgās cerības. Kad pret Kristu izturējās ar nicināšanu, Viņu māca spēcīgs kārdinājums atklāt savu dievišķo dabu. Ar vienu vārdu vai vienu skatienu Viņš varēja piespiest savus vajātājus apliecināt, ka ir Kungs pār ķēniņiem un valdniekiem, priesteriem un dievnamu. Bet Viņa grūtais uzdevums prasīja palikt paša izvēlētajā stāvoklī, būt kā vienam no cilvēkiem.
Debesu eņģeļi bija liecinieki katrai pret savu mīļoto Pavēlnieku izdarītajai kustībai. Tie ilgojās Kristu atbrīvot. Paklausot Dievam, eņģeļi kļūst visspēcīgi. Reiz, izpildot augstāku pavēli, tie vienā naktī iznīcinājuši simt astoņdesmit piecus tūkstošus vīru no Asīrijas karapulka. Arī tagad, redzot Kristus tiesāšanas apkaunojošo skatu, eņģeļi viegli varētu izteikt savu sašutumu, iznīcinot Dieva pretiniekus. Tomēr tiem nebija pavēlēts to darīt. Tas, kurš savus ienaidniekus varēja sodīt ar nāvi, pacieta viņu nežēlību. Viņa mīlestība pret Tēvu un jau no pasaules radīšanas dotais galvojums - kļūt par grēku Nesēju - lika Viņam bez kurnēšanas paciest to ļaužu rupjo izturēšanos, kurus Viņš bija nācis glābt. Tā bija daļa no Mesijas sūtības - kā cilvēkam panest visus zaimus un pārestības, ko vien ļaudis spēja pret Viņu vērst. Cilvēces vienīgā cerība bija Kristus padevība visam, ko Viņam lika izciest cilvēku rokas un sirdis.
Kristus nebija izteicis neko tādu, kas apsūdzētājiem varētu dot iespēju gūt virsroku, tomēr tie bija Viņu sasējuši, lai rādītu, ka Viņš ir notiesāts. Tajā pašā laikā vēl vajadzēja izlikties, ka tie rīkojas taisnīgi. Bija nepieciešama likumīga tiesa. Varasvīri to apņēmās pasteidzināt. Tie zināja, ka tauta Jēzu godāja, tāpēc baidījās, ka, izplatoties baumām par Viņa apcietināšanu, varētu tikt izdarīts mēģinājums Pestītāju atbrīvot. Otrkārt, ja tiesāšana un sprieduma izpilde nenotiktu tūlīt, Pasā svētku dēļ viss aizkavētos uz veselu nedēļu. Tas viņu plānus varētu izjaukt. Lai panāktu Jēzus notiesāšanu, tie stipri paļāvās uz pūļa skaļajām prasībām, jo tur bija daudz Jeruzālemes sabiedrības padibeņu. Ja rastos nedēļu ilgs pārtraukums, nemiers mazinātos un droši vien iestātos atslābums. Tautas labākā daļa tiktu rosināta kaut ko darīt Kristus labā, daudzi uzstātos ar liecību, Viņu aizstāvēdami un darīdami zināmus varenos darbus, ko Viņš bija veicis. Tas visā tautā izraisītu sašutumu pret Sinedriju. Tā rīcību nosodītu, Jēzu atbrīvotu, un ļaužu pulki Viņu atkal pagodinātu. Tāpēc priesteri un rakstu mācītāji nolēma, ka Jēzus ir jānodod romiešu rokās, vēl pirms viņu nodoms varētu kļūt zināms.
Bet vispirms vajadzēja atrast apsūdzību. Līdz šim tas nebija izdevies, tādēļ Anna pavēlēja Jēzu vest pie Kajafas, kas piederēja pie saduķejiem, no kuriem daži bija visniknākie Jēzus ienaidnieki. Kajafa nebija stipra rakstura cilvēks, tomēr tikpat cietsirdīgs, nežēlīgs un bez sirdsapziņas kā Anna. Viņš neatstāja neizmēģinātu nevienu līdzekli, lai Jēzu iznīcinātu. Bija agrs rīts un vēl ļoti tumšs. Lāpu un lukturu gaismā apbruņotais pulks ar savu gūstekni devās uz augstā priestera pili, un, kamēr tur sanāca Sinedrija locekļi, Anna un Kajafa no jauna pratināja Jēzu, bet bez panākumiem.
Kad padome bija sapulcējusies zālē, Kajafa ieņēma priekšsēdētāja vietu. Viņam abās pusēs atradās tiesneši un tiesā ieinteresētie. Romas kareivji tika nostādīti uz paaugstinājuma zemāk par troni. Tā pakājē stāvēja Jēzus. Visu sanākušo skati bija vērsti uz Viņu. Valdīja liels satraukums. No milzīgā ļaužu pulka Viņš vienīgais palika mierīgs un kluss. Šķita, ka pat Viņu apņemošā atmosfēra ir svētuma caurstrāvota.
Kajafa Jēzu bija uzskatījis par savu sāncensi. Tautas sajūsma, klausoties Pestītāju, un šķietamā gatavība pieņemt Viņa pamācības augstajā priesterī bija izraisījušas ļaunu greizsirdību. Bet nu, raugoties gūsteknī, Kajafa bija spiests apbrīnot Viņa cēlo un cienīgo izturēšanos. Viņu pārņēma pārliecība, ka šis cilvēks ir dievišķs. Bet pēc brīža Viņš šo domu nicīgi noraidīja. Kad tas prasīja, lai Jēzus viņiem parāda kādu no saviem varenajiem brīnumiem, viņa balss jau skanēja vīpsnājoši un augstprātīgi, bet Pestītājs izturējās tā, it kā Viņš to nedzirdētu. Ļaudis salīdzināja Annas un Kajafas uztraukto, saniknoto uzvedību ar Jēzus mierīgo, ķēnišķo stāju. Pat notrulinātā pūļa prātā uzplaiksnīja jautājums: "Vai šis cilvēks ar Dievam līdzīgo lēnprātību tiks notiesāts kā noziedznieks?"
Nojauzdams noskaņojuma maiņu, Kajafa pasteidzināja pratināšanu. Jēzus ienaidnieki nokļuva lielās grūtībās. Tie bija nolēmuši panākt Viņa notiesāšanu, bet nezināja, kā to izdarīt. Sinedrija locekļi dalījās farizejos un saduķejos. Viņu vidū valdīja rūgts naids un ķildas. Atsevišķiem strīdīgiem punktiem tie vispār neuzdrošinājās pieskarties, baidīdamies no savstarpējām nesaskaņām. Ar pāris vārdiem Jēzus būtu varējis viņu vidū izraisīt šķelšanos un tā dusmas novērst no sevis. Kajafa to zināja, tāpēc centās no strīda izvairīties. Bija daudz liecinieku, kas varētu apgalvot, ka, norājot priesterus un rakstu mācītājus, Kristus tos bija nosaucis par liekuļiem un slepkavām. Bet šīs liecības priesteriem nebija izdevīgi uzklausīt. Arī saduķeji savos asajos strīdos ar farizejiem bija lietojuši līdzīgus izteicienus. Turklāt šādai liecībai nebūtu nozīmes romiešu acīs, kam pašiem derdzās farizeju uzpūtība. Tāpat varēja atrast pietiekami pierādījumu, ka Jēzus nebija ievērojis jūdu tradīcijas un bija necienīgi izteicies par daudzām viņu ceremonijām. Tomēr, kas attiecās uz tradīcijām, tad te farizeji un saduķeji paši bija ļoti kareivīgās attiecībās, tāpēc arī tādai liecībai nebūtu nozīmes romiešu acīs. Par sabata pārkāpšanu Kristus pretinieki neuzdrošinājās Viņu apsūdzēt, lai šo lietu izskatīšana neatklātu Kristus darba raksturu. Ja tagad celtu gaismā Viņa dziedināšanas brīnumus, tad priesteru nodoms noteikti būtu cietis neveiksmi.