Mat. 21:1-11; Marka 11:1-10; Lūk. 19:29-44; Jāņa 12:12-19
[569] "Priecājies no sirds, Ciānas meita! Gavilē, Jeruzālemes meita! Redzi, tavs ķēniņš nāk pie tevis; taisnīgs un tavs palīgs, Viņš ir miermīlīgs, Viņš jāj uz ēzeļa, uz ēzeļa mātes kumeļa." (Cak. 9:9)
Ar šiem vārdiem pieci simti gadus pirms Kristus dzimšanas pravietis Cakarija pasludināja Israēla Ķēniņa nākšanu. Šim pravietojumam vajadzēja piepildīties. Tas, kurš tik ilgi bija noraidījis ķēniņa godu, tagad nāca uz Jeruzālemi kā apsolītais Dāvida troņmantnieks.
Tā bija nedēļas pirmā diena, kad Kristus svinīgi iejāja Jeruzālemē. Ļoti vēlēdamies kļūt par sagaidīšanas lieciniekiem, Viņu pavadīja daudz ļaužu, kas bija sapulcējušies pie Viņa Betānijā. Daudz cilvēku bija ceļā uz pilsētu, lai tur nosvinētu Pasā svētkus; arī tie pievienojās ļaužu pulkiem, kas gāja kopā ar Jēzu. Likās, ka gavilē visa daba. Koki bija tērpti zaļumā, un to ziedu jaukā smarža pildīja gaisu. Ļaudis iedvesmoja jauna dzīvība un prieks. Atkal uzplauka cerība par gaidāmo valstību.
Gribēdams iejāt Jeruzālemē, divus no saviem mācekļiem Jēzus bija aizsūtījis pēc ēzeļa un kumeļa. Jau kopš dzimšanas Pestītājs bija atkarīgs no svešu ļaužu laipnības. Silīte, kurā Viņš gulēja, bija aizdota dusas vieta. Lai gan Viņam pieder lopi uz tūkstošiem pakalnu, tagad Viņš ir atkarīgs no svešinieka laipnības, lai dabūtu ēzeli, uz kura kā Ķēniņam iejāt Jeruzālemē. Taču brīdī, kad Viņš saviem mācekļiem dod norādījumus šī uzdevuma veikšanai, parādās Kristus dievišķīgums. Kā Viņš jau iepriekš bija paredzējis, lūgums "Kungam tā vajag" tiek tūlīt izpildīts. Savai misijai Jēzus izvēlējās kumeļu, uz kura vēl neviens nebija sēdējis. Mācekļi priecīgā pacilātībā uzklāja dzīvniekam drēbes un uzsēdināja uz tā savu Kungu. Līdz šim Jēzus vienmēr bija ceļojis kājām, un mācekļi sākumā brīnījās, ka tagad Viņš vēlas jāt. Bet viņu sirdīs iedegās cerība un priecīga doma, ka Kristus ieiet Jeruzālemē pasludināt sevi par Ķēniņu. Jau pa ceļam, izpildot uzdevumu, tie savas gaišās cerības izpauda Jēzus draugiem, un tā tuvu un tālu izplatījās satraukums, tautas gaidas un ilgas sakāpinot līdz visaugstākajai pakāpei.
Kristus ievēroja jūdu ķēniņu iejāšanas paradumu. Dzīvnieks, ar kuru Viņš jāja, bija tāds, kādu izmantoja Israēla ķēniņi; arī pravietojumos bija pasludināts, ka tādā veidā Mesija ienāks savā valstībā. Tiklīdz Viņš bija uzsēdināts uz ēzeļa kumeļa, gaisu satricināja spēcīgs prieka un gaviļu sauciens. Ļaužu pulks Viņu apsveica kā Mesiju, savu Ķēniņu. Jēzus pieņēma izrādīto godbijību, ko agrāk nekad nebija pieļāvis. Mācekļi to uztvēra kā pierādījumu, ka tūlīt piepildīsies viņu jaukās cerības, un tie Jēzu redzēs kā valdnieku. Tautas masas bija pārliecinātas, ka ir pienākusi atbrīvošanas stunda. Iztēlē tās jau redzēja Romas karapulkus aizejam no Jeruzālemes un Israēlu atkal kļūstam par neatkarīgu nāciju. Visi jutās laimīgi un pacilāti. Ļaudis sacentās Viņa godināšanā. Tie nespēja radīt ārēju greznību vai krāšņumu, bet sniedza Viņam pielūgsmi no savām laimīgajām sirdīm. Tie nevarēja Jēzu apveltīt ar dārgām dāvanām, bet izklāja virsdrēbes kā paklāju uz Viņa ceļa un izkaisīja arī olīvkoku un palmu kuplos zarus. Triumfa gājienu tie nevarēja ievadīt ar ķēnišķīgiem karogiem, bet viņi nocirta platus palmu zarus, pašas dabas dotās uzvaras emblēmas, un tos vēcināja, skanot apsveikuma un "Ozianna!" saucieniem.
Virzoties uz priekšu, ļaužu pulks pastāvīgi pieauga, jo daudzi, kas dzirdēja par Jēzus nākšanu, steidzās pievienoties gājienam. Pūlim nepārtraukti pievienojās jauni skatītāji, vaicādami: "Kas tas tāds? Ko nozīmē visa šī kņada?" Viņi visi bija dzirdējuši par Jēzu un gaidīja Viņa ierašanos Jeruzālemē. Bet tie labi zināja, ka līdz šim Pestītājs bija izjaucis visas ļaužu pūles celt Viņu tronī, tāpēc jutās ļoti pārsteigti, uzzinot, ka tas tiešām ir Jēzus. Tie brīnījās, kas tagad radījis tādu pārmaiņu Kristū, kurš apgalvoja, ka Viņa valstība nav no šīs pasaules.
Šos jautājumus apklusina gaviļu saucieni. Sajūsminātais pūlis tos atkal un atkal atkārto; tos uztver tālāk esošie ļaudis un atbalso apkārtējie kalni un ielejas. Tad gājienam pievienojas ļaužu pūļi no Jeruzālemes. Tūkstošiem Pasā svētku dalībnieku tagad traucas apsveikt Jēzu. Tie Viņu sveic ar palmu zaru vēcināšanu un svēto dziesmu skaņām. Priesteri dievnamā pūš bazūnes uz vakara dievkalpojumu, bet tikai nedaudzi paklausa šim aicinājumam, un rakstu mācītāji satraukti saka cits citam: "Visa pasaule ir aizgājusi līdz ar Viņu!"
Nekad vēl savā zemes dzīvē Jēzus nebija pieļāvis tādu demonstrāciju. Viņš arī skaidri redzēja iznākumu. Tas Viņu aizvedīs pie krusta. Bet Kristus nolūks bija pieteikt sevi kā Glābēju. Viņš gribēja ļaužu uzmanību pievērst upurim, kas vainagoja Viņa misiju kritušās cilvēces labā. Kamēr tauta pulcējās Jeruzālemē, lai svinētu Pasā svētkus, Viņš - īstais Upura Jērs - brīvprātīgi nošķīra sevi par upuri. Visos nākamajos gadsimtos Viņa nāvi pasaules grēku dēļ Kristus draudzei būs jāpadara par dziļu pārdomu un pētījumu tēmu. Katram ar to saistītam faktam vajadzētu mūs pacelt pāri šaubām. Tāpēc arī bija nepieciešams, lai visu ļaužu acis vērstos uz Viņu. Notikumiem pirms Viņa lielā Upura vajadzēja norādīt uz pašu Upuri. Pēc tādas demonstrācijas kā šī, kas pavadīja Viņa iejāšanu Jeruzālemē, visām acīm vajadzēja sekot beigu cēliena straujajai gaitai.
Ar triumfālo iejāšanu saistītie notikumi būs tautas pārrunu temats, un tie liks visiem domāt par Jēzu. Pēc krustā sišanas daudzi atcerēsies šos notikumus saistībā ar Viņa tiesāšanu un nāvi. Tas viņus ierosinās pētīt pravietojumus un pārliecināties, ka Jēzus ir Mesija, un pie ticības atgriezto skaits vairosies visās zemēs.
Šinī vienīgajā savas zemes dzīves triumfa ainā Pestītājs būtu varējis parādīties Debesu eņģeļu un Dieva bazūnes pavadībā, bet šāda demonstrācija būtu pretrunā ar Viņa misijas mērķi, pretrunā ar likumiem, kas pārvaldīja visu Viņa dzīvi. Jēzus palika uzticīgs pazemības pilnajam ceļam, ko pats bija izvēlējies. Viņam bija jānes cilvēces nastas, līdz Viņa dzīvība tiks nodota par pasaules dzīvību.
Šī diena, kas mācekļiem šķita kā viņu dzīves lielā diena, būtu bijusi drūmu mākoņu apēnota, ja tie zinātu, ka svētki ir ievads viņu Mācītāja ciešanām un nāvei. Lai gan Viņš vairākkārt tiem bija stāstījis par to, ka noteikti tiks upurēts, tomēr šī brīža gavilēs tie aizmirsa Viņa skumjos vārdus un raudzījās nākotnē uz Kristus laimīgo valdīšanu Dāvida tronī.
Gājienam nepārtraukti pievienojās jauni dalībnieki, un gandrīz visus bez izņēmuma pārņēma vispārējā sajūsma, un tie pievienojās "Ozianna!" saucieniem, kas skanēja un atbalsojās no kalna uz kalnu un no ielejas ielejā. Nemitīgi bija dzirdami arvien jauni izsaucieni: "Ozianna Dāvida Dēlam! Slavēts, kas nāk tā Kunga vārdā! Ozianna visaugstākajās Debesīs!"
Nekad agrāk vēl pasaule nebija piedzīvojusi šādu triumfa gājienu. Tas nepavisam nelīdzinājās šīs zemes slaveno uzvarētāju parādēm. Nebija nekādu noskumušu gūstekņu rindu, kas kā valdnieka drošsirdības trofejas iezīmētu šo ainu. Pestītājam bija slavas trofejas no Viņa mīlestības darbiem grēcīgo cilvēku labā. Tur bija gūstekņi, ko Viņš izglābis no sātana varas, kas tagad par savu atsvabināšanu slavēja Dievu. Aklie, kuriem Viņš atdevis redzi, skrēja pa priekšu. Mēmie, kuru mēles Viņš bija atraisījis, sauca visskaļākos "Ozianna!". Kroplie, kurus Viņš bija dziedinājis, lēca aiz prieka un rosīgāk par visiem lauza palmu zarus, un vēcināja tos Pestītāja priekšā. Atraitnes un bāreņi slavēja Jēzus vārdu par žēlastības darbiem viņu labā. Dziedinātie spitālīgie izklāja savas tīrās drēbes Viņa ceļā un apsveica Viņu kā godības Ķēniņu. Šajā pulkā bija arī tie, kurus Viņa balss bija uzmodinājusi no nāves miega. Lācars, kura ķermenis kapā jau bija sācis trūdēt, bet kurš tagad priecājās vīrišķības spirgtumā un spēkā, veda dzīvnieku, uz kura jāja Pestītājs.
Arī daudzi farizeji bija šī skata aculiecinieki un, skaudībā un dusmās degdami, centās apslāpēt tautas sajūsmas vilni. Ar visu savu varu tie pūlējās apklusināt ļaudis, bet viņu aicinājumi un draudi gaviles tikai palielināja. Viņi baidījās, ka ļaužu pulki, apzinādamies savu skaitu un spēku, varētu Jēzu iecelt par ķēniņu. Ķeroties pie pēdējā līdzekļa, tie izspraucās cauri drūzmai līdz Pestītājam un griezās pie Viņa ar pārmetumiem un draudiem: "Mācītāj, apsauc savus mācekļus!" Tie paziņoja, ka šādas trokšņainas demonstrācijas nav likumīgas un valsts vara tādas nav atļāvusi. Bet tos apklusināja Jēzus atbilde: "Es jums saku, ja šie klusēs, tad akmeņi brēks." Šī triumfa aina bija paša Dieva izraisīta. Pravietis to bija iepriekš pasludinājis, un cilvēki bija bezspēcīgi kaut ko traucēt. Ja cilvēki nepiepildītu Dieva plānu, Dievs būtu piešķīris balsi nedzīviem akmeņiem, un tie būtu apsveikuši Viņa Dēlu ar slavu un gavilēm. Kad apklusinātie farizeji bija atkāpušies, simtiem balsu skandēja pravieša Cakarijas vārdus: "Priecājies no sirds, Ciānas meita! Gavilē, Jeruzālemes meita! Redzi, tavs Ķēniņš nāk pie tevis; taisnīgs un tavs palīgs, Viņš ir miermīlīgs, Viņš jāj uz ēzeļa, uz ēzeļa mātes kumeļa."
Kad gājiens sasniedza kalna nogāzi un gatavojās doties lejup uz pilsētu, Jēzus apstājās, un viss ļaužu pulks līdz ar Viņu. Pestītāja priekšā, rietošās saules staru apmirdzēta, savā skaistumā atklājās Jeruzāleme. Visu skatus saistīja dievnams. Visā krāšņumā tas pacēlās pāri pilsētai un šķita tiecamies pretī debesīm, it kā norādīdams cilvēkiem uz vienīgo, patieso un dzīvo Dievu. Jau ilgi dievnams bija bijis jūdu tautas gods un lepnums. Arī romieši lepojās ar tā krāšņumu. Romiešu ieceltais ķēniņš jūdiem palīdzēja to atjaunot un izgreznot, un Romas imperators to apveltīja ar savām dāvanām. Izturības, bagātības un krāšņuma dēļ tas bija kļuvis par vienu no pasaules brīnumiem.
Vakara saulei sārtojot un zeltojot debesis, tās brīnišķīgais mirdzums apgaismoja spoži baltās marmora tempļa sienas un apzeltītos pīlārus. No kalna, uz kura stāvēja Jēzus un Viņa pavadoņi, dievnams izskatījās kā ar zelta tornīšiem rotāts masīvs sniega veidojums. Pie ieejas bija redzams labāko mākslinieku no zelta un sudraba darināts vīnogulājs ar zaļām lapām un smagiem augļu ķekariem. Šis mākslas darbs attēloja Israēlu kā auglīgu vīna koku. Ar izsmalcinātu gaumi un lielisku meistarību bija apvienoti zelts, sudrabs un košais zaļums. Tā kā vīnogulājs skaisti vijās ap balti mirdzošajiem pīlāriem, ar savām spīdīgajām stīgām turēdamies pie zelta rotājumiem, tas uztvēra rietošās saules starus, kas mirdzēja it kā no Debesīm aizgūtā godībā.