Lai gan Jēzus tagad ir atgriezies pie Tēva un kopā ar Dievu sēž Visuma tronī, Viņš neko nav zaudējis no savas līdzcietīgās dabas. Šodien tā pati cēlā, līdzjūtīgā sirds ir atvērta visām cilvēces bēdām. Arī caurdurtā roka šodien ir izstiepta, lai vēl bagātīgāk svētītu savus pasaulē mītošos ļaudis. "Viņas ne mūžam neies bojā, un neviens tās neizraus no Manas rokas." Dvēsele, kas nodevusies Kristum, Viņa acīs ir dārgāka par visu pasauli. Pestītājs būtu cietis Golgātas mokas, lai savai valstībai varētu izglābt tikai vienu dvēseli. Viņš ne mūžam neatstās to, par kuru miris. Ja tikai Jēzus sekotāji neizvēlēsies Viņu atstāt, Viņš tos stingri turēs savās rokās.
Visos pārbaudījumos mums ir drošs Palīgs. Viņš nepamet mūs vienus, cīnoties ar kārdināšanām, karojot ar ļaunumu, lai nastas un bēdas mūs beidzot nospiestu. Lai gan tagad Viņš ir apslēpts mūsu mirstīgajam skatam, tomēr ticības auss var saklausīt Viņa balsi sakām: "Es biju miris, un, redzi, Es esmu dzīvs mūžu mūžam." (Atkl. 1:18) Es esmu panesis jūsu bēdas, piedzīvojis jūsu cīņas, stājies pretī jūsu kārdināšanām. Es pazīstu jūsu asaras; arī Es esmu raudājis. Es zinu bēdas, kas ir par dziļām, lai tās uzticētu kādai cilvēka ausij. Nedomā, ka tu esi viens un atstāts. Ja arī tu ciešanās neatrodi nevienu atsaucīgu sirdi virs zemes, - raugies uz Mani un dzīvo. "Kalni atkāpsies un pakalni šaubīsies, bet Mana žēlastība no tevis neatkāpsies, un Mana miera derība nešaubīsies, saka tas Kungs, tavs apžēlotājs." (Jes. 54:10*)
Lai cik ļoti gans mīl savas avis, tomēr savus dēlus un meitas Viņš mīl vairāk. Jēzus nav tikai mūsu gans; Viņš ir arī mūsu "Mūžīgais Tēvs". Viņš saka: "Es pazīstu savas avis, un Manas avis Mani pazīst. Itin kā Tēvs pazīst Mani, Es pazīstu Tēvu." Kas tie ir par vārdiem! Vienpiedzimušais Dēls, kas ir pie Tēva krūts, kuru Viņš nosaucis par "Vīru, kas Man tuvs" (Cak. 13:7), Viņš ir tas, kura attiecības un sadraudzība ar mūžīgo Dievu tiek ņemtas par piemēru, lai attēlotu sadraudzību starp Kristu un Viņa bērniem virs zemes!
Jēzus mūs mīl, tādēļ ka mēs Viņam esam dāvana no Tēva un Viņa darba atalgojums. Viņš mūs mīl kā savus bērnus. Lasītāj, Viņš mīl arī tevi! Visas Debesis nevar dāvāt neko lielāku un neko labāku. Uzticies Viņam!
Jēzus domāja par tām dvēselēm pasaulē, kuras neīstie gani nomaldinājuši. Tie, kurus Viņš ilgojās sapulcināt kā savas ganības avis, bija izkaisīti starp vilkiem, tādēļ Viņš sacīja: "Man vēl ir citas avis, kas nav no šīs kūts; ar tās Man jāatved; arī viņas dzirdēs Manu balsi, un būs viens ganāmais pulks un viens gans."
"Tāpēc Tēvs Mani mīl, ka Es atdodu savu dzīvību, lai Es to atkal atgūtu." Tas ir: Mans Tēvs jūs tā ir mīlējis, ka Viņš pat Mani mīl vēl vairāk tieši tādēļ, ka Es nododu savu dzīvību, lai jūs atpestītu. Kļūdams par jūsu vietnieku un galvotāju, nododams savu dzīvību, uzņemdamies jūsu parādus un pārkāpumus, Es Tēvam kļuvu vēl mīļāks.
"Es atdodu savu dzīvību, lai Es to atkal atgūtu. Neviens to nav Man nav atņēmis, bet Es to atdodu pats no sevis. Man ir vara to atdot un vara to atkal ņemt." Kā cilvēces dzimtas loceklis Viņš bija mirstīgs; bet, būdams Dievs, Viņš bija dzīvības avots visai pasaulei. Jēzus būtu varējis pretoties nāvei, būtu varējis atteikties nonākt tās varā, bet Viņš brīvprātīgi atdeva dzīvību, lai varētu atjaunot nemirstību pasaulē. Viņš nesa pasaules grēkus, panesa tās lāstu, nodeva savu dzīvību kā upuri, lai cilvēkiem nebūtu jāmirst mūžīgi. Tiešām "Viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas (..). Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts Viņam mums par atpestīšanu, ar Viņa brūcēm mēs esam dziedināti. Mēs visi maldījāmies kā avis, ikviens raudzījās tikai uz savu ceļu, bet tas Kungs uzkrāva visus mūsu grēkus Viņam." (Jes. 53:4-6)