Mat. 21:12-16,23-46; Marka 11:15-19,27-33; 12:1-12; Lūk. 19:45-48; 20:1-19
[589] Savas kalpošanas sākumā Kristus bija izdzinis no dievnama tos, kas šo templi apgānīja ar nesvētu tirgošanos. Viņa bargā un dievišķā izturēšanās iedvesa šausmas viltīgo tirgoņu sirdīs. Savas misijas beigās Viņš atkal atnāca uz dievnamu un atklāja, ka tas ir apgānīts tāpat kā iepriekš. Stāvoklis bija pat vēl ļaunāks. Dievnama ārējais pagalms līdzinājās milzīgam lopu tirgum. Dzīvnieku radītajam troksnim un skaļajai naudas šķindēšanai pievienojās tirgotāju niknie savstarpējie strīdi, un pa starpu bija dzirdamas arī dievnama kalpotāju balsis. Tempļa garīdznieki paši nodarbojās ar pirkšanu, pārdošanu un naudas mainīšanu. Iedzīvošanās kāre viņus bija pārņēmusi tik pilnīgi, ka Dieva acīs tie nebija labāki par zagļiem.
Priesteri un rakstu mācītāji visai maz izprata uzticētā darba svētumu. Katros Pasā un Lieveņu svētkos nokāva tūkstošiem dzīvnieku, un to asinis priesteri savāca un izlēja uz altāra. Jūdi pie šīs asiņainās upurēšanas bija pieraduši un gandrīz aizmirsuši, ka tas bija grēks, kas prasīja šo dzīvnieku asins izliešanu. Tie nesaskatīja norādījumu uz Dieva mīļotā Dēla asinīm, kurām jātiek izlietām par pasaules dzīvību un ka, pienesot upurus, ļaudis vajadzēja vest pie krustā sistā Pestītāja.
Jēzus noraudzījās uz nevainīgajiem upura dzīvniekiem un redzēja, ka jūdi šīs lielās ļaužu sanāksmes bija padarījuši par asins izliešanas un nežēlības izrādēm. Pazemīgas grēku nožēlas vietā tie bija vairojuši dzīvnieku upurēšanu skaitu, it kā Dievu varētu pagodināt ar cietsirdīgu kalpošanu. Patmīlības un mantkārības dēļ priesteri un rakstu mācītāji bija apcietinājuši savas sirdis. Pat tiešos, uz Dieva Jēru norādošos simbolus tie bija pārvērtuši par peļņas avotu. Tā upurēšanas svētums tautas acīs lielā mērā bija iznīcināts. Jēzus iedegās dusmās, apzinoties, ka arī Viņa asinis, kas tik drīz tiks izlietas par pasaules grēkiem, priesteri un vecākie vērtēs tikpat maz kā dzīvnieku asinis, kurām tie lika plūst nepārtraukti.
Pret šādu rīcību Kristus jau bija vērsies ar praviešu starpniecību. Samuēls bija teicis: "Vai tad tam Kungam ir lielāka patika par dedzināmiem un kaujamiem upuriem nekā par paklausību tā Kunga balsij? - Redzi, paklausība ir labāka nekā upuris, un padevība ir labāka nekā auna tauki." Jesaja, pravietiskā atklāsmē skatīdams jūdu atkāpšanos, tos uzrunāja kā Sodomas un Gomoras vadītājus:
"Klausieties tā Kunga vārdu, jūs, Sodomas labieši, atver savas ausis mūsu Dieva baušļiem tu, Gomoras tauta! Kam Man vajadzīgi jūsu daudzie kaujamie upuri? (..) Man ir apnikuši jūsu aunu un baroto teļu dedzināmie upuri, Man netīk jēru un āžu asinis. Kad jūs nākat rādīties Manā priekšā, kas tad no jums prasa, lai jūs samīdāt Manus pagalmus?" "Mazgājieties, šķīstieties, pārtrauciet savus ļaunos darbus Manu acu priekšā! Mitieties ļaunu darīt! Mācieties labu darīt, meklējiet taisnību, palīdziet apspiestajiem, stājieties pretī varmācībai, piešķiriet pienācīgo tiesu bāriņiem, aizstāviet atraitni!" (1. Sam. 15:22; Jes. 1:10-12,16,17)
Kristus, kas pats bija devis šos pravietojumus, tagad pēdējo reizi atkārtoja brīdinājumu. Piepildīdama pravietojumu, tauta Jēzu bija pasludinājusi par Israēla ķēniņu. Viņš bija pieņēmis šo pagodinājumu un piekritis kļūt par ķēniņu. No šāda viedokļa arī vajadzēja rīkoties. Kristus zināja, ka Viņa pūles veikt kādu izmaiņu sabojāto priesteru vidū būs veltīgas, bet, neskatoties uz to, Viņam avs darbs bija jādara, neticīgajai tautai bija jāsniedz pierādījumi pa dievišķo misiju.
Vēlreiz Jēzus pētošais skats pārslīdēja apgānītajam dievnama pagalmam. Viņam pievērsās visu acis. Priesteri un vadītāji, farizeji un pagāni pārsteigti un ar bijību raudzījās uz To, kas Debesu Ķēniņa majestātiskumā stāvēja viņu priekšā. Cauri cilvēciskajai dabai kļuva redzama dievišķā daba, ietērpjot Kristu tādā cieņā un godībā, kādu Viņš agrāk nekad nebija izrādījis. Cik vien ļaužu drūzma to atļāva, tuvumā stāvošie atrāvās pēc iespējas tālāk. Izņemot dažus mācekļus, Pestītājs stāvēja viens pats. Viss bija apklusis. Dziļais klusums šķita nepanesams. Tad Kristus sāka runāt ar tādu spēku, kas ļaudis ietekmēja kā stipras vētras brāzma: "Ir rakstīts: Manam namam jābūt lūgšanas namam, bet jūs to padarāt par slepkavu bedri." Viņa balss dievnamā noskanēja kā bazūne. Viņa sejas izteiksme bija barga kā rijoša uguns. Viņš autoritatīvi pavēlēja: "Nesiet to projām!" (Jāņa 2:16)
Pirms trim gadiem dievnama vadītāji bija kaunējušies par savu bēgšanu pēc Jēzus pavēles. Viņi paši brīnījās par savām bailēm un savu bezierunu paklausību kādam vienkāršam cilvēkam. Tie uzskatīja par neiespējamu šādai necienīgai pakļāvībai atkārtoties. Bet tagad tie pārbijās vēl vairāk nekā toreiz un Jēzus pavēlei paklausīja vēl steidzīgāk. Nebija neviena, kas uzdrošinātos apšaubīt Viņa autoritāti. Dzīdami lopus sev pa priekšu, priesteri un tirgotāji bēga no Viņa.
Ceļā no dievnama viņus sastapa daudz ļaužu, kas nāca ar slimniekiem, vaicādami pēc Lielā Ārsta. No bēgošajiem dzirdētais dažiem lika griezties atpakaļ. Tie baidījās satikties ar tik varenu Vīru, kura skats vien jau bija aizdzinis projām priesterus un vadītājus. Bet daudzi izspraucās cauri steidzīgajam pūlim, lai nokļūtu pie Tā, kas bija viņu vienīgā cerība. Kad pūlis no dievnama aizbēga, daudzi tomēr bija palikuši. Tiem tagad pievienojās atnācēji. Atkal dievnama pagalms pildījās ar slimiem un mirstošiem, un atkal Jēzus tiem kalpoja.
Pēc kāda laika priesteri un vadītāji uzdrošinājās atgriezties dievnamā. Kad panika bija pārgājusi, tiem radās liela vēlēšanās uzzināt, ko Jēzus darīs tālāk. Tika gaidīts, ka Viņš varētu ieņemt Dāvida troni. Paklusām atgriezušies dievnamā, tie dzirdēja, kā vīrieši, sievietes un bērni slavēja Dievu. Iegājuši iekšā, viņi sastinga apbrīnojama skata priekšā. Viņi redzēja, kā slimie tika dziedināti, aklo acis atdarītas, kurlie atguva dzirdi, un kroplie lēkāja aiz prieka. Visskaļāk gavilēja bērni. Jēzus bija dziedinājis viņu kaites. Viņš tos bija apskāvis savām rokām un saņēmis sirsnīgus pateicības skūpstus; kamēr Jēzus mācīja tautu, daži pat bija iemiguši pie Viņa krūtīm. Tagad tie līksmām balsīm slavēja Viņu. Tie atkārtoja iepriekšējās dienas "Ozianna!" saucienus un priecīgi vēcināja Pestītāja priekšā palmu zarus. Dievnams vairākkārt atbalsoja priecīgas gaviles: "Slavēts lai ir, kas nāk tā Kunga vārdā!" "Redzi, tavs Ķēniņš nāk pie tevis; taisnīgs un tavs palīgs!" (Ps. 118:26; Cak. 9:9) "Ozianna Dāvida Dēlam!"
Šīs laimīgās, neapvaldītās balsis bija apvainojums dievnama vecākajiem. Tie sāka rīkoties, lai izbeigtu šādu demonstrāciju. Viņi teica, ka bērnu soļi un līksmie izsaucieni apgānot Dieva namu. Redzot, ka viņu vārdi neatstāj nekādu iespaidu uz ļaudīm, vadītāji vērsās pie Kristus: "Vai Tu nedzirdi, ko šie saka?" Bet Jēzus tiem atbildēja: "Dzirdu gan. Vai jūs nekad neesat lasījuši: No bērniņu un zīdaiņu mutes Tu sev slavu esi sagādājis?" Pravietojumi bija ziņojuši, ka Kristum jātiek pasludinātam par ķēniņu, un šim apsolījumam vajadzēja piepildīties. Kad priesteri un Israēla vadītāji atteicās vēstīt Viņa slavu, Dievs lika bērniem kļūt par Kunga lieciniekiem. Ja bērnu balsis būtu klusējušas, tad Pestītāja slavu skandētu dievnama pīlāri.
Farizeji bija ārkārtīgi satraukti un apmulsuši. Tagad te pavēlēja kāds, kuru tie nespēja iebiedēt. Jēzus bija uzņēmies savus dievnama aizbildņa pienākumus. Vēl nekad Viņš nebija izrādījis šādu ķēnišķu varu. Nekad agrāk Viņa vārdiem un darbiem nebija bijusi tik liela ietekme. Viņš bija darījis brīnumdarbus visā Jeruzālemē, bet vēl nekad tik svinīgi un iespaidīgi. Priesteri un vadītāji neuzdrošinājās Jēzum izrādīt atklātu naidu ļaužu klātbūtnē, kuri bija redzējuši Viņa brīnumdarbus. Lai gan par Viņa atbildi saniknoti un apkaunoti, tanī dienā tie tomēr neko vairāk nespēja izdarīt.
Nākamajā rītā Sinedrijs atkal apsprieda savu rīcības plānu pret Jēzu. Pirms trim gadiem tie bija pieprasījuši zīmi, kas apliecinātu, ka Viņš ir Mesija. Kopš tā laika Kristus bija darījis varenus darbus visā zemē. Viņš bija dziedinājis slimos, brīnumainā veidā paēdinājis tūkstošus, staigājis pa viļņiem un ar vārdiem apklusinājis sabangotu jūru. Viņš daudzkārt bija lasījis cilvēku sirdis kā atvērtu grāmatu, bija izdzinis velnus un uzmodinājis mirušos. Viņa mesiāniskās sūtības pierādījumi vadītājiem bija acīm redzami. Tagad tie nolēma vairs neprasīt Viņa varas zīmes, bet izvilināt no Viņa atzīšanos vai paziņojumu, uz kura pamata Viņu varētu notiesāt.
Ieradušies dievnamā, kur Viņš mācīja, tie jautāja: "Kādā varā Tu to dari? Un kas Tev deva tādu varu?" Tie cerēja, ka Jēzus apgalvos, ka Viņa vara ir no Dieva. Šādu apgalvojumu viņi bija paredzējuši noliegt. Bet Jēzus tos sagaidīja ar jautājumu par šķietami citu tēmu un apsolīja tiem atbildēt ar nosacījumu, ja tie sniegs atbildi uz Viņa jautājumu. "No kurienes bija Jāņa kristība?" Viņš jautāja, "vai no Debesīm, vai no cilvēkiem?"
Priesteri redzēja, ka ir nonākuši dilemmas priekšā, kur sostika vairs nelīdz. Ja tie sacītu, ka Jāņa kristības bija no Debesīm, tad kļūtu redzams, ka tie runā sev pretī. Kristus varētu teikt: "Kāpēc tad jūs viņam neticējāt?" Jānis taču par Jēzu bija liecinājis: "Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku." (Jāņa 1:29) Ja priesteri ticēja Jāņa liecībai, kā viņi varēja noliegt, ka Kristus ir Mesija? Ja tie pateiktu savas īstās domas, ka Jāņa sludināšana bijusi cilvēciska, tad saceltu pret sevi sašutuma vētru, jo ļaudis ticēja, ka Jānis bijis pravietis.
Cilvēki ar vislielāko interesi gaidīja izšķirošo atbildi. Viņi zināja, ka priesteri bija atklāti liecinājuši, ka pieņem Jāņa kalpošanu, tādēļ cerēja, ka tie bez kavēšanās atzīs, ka Viņš ir Dieva sūtīts. Bet, paklusām kopīgi apspriedušies, priesteri nolēma sevi nenodot. Liekulīgi ēlodami neizpratni, tie sacīja: "Mēs nezinām." Tad Kristus teica: "Tad arī Es jums nesaku, kādā varā Es to daru!"
Rakstu mācītājiem, priesteriem un vecākajiem vairs nebija ko sacīt. Apmulsuši un vīlušies tie stāvēja sadrūmušām sejām, neuzdrošinādamies Kristum uzdot vēl kādus jautājumus. Savas gļēvulības un nenoteiktības dēļ tie lielā mērā bija zaudējuši cieņu to ļaužu acīs, kas turpat stāvēja un priecājās par šo augstprātīgo, paštaisno cilvēku sakāvi.