Mat. 26:36-56; Marka 14:32-50; Lūk. 22:39-53; Jāņa 18:1-12
[685] Pestītājs ar mācekļiem bija ceļā uz Ģetzemanes dārzu. Pie skaidrajām debesīm spīdēja apaļš un pilns Lieldienu mēness. Svētceļnieku telšu pilsēta šķita iegrimusi dziļā klusumā.
Jēzus tikko bija nopietni sarunājies ar mācekļiem un tos pamācījis, bet nu, tuvojoties Ģetzemanei, kļuva dīvaini kluss. Arī agrāk Viņš bieži bija nācis uz šo vietu, lai pārdomātu un lūgtu, bet nekad ar tik noskumušu sirdi kā pēdējās cīņas naktī. Visu zemes dzīves laiku Viņš bija staigājis Dieva klātbūtnes gaismā. Cīnoties ar sātana gara pārņemtiem cilvēkiem, Viņš varēja sacīt: "Kas Mani sūtījis, ir ar Mani. Viņš Mani nav atstājis vienu, jo, kas Viņam labpatīk, to Es daru vienmēr." (Jāņa 8:29) Bet tagad likās, ka Viņš ir izolēts no Dieva spēku dodošās klātbūtnes gaismas. Tagad Viņš bija pieskaitīts pārkāpējiem. Viņam bija jānes kritušās cilvēces noziegumi. Uz Tā, kurš neapzinājās nevienu grēku, vajadzēja uzlikt visus mūsu grēkus. Tas bija kaut kas briesmīgs, un grēka smagums šķita tik liels, ka piezagās šaubas un bailes, vai grēks Viņu uz mūžu neatšķirs no Tēva mīlestības. Juzdams, cik ļoti Tēvs ienīst grēku, Viņš izsaucās: "Mana dvēsele ir noskumusi līdz nāvei!"
Tuvodamies dārzam, arī mācekļi ievēroja pārmaiņu, kas bija notikusi ar viņu Kungu. Vēl nekad tie Jēzu nebija redzējuši tik dziļi satriektu un klusu. Tālāk ejot, šī neizprotamā nospiestība arvien pieauga, tomēr tie neuzdrošinājās vaicāt pēc cēloņa. Jēzus augums grīļojās, it kā drīz varētu pakrist. Sasnieguši dārzu, mācekļi uzmeklēja Viņa ierasto kluso vietu, lai Kungs varētu atpūsties. Katrs nākamais solis prasīja lielu piepūli. Viņš skaļi vaidēja, it kā atrastos zem briesmīgas nastas svara. Divas reizes ceļabiedriem vajadzēja Jēzu atbalstīt, citādi Viņš būtu pakritis.
Izņemot trīs mācekļus, Jēzus visus pārējos atstāja pie ieejas dārzā, likdams tiem lūgt pašiem par sevi un par Viņu. Tad kopā ar Pēteri, Jēkabu un Jāni Viņš iegāja klusā dārza nostūrī. Tie bija skatījuši Viņa godību Apskaidrošanas kalnā, bija redzējuši Viņu sarunājamies ar Mozu un Eliju, kā arī dzirdējuši balsi no Debesīm. Tādēļ tagad, savas lielās cīņas brīdī, Jēzus vēlējās, lai tie būtu Viņa tuvumā. Tie jau bieži bija kopā pavadījuši laiku šajā klusajā, netraucētajā vietā. Tādos gadījumos, kādu brīdi paliekot nomodā un lūgšanā, vēlāk tie varēja mierīgi gulēt netālu no sava Kunga, līdz Viņš tos no rīta modināja, lai no jauna izietu darbā. Bet tagad Jēzus vēlējās, lai tie ar Viņu lūgšanā pavadītu visu nakti. Tomēr Pestītājam, šķiet, bija nepanesama doma, ka pat tie varētu kļūt par lieciniekiem tām dvēseles mokām, kādas Viņam būs jāiztur.
"Palieciet šeit," Viņš sacīja, "un esiet ar Mani nomodā."
Tad Kristus pagāja mazliet tālāk, bet tomēr tā, lai Viņu varētu redzēt un dzirdēt, un pakrita ar seju pie zemes. Viņš juta, ka grēka dēļ tiek atšķirts no Tēva. Bezdibenis bija tik plats, tumšs un dziļš, ka Jēzus gars tā priekšā nodrebēja. Viņš nedrīkstēja izmantot savu dievišķo spēku, lai izbēgtu no šīm ciešanām. Sodu par pasaules grēkiem Viņam bija jāizcieš kā cilvēkam. Kā cilvēkam Viņam bija arī jāpanes Dieva taisnīgās dusmas.
Vēl nekad agrāk Kristus nebija atradies tādā stāvoklī. Viņa pārdzīvojumu vislabāk izsaka pravieša vārdi: " "Zoben, pacelies un vērsies pret Manu Ganu un pret to vīru, kas Man tuvs!" saka tas Kungs Cebaots." (Cak.13:7) Kā grēcīgā cilvēka vietnieks un galvotājs Kristus cieta no Dieva taisnajā tiesā. Viņš piedzīvoja to, ko prasa taisnība. Līdz šim Viņš bija aizlūdzis par citiem, bet tagad ilgojās, lai kāds aizlūgtu par Viņu.
Tā kā Kristus juta, ka ir pārtraukta Viņa savienība ar Tēvu, Viņš baidījās, ka savā cilvēciskumā varbūt nespēs izturēt gaidāmo cīņu ar tumsības spēkiem. Kārdināšanās tuksnesī cilvēces liktenis svārstījās svaru kausos, tomēr Kristus izgāja kā uzvarētājs. Tagad kārdinātājs bija ieradies uz pēdējo, visbriesmīgāko cīņu. Uz to viņš bija gatavojies pēdējos trīs Kristus darbības gados. Tagad izšķīrās viss. Ja sātans šeit zaudēs, tad tam vairs nebūs nekādu cerību uz virskundzību; pasaules valstis beidzot kļūs par Kristus īpašumu, sātana vara būs gāzta, un viņš tiks izdzīts. Bet, ja Kristu izdotos uzvarēt, tad pasaule kļūtu par sātana valstību un cilvēce uz visiem laikiem paliktu viņa varā. Visā pilnībā apzinoties cīņas iznākuma nozīmi, Kristus dvēseli pildīja drausmīgas bailes tikt atšķirtam no Dieva. Sātans Kristum teica, ka, ja Viņš kļūšot par galvotāju grēcīgajai cilvēcei, tad šķiršanās no Dieva varot būt mūžīga. Viņu uzskatīšot par sātana valstībai piederošu, un Viņš nekad vairs nevarēšot būt viens ar Dievu.
Ko tad šim upurim bija lemts panākt? Ak, cik bezcerīga izskatījās cilvēku noziedzība un nepateicība! Radušos stāvokli sātans Pestītājam attēloja visdrūmākajās krāsās - tauta, kas lepojās, ka laicīgā un garīgā ziņā ir pārāka par visām citām, ir Tevi atmetusi. Tā tīko Tevi iznīcināt - jā, tieši Tevi - viņiem kā izredzētai tautai doto apsolījumu pamatu, centru un zīmogu. Kāds no mācekļiem, kas klausījās Tavas pamācības un bija viens no visrosīgākajiem draudzes darbībā, Tevi nodos. Viens no Taviem visdedzīgākajiem sekotājiem Tevi aizliegs. Visi Tevi atstās. Kristu pārņēma riebums, iedomājoties, ka tie, kurus Viņš bija apņēmies pestīt, kurus Viņš tik ļoti mīlēja, pievienosies sātana sazvērestībai! Tas kā asmens dūrās Viņa sirdī. Cīņa bija šausmīga. Tās mērs bija Viņa tautas, Viņa apsūdzētāju un Viņa nodevēju noziegumi, visi ļaunumā iegrimušās pasaules grēki. Šī ļaužu grēku nasta Kristu smagi nomāca, un apziņa par Dieva dusmām, kas vērsās pret grēku, draudēja izdzēst Viņa dzīvību.
Lūk, kā Viņš pārdomā cenu, kas jāmaksā par cilvēku atpirkšanu! Dvēseles mokās Jēzus pieplok vēsajai zemei, it kā tai pieķerdamies, lai netiktu aizrauts vēl tālāk no Dieva. Aukstā nakts rasa krīt uz Viņa novārgušā auguma, bet Kungs to neievēro. No Viņa lūpām izlaužas rūgts sauciens: "Mans Tēvs, ja tas var būt, tad lai šis kauss iet Man garām!" Bet tajā pašā brīdī Viņš vēl piebilst: "Tomēr ne kā Es gribu, bet kā Tu gribi."
Ciešanās cilvēka sirds ilgojas pēc līdzjūtības. Šīs ilgas Kristus izjuta visos dvēseles dziļumos. Visgrūtākajā pārbaudījumu brīdī Viņš nāca pie saviem mācekļiem, alkstot dzirdēt kādus iedrošinājuma vārdus no tiem, kurus tik bieži bija svētījis, iepriecinājis un sargājis bēdās un pārbaudījumos. Tas, kuram vienmēr bija līdzjūtīgi vārdi, ko sacīt viņiem, tagad pats cieta pārcilvēciskas mokas un ilgojās zināt, ka tie lūdz par Viņu un par sevi. Cik tumšs izskatījās grēka ļaunums! Briesmīgs bija kārdinājums ļaut cilvēku dzimumam pašam nest sava pārkāpuma sekas, bet Viņam palikt nenoziedzīgam Dieva priekšā. Kaut tikai Pestītājs varētu zināt, ka mācekļi Viņu ir sapratuši un vērtē, - tad Viņš būtu stiprināts.
Ar mokām piecēlies, Viņš klupdams aiziet līdz vietai, kur atstājis savus pavadoņus, bet "atrod tos guļam". Ja tie būtu lūguši, tad būtu kāds atvieglojums. Ja tie būtu meklējuši patvērumu pie Dieva, lai sātana spēki tos nevarētu pieveikt, Viņš smeltos prieku mācekļu stiprajā ticībā. Bet vairākkārt izteikto brīdinājumu: "Esiet nomodā un lūdziet Dievu", tie nebija ņēmuši vērā. Sākumā gan tie jutās visai uztraukušies, redzēdami savu vienmēr tik mierīgo un cēlo Kungu cīnoties ar bēdām, kas sniedzās pāri viņu izpratnei. Tie arī lūdza, kamēr dzirdēja Cietēja stipro saukšanu. Viņi nedomāja pamest savu Kungu vienu, bet tos pārņēma savāds sastingums un apmātība, kuru tie būtu varējuši nokratīt, ja turpinātu piesaukt Dievu. Tie neaptvēra, cik nepieciešama ir modrība un nopietnas lūgšanas, lai pastāvētu kārdināšanās.
Pirms Jēzus gāja uz dārzu, Viņš mācekļiem sacīja: "Jūs visi apgrēcināsities." Bet tie ar vislielāko dedzību apgalvoja, ka iešot ar Viņu cietumā un nāvē. Nabaga pašpaļāvīgais Pēteris turklāt teica: "Un, ja visi apgrēcinātos, tomēr es nē." (Marka 14:27,29) Mācekļi uzticējās paši sev. Tie neskatījās uz augšu, uz vareno Palīgu, kā Kristus tiem bija devis padomu. Tāpēc tie gulēja tad, kad Pestītājam visvairāk bija vajadzīga viņu līdzjūtība un lūgšanas. Arī Pēteris gulēja.
Aizmiga arī mīļotais māceklis Jānis, kas bija atbalstījies pret Jēzus krūtīm. Tiešām, Jāņa mīlestībai pret Kristu būtu vajadzējis mācekli uzturēt nomodā. Viņa sirsnīgajām lūgšanām vajadzēja saplūst ar Kunga lūgšanām Jēzus vislielāko bēdu brīdī. Pestītājs daudz nakšu bija pavadījis, lūdzot par saviem mācekļiem, lai viņu ticība nemitētos. Ja Jēzus Jēkabam un Jānim tagad būtu pajautājis reiz jau uzdoto jautājumu: "Vai jūs varat dzert to kausu, ko Es dzeršu, un likties kristīties ar to kristību, ar ko Es topu kristīts?", tad tie nebūtu uzdrošinājušies atbildēt: "Varam gan." (Mat. 20:22*)
Mācekļi pamodās no Jēzus balss, bet tie Viņu tik tikko pazina - tik ļoti Meistara seju bija pārvērtušas ciešanas. Uzrunādams Pēteri, Viņš sacīja: "Sīmani, tu guli? Vai tu nevienu stundu nespēji būt nomodā? Esiet nomodā un lūdziet Dievu, ka neiekrītat kārdināšanā. Gars gan ir labprātīgs, bet miesa ir vāja." Mācekļu vājums radīja Jēzū līdzcietību. Viņš baidījās, ka tie nespēs izturēt gaidāmo pārbaudi, kad Viņu nodos un nonāvēs. Viņš tiem nepārmeta, bet tikai sacīja: "Esiet nomodā un lūdziet Dievu, ka neiekrītat kārdināšanā." Pat savās lielajās dvēseles mokās Kungs centās attaisnot viņu vājumu. "Gars gan ir labprātīgs," Viņš teica, "bet miesa ir vāja."
Atkal Dieva Dēlu pārņēma pārcilvēciskas dvēseles mokas, un, gandrīz nesamaņā krizdams un pārguris, Viņš ar pūlēm atgriezās savā iepriekšējā cīņas vietā. Ciešanas bija vēl lielākas nekā pirms tam. Kad pār Jēzu nāca šie dvēseles pārdzīvojumi, "Viņa sviedri kā asins lāses pilēja uz zemi". Koki - cipreses un palmas - kļuva par Viņa cīņas mēmajiem lieciniekiem. No to kuplajiem zariem un lapotnes uz Jēzus satriekto stāvu lejup ritēja smagas rasas lāses, it kā pati daba raudātu par to, ka viņas Radītājs viens cīnās ar tumsības varām.