Jāņa 8:12-59; 9. nod.
[463]"Tad Jēzus atkal runāja uz viņiem, sacīdams: "Es esmu pasaules gaisma; kas seko Man, tas patiesi nestaigās tumsā, bet tam būs dzīvības gaisma."
Runājot šos vārdus, Jēzus atradās dievnama pagalmā, kas tobrīd bija sagatavots Lieveņu svētku dievkalpojumam. Pagalma vidū pacēlās divi augsti stabi, pie kuriem bija piestiprināti milzīgi lukturu turētāji. Pēc vakara dievkalpojuma visas lampas tiks aizdedzinātas, un tās izlies savu gaismu pār Jeruzālemi. Šī ceremonija bija par piemiņu uguns stabam, kas Israēlu vadīja tuksnesī, un to uzskatīja arī kā norādījumu uz Mesijas nākšanu. Vakarā apgaismotais pagalms kļuva par īstu gaviļu vietu. Sirmgalvji, dievnama priesteri un tautas vadītāji instrumentālās mūzikas un levītu dziesmu pavadīti, apvienojās svētku dejās.
Liekot atmirdzēt visai pilsētai, ļaudis izteica cerību, ka nāks Mesija, lai izlietu gaismu pār Jeruzālemi. Jēzum šis skats nozīmēja daudz vairāk. Kā starojošie dievnama lukturi darīja apkārtni gaišu, tā Kristus, garīgās gaismas avots, apgaismoja pasaules tumsu. Taču šis simbols bija nepilnīgs. Lielais spīdeklis, kuru Viņa paša rokas bija likušas pie debesīm, bija daudz atbilstošāks Kristus misijas godības attēls.
Bija rīts, saule tikko pacēlās pār Eļļas kalnu, un tās stari ar žilbinošu spožumu izlējās pār marmora pilīm, likdami uzliesmot tempļa sienu zeltam, kad Jēzus, uz to norādīdams, sacīja: "Es esmu pasaules gaisma."
Kāds no tiem, kas klausījās Jēzus sacīto, pēc daudziem gadiem to atkārtoja svinīgos un cēlos vārdos: "Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma. Gaisma spīd tumsībā, bet tumsība to neuzņēma." "Tas bija patiesais gaišums, kas nāca pasaulē, kas apgaismo ikvienu cilvēku." (Jāņa 1:4,5,9) Vēl ilgi pēc Jēzus pacelšanās Debesīs arī Pēteris, Dieva Gara iedvesmots, atcerējās šo Kristus lietoto simbolu: "Ar to mums praviešu vārds kļūst jo stiprs, un jūs darāt labi, to vērā ņemdami kā sveci, kas spīd tumšā vietā, līdz kamēr uzausīs diena un rīta zvaigzne uzlēks jūsu sirdīs." (2. Pēt. 1:19)
Kad vien Dievs ir atklājies savai tautai, gaisma vienmēr ir bijusi kā Viņa klātbūtnes simbols. Iesākumā, paklausot radošajam vārdam, gaisma atspīdēja tumsībā. Gaismu ietērpa padebeša stabs dienā un uguns stabs naktī, vadot Israēla lielos pulkus tuksnesī. Bijību iedvesošā varenībā gaisma apņēma Kungu Sinaja kalnā. Gaisma dusēja virs žēlastības krēsla Saiešanas teltī. Gaisma piepildīja Salamana templi tā iesvētīšanas brīdī. Gaisma atspīdēja pār Betlēmes kalniem, kad eņģeļi nesa pestīšanas vēsti ganiem, kas tur sargāja ganāmpulkus.
Dievs ir gaisma, un ar vārdiem "Es esmu pasaules gaisma" Kristus pasludināja savu vienotību ar Dievu, kā arī attiecības ar visu cilvēci. Viņš bija tas, kas iesākumā lika, "lai gaisma aust no tumsības". (2. Kor. 4:6) Viņš ir saules, mēness un zvaigžņu gaisma. Viņš bija garīgā gaisma, kas ēnas kalpošanas simbolos un pravietojumos atspīdēja Israēlam. Bet gaisma nebija dota tikai jūdu tautai vien. Kā saules stari iespiežas vistālākajos zemes stūros, tā Taisnības Saules gaisma spīd pār ikkatru dvēseli.
"Tas bija patiesais gaišums, kas nāca pasaulē, kas apgaismo ikvienu cilvēku." Pasaulei ir bijuši lieli skolotāji, vīri ar milža prātu, kas izpaudās varenos atklājumos, vīri, kuru izteicieni ierosinājuši domas un pavēruši skatam plašus atziņu laukus, un šie vīri tiek godāti kā cilvēces ceļveži un labdari. Bet ir Kāds, kas stāv daudz augstāk par tiem. "Cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem"; "Dievu neviens nekad nav redzējis. Vienpiedzimušais Dēls, kas ir pie Tēva krūts, Tas mums to ir darījis zināmu." (Jāņa 1:12,18) Mēs varam izsekot pasaules lielo skolotāju rindai senatnē, cik tālu vien sniedzas ziņojumi par cilvēces vēsturi, taču Gaisma bija pirms tiem. Kā Saules sistēmas Mēness un zvaigznes spīd ar atstarotu Saules gaismu, tā pasaules lielie domātāji, atstaro Taisnības Saules starus tik lielā mērā, cik viņu mācība ir pareiza. Katrs domu dārgakmens, katra jauna atziņa nāk no pasaules Gaismas. Mūsu dienās mēs dzirdam runājam par "augstāko izglītību". Īsto augstāko izglītību dod Tas, "kurā apslēptas visas gudrības un atziņas bagātības". "Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma." (Kol. 2:3; Jāņa 1:4) "Kas seko Man," sacīja Jēzus, "tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma."
Ar vārdiem "Es esmu pasaules Gaisma" Jēzus pasludināja, ka ir Mesija. Gados vecais Sīmeans tajā pašā dievnamā, kurā Jēzus tagad mācīja, bija runājis par Viņu kā par "gaismu, apgaismot pagānus, un par slavu saviem Israēla bērniem". (Lūk. 2:32) Ar šiem vārdiem sirmais vīrs uz Viņu attiecināja visam Israēlam pazīstamu pravietojumu. Caur pravieti Jesaju Svētais Gars bija pasludinājis: "Tas ir par maz, ka Tu esi Mans kalps, lai atjaunotu Jēkaba ciltis un atvestu atpakaļ izglābtos Israēla bērnus. Nē! Es padaru Tevi arī par gaismu pagāniem, ka Tu būtu Manas pestīšanas nesējs līdz pasaules galam." (Jes. 49:6) Tautā valdīja uzskats, ka šis pravietojums attiecas uz Mesiju, un, kad Jēzus sacīja: "Es esmu pasaules gaisma", ļaudis nevarēja nesaprast, ka Viņš ar to apliecināja, ka ir Apsolītais.
Farizejiem un rakstu mācītājiem šis apgalvojums izklausījās pārāk skaļš. Tie nevarēja paciest, ka viņiem līdzīgs cilvēks varētu pretendēt uz kaut ko tādu. Jēzus vārdus it kā ignorēdami, tie uzstāja: "Kas Tu tāds esi?" Tie bija apņēmušies Viņu piespiest pasludināt sevi par Kristu. Viņa uzstāšanās atklātībā un darbs ļoti atšķīrās no tautas cerībām un gaidām. Tādēļ viltīgie ienaidnieki domāja, ka, tieši sevi nosaukdams par Mesiju, Jēzus panāktu to, ka tauta Viņu uzskata par krāpnieku un novēršas no Viņa.
Taču uz jautājumu: "Kas Tu tāds esi?" Jēzus atbildēja: "Vispirms tas, ko arī uz jums runāju." (Jāņa 8:25*) Tas, kas bija atklāts Viņa vārdos, bija redzams arī raksturā. Viņš bija paša mācīto patiesību iemiesojums. "Es neko nedaru no sevis," Viņš turpināja, "bet runāju, kā Tēvs Mani mācījis. Un, kas Mani sūtījis, ir ar Mani. Viņš Mani nav atstājis vienu, jo, kas Viņam labpatīk, to Es daru vienmēr." Jēzus nemēģināja pierādīt savas mesiāniskās tiesības, bet runāja par savienību ar Dievu. Ja viņu prāti būtu atvērti Dieva mīlestībai, tad tie Jēzu būtu pieņēmuši.
Starp klausītājiem bija daudzi, kas ticībā sajuta Jēzus aicinājumu, un tiem Viņš sacīja: "Ja jūs paliekat Manos vārdos, jūs patiesi esat Mani mācekļi. Un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus."
Šie vārdi apvainoja farizejus. Aizmirsdami tautas ilgo pakļautību svešam jūgam, tie dusmīgi izsaucās: "Mēs esam Ābrahāma dzimums un nekad neesam bijuši neviena cilvēka vergi. Kā tad Tu saki: "Jūs būsit brīvi?" Jēzus paskatījās uz šiem cilvēkiem - ļaunprātības vergiem, kuru domas tā vien tiecās uz atriebību, - un skumji atteica: "Patiesi, patiesi Es jums saku, ikviens, kas grēku dara, ir grēka vergs." Tie atradās visbriesmīgākajā verdzībā, - tos pārvaldīja ļaunais gars.
Ikviena dvēsele, kas atsakās nodoties Dievam, ir citas varas kontrolē. Tā nepieder pati sev. Cilvēks gan var runāt par brīvību, tomēr viņš atrodas visnožēlojamākajā verdzībā. Viņam nav ļauts ieraudzīt patiesības skaistumu, tāpēc ka prāts ir pakļauts sātanam. Glaimodams sev ar domu, ka rīkojas pēc sava prāta, cilvēks īstenībā paklausa tumsības valdnieka gribai. Kristus nāca salauzt un noņemt grēka verdzības važas no dvēseles. "Ja nu Dēls jūs darīs brīvus, jūs patiesi būsit brīvi." "Jo dzīvības gara likums Kristū Jēzū tevi atsvabinājis no grēka un nāves likuma." (Rom. 8:2)
Pestīšanas darbā nedrīkst pielietot spiedienu. Ārējas varas izmantošana šeit nav pieļaujama. Dieva Gara ietekmē cilvēkam ļauts brīvi izvēlēties, kam viņš grib kalpot. Pārmaiņa, kas iestājas dvēselē, pakļaujoties Kristum, nes vislielāko brīvības izjūtu. Atteikšanās no grēka ir pašas dvēseles darbs. Bez šaubām, mums pašiem nav spēka atbrīvoties no sātana varas; bet, kad mēs vēlamies atbrīvoties no grēka un mūsu lielajā vajadzībā piesaucam varu, kas stāv ārpus un augstāk par mums, tad dvēseles spēki tiek piepildīti ar Svētā Gara enerģiju un paklausa gribas rīkojumiem pildīt Dieva prātu.
Vienīgais nosacījums cilvēka brīvības iegūšanai ir savienošanās ar Kristu. "Patiesība darīs jūs brīvus", un Kristus ir patiesība. Grēks var uzvarēt tikai tad, ja ir novājinājis saprašanu un iznīcinājis dvēseles brīvību. Padošanās Dievam ir sevis atjaunošana patiesā cilvēka cildenumā un godā. Dievišķais likums, kuram mēs esam aicināti paklausīt, ir "svabadības likums". (Jēk. 2:12)
Farizeji paši sevi bija pasludinājuši par Ābrahāma bērniem. Jēzus tiem teica, ka šīs bērnu tiesības var pierādīt tikai ar Ābrahāmam līdzīgiem darbiem. Patiesi Ābrahāma bērni dzīvotu tā, kā Viņš dzīvoja, paklausot Dievam. Tie netīkotu nogalināt To, kas sludināja Dieva uzticētu patiesību. Rīkodami sazvērestību pret Kristu, rakstu mācītāji nedarīja Ābrahāma darbus. Ābrahāma cilts līnijai pašai par sevi nebija nekādas vērtības. Būdami bez garīgas radniecības, kas atklātos tādā pašā garā un līdzīgos darbos, viņi nebija Ābrahāma bērni.
Šim principam tikpat liela nozīme ir vēl kādā jautājumā, kas ilgi nodarbinājis kristīgo pasauli, proti, jautājumā par apustulisko pēctecību. Ābrahāma bērnu tiesības varēja pierādīt ne ar vārdu vai tiešo izcelšanos no viņa, bet ar rakstura līdzību. Tā arī apustuļu pēcnācēju tiesības balstās ne uz garīdznieciskās autoritātes pārmantošanu, bet uz garīgo radniecību. Patiesais apustuļu mantojuma pierādījums ir apustuļu gars un ticības vadīta dzīve, mācot tās pašas patiesības, kuras mācīja viņi. Tikai tas cilvēkus var darīt par pirmo Evaņģēlija sludinātāju pēctečiem.
Jēzus noliedza, ka jūdi ir Ābrahāma bērni. Viņš sacīja: "Jūs darāt sava tēva darbus." Ar izsmieklu tie atbildēja: "Mēs neesam netiklībā dzimuši, mums ir viens Tēvs - Dievs!" Šie vārdi attiecās uz Jēzus dzimšanas apstākļiem un bija kā dūriens Pestītājam to cilvēku klātbūtnē, kas sāka Viņam ticēt, bet Jēzus, šim zemiskajam aizrādījumam nepiegriezis nekādu vērību, tikai sacīja: "Ja Dievs būtu jūsu Tēvs, jūs Mani mīlētu, jo Es esmu izgājis un nāku no Dieva."