Vēl pirms brīža Jēzus bija stāvējis taisns, līdzīgi varenam ciedram, spītēdams pretspēku brāzmām, kuru niknums mitējās, triecoties pret Viņu. Stūrgalvīga spītība un sirdis, pilnas ļaunuma un viltus, velti pūlējās Viņu samulsināt un pārvarēt. Kristus stāvēja stiprs, majestātiskā varenībā kā Dieva Dēls. Bet tagad Viņš līdzinājās niknas vētras šaustītai un locītai niedrei. Sava darba nobeigumam Viņš bija tuvojies kā uzvarētājs, ik solī gūdams panākumus pret tumsības spēkiem. Kā tāds, kas jau pagodināts, Viņš bija apliecinājis savu pilnīgo vienotību ar Dievu. Ar vislielāko pārliecību Viņš bija dziedājis slavas dziesmu. Viņš bija teicis mācekļiem iedrošinošus un siltus vārdus. Nu bija pienākusi tumsības varas stunda. Nu Viņa balss nakts rāmajā klusumā bija dzirdama ne uzvaras skaņās, bet cilvēcisku moku pilna. Līdz miega pārņemto mācekļu ausīm nonāca Pestītāja vārdi: "Mans Tēvs, ja šis kauss nevar Man iet garām, lai nebūtu tas jādzer, tad lai notiek Tavs prāts."
Mācekļu pirmā doma bija doties pie Viņa, bet Viņš taču bija pavēlējis palikt te, būt nomodā un lūgt. Kad Jēzus vēlreiz pie tiem atnāca, Viņš tos atrada guļam. Atkal Viņš bija jutis ilgas pēc draudzības, pēc dažiem mācekļu izteiktiem vārdiem, kas nestu atvieglojumu un pāršķeltu tumsības radīto nomāktību, kas draudēja Viņu pārvarēt. Bet mācekļu acis bija miega pilnas, "un tie nezināja, ko Viņam atbildēt". Tos bija uzmodinājusi Kristus klātbūtne. Tie ieraudzīja Viņa moku un asins sviedru pārvērsto seju un pārbijās. Tie nespēja saprast Viņa ciešanas. "Tik nejauks bija Viņa vaigs, vairs ne pēc cilvēka, un Viņa ģīmis ne pēc cilvēka bērniem." (Jes. 52:14*)
Aizgriezies prom, Jēzus atkal atrada savu kluso paslēptuvi un, lielas tumsas un šausmu pārņemts, pakrita pie zemes. Dieva Dēla cilvēciskā daba šajā pārbaudījumu stundā trīcēja un drebēja. Tagad Viņš nelūdza par mācekļiem, lai viņu ticība nemitētos, bet sauca uz Dievu pats savas kārdināšanām un mokām pakļautās dvēseles dēļ. Drausmīgais miklis bija klāt, - mirklis, kuram jāizšķir pasaules nākotne. Cilvēces liktenis svārstījās svaru kausos. Kristus vēl varēja atteikties dzert rūgto biķeri, kas patiesībā bija jādzer grēcīgajam cilvēkam. Vēl nebija par vēlu. Viņš varēja noslaucīt asins sviedrus no pieres un atstāt zemes iemītniekus, lai tie iet bojā savos grēkos. Viņš varēja teikt: "Lai grēcinieks pats saņem pelnīto sodu, Es atgriezīšos pie Tēva." Vai Dieva Dēls dzers tik rūgto pazemojuma un nāves moku kausu? Vai Nevainīgais cietīs grēka lāstu, lai glābtu vainīgo? Pār Jēzus bālajām lūpām nāca vārdi: "Mans Tēvs, ja šis biķeris Man nevar iet garām, lai nebūtu tas jādzer, tad lai notiek Tavs prāts."
Šo lūgšanu Viņš atkārto trīs reizes. Trīs reizes Jēzus cilvēciskums bailēs vairās no pēdējā, visu vainagojošā upura. Bet tad pasaules Glābēja acu priekšā nostājas visa cilvēces vēsture. Viņš redz, ka, ja likuma pārkāpējus neviens neglābs, tiem jāaiziet bojā. Viņš saprot cilvēku nespēku un grēka varu. Viņš redz nāvei nolemto ļaužu postu un vaimanas, viņu nenovēršamo likteni, un izšķiras glābt, - glābt cilvēku, lai tas maksātu ko maksādams. Viņš izcietīs asins kristību, lai bojāejai pakļautie cilvēku miljoni varētu iegūt mūžīgu dzīvību. Viņš jau ir atstājis skaidros, svētos un godības pilnos Debesu pagalmus, lai glābtu vienu pazudušo avi - to vienu pasauli, kas grimusi noziegumos. Viņš nenovērsīsies no savas misijas. Viņš kļūs par Salīdzinātāju cilvēcei, kas izvēlējās grēku. Tādēļ Viņa lūgšana noslēdzas ar mierīgu padevību: "Mans Tēvs, ja šis biķeris Man nevar iet garām, lai tas nebūtu jādzer, tad lai notiek Tavs prāts."
Pieņēmis lēmumu, Viņš atkal kā miris pakrīt pie zemes, no kuras bija daļēji piecēlies. Kur nu ir mācekļi, lai saudzīgi paliktu savas rokas zem nesamaņā kritušā Kunga galvas, lai nomazgātu asins sviedriem klāto pieri, kas izskatās "ne pēc cilvēka bērniem"? Pestītājs vīna spaidu min viens pats, un neviens no visām tautām nav pie Viņa.
Bet Dievs cieta līdz ar savu Dēlu. Eņģeļi noraudzījās Pestītāja dvēseles mokās. Tie vēroja savu Kungu stāvam sātana karaspēka leģionu ielenkumā; tie redzēja, ka Viņa sirdi bija pārņēmušas neizprotamas šausmas. Debesīs valdīja klusums. Neskanēja neviena arfa. Ja mirstīgie varētu redzēt eņģeļu pulku pārsteigumu, kad tie klusi un skumji noraudzījās, kā Tēvs no sava mīļotā Dēla atrauj gaismas, mīlestības un godības starus, tad tie labāk saprastu, cik riebīgs Dieva acīs ir grēks.
Nekritušās pasaules un Debesu eņģeļi ar dedzīgu interesi vēroja, kā cīņa tuvojas noslēgumam. Ar vislielāko sasprindzinājumu šai pasaules pestīšanas darba lielajai krīzei sekoja sātans un tā ļaunie pulki, atkritušo eņģeļu leģioni. Labie un ļaunie spēki gaidīja, lai redzētu, kāda būs atbilde Jēzus trīsreiz atkārtotajai lūgšanai. Eņģeļi ilgojās sniegt palīdzību dievišķajam Cietējam, bet tas nedrīkstēja notikt. Dieva Dēlam cits ceļš netika atrasts. Šausmīgajā krīzē, kad izšķīrās viss, kad liktenīgais kauss trīcēja Glābēja rokās, pēkšņi atvērās Debesis, gaisma ielauzās izšķirošās stundas vētrainajā tumsā, un varens eņģelis, kas stāvēja Dieva priekšā, izpildīdams kādreiz Luciferam uzticētos pienākumus, tagad steidzās pie Jēzus. Eņģelis nenāca, lai izņemtu biķeri no Jēzus rokas, bet lai stiprinātu Viņu to dzert, apliecinot Tēva mīlestību. Viņš nāca sniegt spēku dievišķi cilvēciskajam lūdzējam, norādīja uz atvērtajām Debesīm un stāstīja par dvēselēm, kas tiks glābtas, pateicoties Pestītāja ciešanām. Eņģelis Jēzum apliecināja, ka Viņa Tēvs ir lielāks un daudz spēcīgāks par sātanu un ka Viņa nāve nodrošinās pilnīgu ļauno spēku sakāvi, un tad šīs pasaules valstība tiks nodota Visaugstākā svētajiem. Vēl eņģelis runāja par to, kā Kristus tad varēs skatīt savas dvēseles pūļu ieguvumu un būt apmierināts, jo Viņš redzēs cilvēku dzimtas izglābto un mūžīgi atpestīto ļaužu pulkus.
Kristus dvēseles mokas nemitējās, bet nospiestība un mazdūšība Viņu atstāja. Vētra nebija rimusi, bet Viņš, būdams tiešs uzbrukumu objekts, tika stiprināts, lai stātos pretī tās trakojošajam niknumam. Asinīm aptraipītajā sejā bija lasāms Debesu miers. Viņš bija panesis to, ko nespēja nest neviena cilvēciska būtne, jo Viņš cieta nāves mokas visu cilvēku vietā.
Gaisma, kas apņēma Pestītāju, pēkšņi pamodināja snaudošos mācekļus. Tie ieraudzīja eņģeli noliecamies pār zemē guļošo Kungu. Tie redzēja, kā tas pacēla Pestītāja galvu, piespiezdams to pie savām krūtīm un rādīdams uz Debesīm. Tie dzirdēja viņa balsi, līdzīgu jaukākajai mūzikai, izsakām mierinājuma un cerības vārdus. Mācekļi atcerējās skatu Apskaidrošanas kalnā. Tie pieminēja godību, kas Jēzu apņēma templī, un Dieva balsi, kas runāja no padebeša. Arī tagad bija jūtama tā pati godība, un tiem vairs nebija bail par savu Mācītāju. Par Viņu rūpējās Dievs; spēcīgs eņģelis bija sūtīts, lai Viņu aizsargātu. Mācekļi no jauna padevās dīvainam nogurumam, kas tos pārņēma. Jēzus atkal viņus atrada guļam.
Skumji uz tiem paskatījies, Viņš teica: "Jūs arvien vēl guļat un dusat! Redzi, tā stunda ir klāt, Cilvēka Dēls tiek nodots grēcinieku rokās!"
Šos vārdus sakot, Jēzus jau varēja saklausīt tā ļaužu pūļa soļu troksni, kas bija izgājuši Viņu meklēt, tādēļ turpināja: "Celieties, ejam! Redzi, kas Mani nodod, ir klāt!"
Kad Jēzus devās pretī savam nodevējam, Viņa sejā vairs nebija redzamas nekādas pēdas no nule notikušās cīņas. Nostājies mācekļiem priekšā, Viņš ļaudīm jautāja: "Ko jūs meklējat?" Tie atbildēja: "Jēzu Nācarieti." Tad Viņš sacīja: "Es tas esmu." Tūlīt pēc šiem vārdiem eņģelis, kas pirms tam Jēzum kalpoja, nostājās starp Viņu un pūli. Pestītāja seju apstaroja dievišķa gaisma, un pār Viņu lidoja kaut kas līdzīgs balodim. Šīs dievišķās godības priekšā asinskārais pūlis nevarēja ne mirkli pastāvēt. Visi it kā tika atsviesti atpakaļ. Priesteri, vecākie, kareivji un pat Jūda nokrita pie zemes kā miruši.
Tad eņģelis atkāpās un gaisma nodzisa. Jēzum bija izdevība aiziet, bet Viņš palika, - mierīgs un nosvērts. Kā pagodināts Viņš stāvēja šo ļaunumā norūdīto, cietsirdīgo ļaužu vidū, kas tagad, pakrituši bez spēka, gulēja pie Viņa kājām. Mācekļi to visu vēroja klusi, ar izbrīnu un bijību.
Bet skats ātri izmainījās. Pūlis piecēlās. Romiešu kareivji, priesteri un Jūda sanāca ap Kristu. Šķita, ka tie ir nokaunējušies par savu vājumu un arī izbijušies, - vai tikai Viņš nav aizbēdzis. Bet Pestītājs vēlreiz atkārtoja jautājumu: "Ko jūs meklējat?" Tikko tie bija saņēmuši pierādījumu, ka viņu priekšā stāvošais ir Dieva Dēls, bet negribēja tam piekrist. Uz jautājumu: "Ko jūs meklējat?" tie atkal atbildēja: "Jēzu Nācarieti." Tad Pestītājs teica: "Es jums esmu sacījis, ka Es tas esmu" un, norādīdams uz mācekļiem, piebilda: "Ja jūs Mani meklējat, tad lai šie aiziet." Kristus labi zināja, cik vāja ir viņu ticība, tādēļ mēģināja tos pasargāt no kārdināšanām un pārbaudījumiem. Viņš bija gatavs to labā uzupurēties.
Nodevējs Jūda neaizmirsa tam uzticēto lomu. Viņš rādīja ceļu dārzā ienākušajam pūlim, bet tam cieši pa pēdām sekoja augstais priesteris. Jēzus vajātājiem tas bija devis zīmi, sakot: "Kuru es skūpstīšu, tas ir Tas, To gūstiet!" Bet pagaidām Jūda izturējās tā, it kā viņam ar tiem nebūtu nekā kopēja. Pienācis pie Jēzus, tas saņēma Viņa roku kā tuvs draugs un, sacīdams: "Esi sveicināts, Rabi!", vairākas reizes Viņu noskūpstīja, raudot un izlikdamies, ka jūt līdzi Pestītājam draudošajās briesmās.
Bet Jēzus sacīja: "Draugs, kāpēc tu esi šeit?" Viņa balss drebēja sirdssāpēs, kad Viņš piebilda: "Jūda, vai tu skūpstīdams nodod Cilvēka Dēlu?" Šai uzrunai vajadzēja modināt nodevēja sirdsapziņu un satraukt viņa stūrgalvīgo dabu; bet godīgums, uzticība un cilvēciska smalkjūtība bija to atstājusi. Pārgalvīgs un spītīgs tas palika stāvot, neizrādīdams nekādu vēlēšanos piekāpties. Jūda bija nodevis sevi sātanam, un viņam vairs nebija spēka tam pretoties. Tomēr Jēzus neizvairījās no nodevēja skūpsta.