Marka 11:11-14,20,21; Mat. 21:17-19
[580] Kristus triumfālā iejāšana Jeruzālemē deva nelielu priekšstatu par Viņa nākšanu debesu padebešos ar spēku un godību, eņģeļiem un svētajiem gavilējot. Tad piepildīsies Kristus vārdi priesteriem un farizejiem: "Jūs Mani no šā laika neredzēsit, iekams jūs sacīsit: Slavēts, kas nāk tā Kunga vārdā!" (Mat. 23:39) Pravietiskā atklāsmē Cakarijam reiz tika parādīta galīgās uzvaras diena, un tad viņš redzēja arī to ļaužu likteni, kas Kristus pirmās atnākšanas laikā bija Viņu atmetuši: "Viņi piegriezīs izcilu uzmanību tam, ko viņi sadūruši, un vaimanās par Viņu, kā vaimanā par vienīgo dēlu, un būs par Viņu noskumuši un sēros, kā ļaudis skumst ikviens par savu pirmdzimto." (Cak. 12:10) Šo skatu Kristus redzēja tad, kad, pilsētu uzlūkodams, raudāja par to. Jeruzālemes laicīgajā izpostīšanā Viņš saskatīja tās tautas galīgo bojāeju, kas bija vainīga pie Dieva Dēla asinīm.
Mācekļi gan redzēja jūdu naidu pret Kristu, bet tie vēl nenojauta, ar ko tas beigsies. Tie vēl neizprata Israēla patieso stāvokli un neaptvēra arī, kāds būs sods, kas nāks pār Jeruzālemi. To Kristus viņiem atklāja, izmantojot nozīmīgu uzskates līdzekli.
Pēdējais aicinājums Jeruzālemei bija izskanējis veltīgi. Priesteri un rakstu mācītāji gan dzirdēja pagātnes praviešu balsi, kas atbalsojās ļaužu pulkā, atbildot uz jautājumu: "Kas tas ir?", bet viņi to neatzina par Inspirācijas balsi. Dusmīgi un pārsteigti tie pūlējās ļaudis apklusināt. Ļaužu drūzmā bija arī Romas virsnieki, kuriem Jēzus ienaidnieki Viņu tagad apsūdzēja kā sacelšanās vadoni. Tie apgalvoja, ka Viņš gatavojoties ieņemt dievnamu un kļūt par ķēniņu Jeruzālemē.
Bet Jēzus mierīgā balss trokšņainajam pūlim lika uz mirkli apklust, kad Viņš no jauna pavēstīja, ka nav nācis uzcelt laicīgu valstību. Drīz Viņš aizies pie sava Tēva, un apsūdzētāji Viņu vairs neredzēs, līdz Viņš atkal atnāks godībā. Tad tie Viņu atzīs, bet par vēlu, lai tiktu pestīti. Šos vārdus Jēzus izrunāja ar dziļām skumjām un neparastu spēku. Romas ierēdņi bija apklusināti un nomierināti. Viņu sirdis, lai gan svešas dievišķai ietekmei, tika tā aizkustinātas kā nekad iepriekš. Jēzus mierīgajā, svinīgajā sejā tie saskatīja mīlestību, labvēlību un cieņas pilnu atturību. Viņus bija aizkustinājušas neizprotamas simpātijas. Viņi varētu nevis apcietināt, bet parādīt cieņu Jēzum. Pagriezušies pret priesteriem un rakstu mācītājiem, tie viņus pašus apsūdzēja kārtības traucēšanā. Vīlušies un apkaunoti, šie vadoņi ar savu neapmierinātību vērsās pie tautas un arī savā starpā dusmīgi strīdējās.
Pa to laiku Jēzus nepamanīts aizgāja uz dievnamu. Tur viss bija klusu, jo ļaudis bija aizvilinājis notikums Eļļas kalnā. Īsu brīdi Jēzus uzkavējās templī, skumji noraudzīdamies uz to, un tad kopā ar mācekļiem atkal atgriezās Betānijā. Kad ļaudis Viņu meklēja, lai celtu tronī, Viņš vairs nebija atrodams.
Visu nakti Jēzus pavadīja lūgšanā un no rīta atkal devās uz dievnamu. Turp iedams, Viņš gāja cauri kādai vīģu koku birzij. Jēzus bija izsalcis, "un, ieraudzīdams no tālienes kādu vīģes koku, kam bija lapas, Viņš piegāja pie tā, vai tanī ko neatrastu; un, pie tā piegājis, Viņš neatrada nekā, kā vien lapas, jo nebija vīģu laiks."
Tas nebija augļu nogatavošanās laiks, izņemot zināmus apvidus, bet par kalnājiem ap Jeruzālemi tiešām varēja sacīt, ka "nebija vīģu laiks". Augļu dārzā, kur Jēzus bija iegājis, viens koks it kā likās aizsteidzies citiem priekšā. Tas jau bija pārklāts ar lapām, bet vīģu kokos augļi parasti parādās pirms lapu izplaukšanas. Tādēļ šis salapojušais koks solīja bagātus augļus. Tomēr ārējais izskats šoreiz bija maldinošs. Pārmeklējis tā zarus no pašas apakšas līdz visaugstākajiem, Jēzus neatrada neko "kā lapas vien". Tā bija tikai kupla lapotne un nekas vairāk.
Kristus par to izteica lāstu, lai tas nokalstu. "Lai neviens nemūžam vairs neēd augļus no tevis," Viņš sacīja. Nākamās dienas rītā, kad Pestītājs ar saviem mācekļiem pa to pašu ceļu atkal gāja uz pilsētu, viņu uzmanību saistīja tā nokaltušie zari un novītušās lapas. "Mācītāj", sacīja Pēteris, "redzi, tas vīģes koks, ko Tu esi nolādējis, ir nokaltis."
Nolādot vīģes koku, Kristus pārsteidza mācekļus. Viņu izpratnē tas nesaskanēja ar Viņa izturēšanos un darbiem. Tie bieži bija dzirdējuši Viņu sakām, ka Viņš nav nācis pasauli notiesāt, bet lai pasaule caur Viņu tiktu glābta. Atmiņā bija saglabājušies vārdi: "Jo Cilvēka Dēls nav nācis cilvēku dvēseles nomaitāt, bet pestīt." (Lūk. 9:56) Savus brīnumdarbus Kristus bija darījis, lai dziedinātu, bet nekad, lai iznīcinātu. Mācekļi Viņu pazina vienīgi kā Glābēju un Lielo Ārstu. Šī rīcība bija pilnīgi atšķirīga. "Ko tas nozīmē?" viņi jautāja.
Dievam "patīk žēlastība". "Tik tiešām, kā Es dzīvoju", saka Dievs tas Kungs, "Man nav prieka par bezdievja nāvi." (Mih. 7:18; Ec. 33:11) Iznīcināšana un sodīšana Viņam ir neparasts, "savāds darbs". (Jes. 28:21) Bet žēlastībā un mīlestībā Viņš tagad pacēla nākotnes priekškaru, lai cilvēkiem parādītu grēka ceļa iznākumu. Vīģes koka nolādēšana bija uzskatāma, dzīva līdzība. Neauglīgais koks, kas savas lepnās lapas izpleta Kristum tieši pretī, bija simbols jūdu tautai. Pestītājs saviem mācekļiem gribēja izskaidrot Israēla likteņa cēloni un nenovēršamību. Šajā nolūkā Viņš piešķīra kokam morālas īpašības un padarīja to par dievišķās patiesības izskaidrotāju. Apliecinādami uzticību Dievam, jūdi noteikti atšķīrās no visām citām tautām. Viņi bija baudījuši īpašu Dieva labvēlību un apgalvoja, ka ir taisnāki par pārējiem zemes iedzīvotājiem. Bet mantkārība un mīlestība pret pasauli tos bija sakropļojusi. Tie lielījās ar atzīšanu, bet dzīvoja neziņā par Dieva prasībām un bija ļoti liekulīgi. Līdzīgi neauglīgajam kokam tie stiepa uz augšu savus pārlieku pašapzinīgos zarus, no ārpuses kuplus un acij tīkamus, kam tomēr bija tikai "lapas vien". Jūdu reliģija ar krāšņo dievnamu un svētajiem altāriem, ar priesteriem cepurēs un iespaidīgajām ceremonijām tiešām bija patīkama no ārpuses, bet tai trūka pazemības, mīlestības un labvēlības.
Nevienam vīģes kokam dārzā vēl nebija augļu, bet kailie koki neradīja cerības un nelika vilties. Šie koki attēloja pagānu tautas. Tām trūka dievbijības tāpat kā jūdiem, bet tās atklāti neliecināja, ka kalpo Dievam. Tās lielīgi neuzsvēra savu krietnumu. Tās bija aklas pret Dieva darbiem un ceļiem. Tām vīģu laiks tiešām nebija pienācis. Tās vēl gaidīja dienu, kas nestu gaismu un cerību. Bet jūdiem, kas no Dieva bija saņēmuši lielākas svētības, vajadzēja izjust atbildību par šo dāvanu izlietošanu. Priekšrocības, ar kurām tie lielījās, tikai palielināja viņu vainu.
Jēzus piegāja pie vīģes koka, lai tur atrastu kaut ko ēdamu, jo bija izsalcis. Tā Viņš bija nācis pie Israēla, alkdams pie tiem ieraudzīt taisnības augļus. Kristus tos bija apbēris ar savām dāvanām, lai tie nestu augļus pasaulei par svētību. Viņiem bija piešķirtas visas izdevības un priekšrocības, un kā atbildi Viņš meklēja šīs tautas atsaucību Viņa žēlastības darbā. Kungs ilgojās ieraudzīt viņos uzupurēšanos, līdzcietību, dedzību Dieva darbā un dziļas dvēseles alkas glābt savus tuvākos. Ja tie būtu ievērojuši Dieva bauslību, tad darītu to pašu nesavtīgo darbu, ko darīja Kristus. Bet mīlestību pret Dievu un cilvēkiem aizēnoja augstprātība un iedomība. Atteikdamies kalpot citiem, tie paši aizgāja bojā. Patiesības dārgumus, ko Dievs tiem bija uzticējis, viņi nesniedza tālāk pasaulei. Neauglīgajā kokā viņi tagad varēja redzēt savu grēku sodu. No Pestītāja lāsta nokaltis, stāvēdams sauss un nedzīvs, vīģes koks rādīja, par ko kļūs jūdu tauta, kad Dieva žēlastība tai tiks atņemta. Atsakoties sniegt svētības, viņi tās vairs nesaņems. "Israēl," saka Kungs, "tu grūd sevi postā." (Hoz. 13:9)
Šis brīdinājums dots visiem laikmetiem. Kristus rīcība, nolādot Viņa paša spēka radīto koku, ir brīdinājums visām draudzēm un visiem kristiešiem. Neviens nevar dzīvot pēc Dieva likuma, ja nekalpo citiem. Bet daudz ir tādu, kas nedzīvo Kristus žēlastības pilno, nesavtīgo dzīvi. Daži, kas sevi uzskata par lieliskiem kristiešiem, nemaz nesaprot, ko sevī ietver kalpošana Dievam. Viņi plāno un pēta, kā izpatikt sev pašiem. Viņi rīkojas, rēķinādamies vienīgi ar sevi. Laiks tiem ir vērtīgs vienīgi tad, kad var kaut ko sakrāt sev. Tas ir viņu mērķis visā dzīvē. Viņi kalpo nevis citiem, bet sev. Dievs viņus radījis, lai tie dzīvotu pasaulē, kur jānotiek nesavtīgai kalpošanai. Viņš tos izraudzījis palīdzībai līdzcilvēkiem visos iespējamos veidos. Bet viņu egoisms ir tik liels, ka tie nespēj neko citu saredzēt. Tiem nav kontakta ar cilvēci. Kas dzīvo tikai sev, ir līdzīgs vīģes kokam, kas izcēlās ārēji, bet bija bez augļiem. Tādi cilvēki ievēro dievbijības formas, bet dara to bez atgriešanās un ticības. Ar savām lūpām tie godā Dieva likumu, bet tiem pietrūkst paklausības. Tie runā, bet nedara. Ar spriedumu par vīģes koku Kristus parāda, cik pretīga Viņam ir šāda tukša liekulība. Viņš paziņo, ka tāds, kas grēko atklāti, ir mazāk vainīgs nekā tas, kas apliecina, ka kalpo Dievam, bet nenes augļus Viņam par godu.
Līdzība par vīģes koku, ko Kristus stāstīja pirms savas iešanas uz Jeruzālemi, ir tieši saistīta ar to, ko Viņš mācīja, nolādēdams neauglīgo koku. Līdzībā dārznieks lūdza: "Atstāj to vēl vienu gadu, kamēr es to aprakšu un apmēslošu, varbūt tas turpmāk nesīs augļus. Bet, ja nē, tad tu to vari nocirst." Neauglīgo koku vajadzēja apkopt rūpīgāk, lai tam būtu visas iespējas sākt ražot. Ja tas vēl paliktu neauglīgs, tad nekas to vairs nevarētu izglābt no iznīcināšanas. Līdzībā netika iepriekš pateikts dārznieka darba rezultāts. Tas bija atkarīgs no tautas, kuru Kristus uzrunāja. Tā bija ainota ar neauglīgo koku, un tai pašai bija tiesības izšķirt savu likteni. Tai tika dotas visas priekšrocības, kādas vien Debesis varēja piešķirt, bet no lielajām svētībām nebija nekāda labuma. Kristum nolādot neauglīgo vīģes koku, tika parādīts rezultāts. Viņi paši izvēlējās iznīcību.