Lūk. 9:51-56; 10:1-24
[485] Tuvojoties kalpošanas darba nobeigumam, Kristus rīcības veidā bija vērojama pārmaiņa. Agrāk Viņš centās izvairīties no satraucošām situācijām un atklātības. Jēzus atteicās no tautas pagodinājuma, un, kad šķita, ka ļaužu sajūsma Viņa dēļ nevaldāmi uzliesmoja, Viņš ātri pārcēlās uz citu vietu. Atkal un atkal Jēzus bija pavēlējis, lai neviens neizpaustu, ka Viņš ir Kristus.
Lieveņu svētku laikā Viņš Jeruzālemē ieradās ātri un slepeni. Kad brāļi Viņu skubināja atklāti sevi atzīt par Mesiju, Jēzus atbildēja: "Mans laiks vēl nav nācis." (Jāņa 7:6) Ceļu līdz Jeruzālemei Viņš nogāja neievērots, pilsētā ieradās nepieteikts un ļaužu pūļa nepagodināts. Daudz savādāks bija Viņa pēdējais ceļojums. Priesteru un rakstu mācītāju ienaida dēļ Kristus uz laiku bija atstājis Jeruzālemi. Tagad Viņš gatavojās atgriezties visatklātākajā veidā pa garāko ceļu, savu nākšanu tā izziņodams kā vēl nekad agrāk. Viņš devās uz sava lielā upura vietu, un tai tagad vajadzēja pievērst ļaužu uzmanību.
"Kā Mozus paaugstinājis čūsku tuksnesī, tāpat jātop paaugstinātam Cilvēka Dēlam." (Jāņa 3:14) Kā reiz visam Israēlam vajadzēja uzlūkot paaugstināto čūsku, kas bija celta par simbolu viņu dziedināšanai, tā visām acīm jātop vērstām uz Kristu - upuri, kas nes pestīšanu pazudušajai pasaulei.
Nepareiza Mesijas darba izpratne un ticības trūkums Kristum kā Dievam lika Viņa brāļiem skubināt Pestītāju atklāti uzstāties tautas priekšā Lieveņu svētkos. Tagad, līdzīga gara skubināti, mācekļi labprāt Viņu atturētu no ceļojuma uz Jeruzālemi. Tie atcerējās Kristus vārdus par to, kas Viņam gaidāms, un, zinot reliģisko vadoņu drausmīgo naidu, bija gatavi atrunāt Jēzu no atgriešanās pilsētā.
Kristum bija grūti turpināt savu ceļu, neievērojot mīļoto mācekļu bailes, vilšanos un neticību. Tas nospieda Viņa sirdi. Bija smagi vest šos cilvēkus pretī dvēseles mokām un izmisumam, kas gaidīja Jeruzālemē. Arī sātans darbojās, uzbrukdams Cilvēka Dēlam ar kārdinājumiem. Kāpēc lai Viņš tagad dotos uz Jeruzālemi pretī drošai nāvei? Visapkārt bija tik daudz ciešanu nomāktu cilvēku, kuri gaidīja no Viņa dziedinošus vārdus. Žēlastības Evaņģēlija darbs bija tikko sākts. Jēzus bija pilns enerģijas, spēku briedumā. Kāpēc nedoties pasaules neaptveramajos laukos, nesot žēlastības vēsti un dziedinošā spēka pieskārienu? Kāpēc lai Viņš liegtu sev prieku sniegt gaismu un iepriecu miljoniem tumsā mītošo un apbēdināto? Kāpēc atstāt pļaujas ievākšanu mācekļiem, kas tik vāji ticībā, tik kūtri saprast un tik lēni darboties? Kāpēc iet nāvē tagad un atstāt darbu pašā sākumā? Ienaidnieks, kas tuksnesī bija stājies Kristum pretī, tagad Viņam uzbruka ar spēcīgām un viltīgi izdomātām kārdināšanām. Ja Jēzus kaut uz mirkli būtu padevies, ja Viņš būtu mainījis kaut ko pat vismazākajā lietā, lai glābtu sevi, sātana pulki gavilētu un pasaule būtu pazudusi.
Bet Jēzus bija stipri apņēmies un "grieza savu vaigu, lai ietu uz Jeruzālemi". Tēva prāts bija Viņa dzīves vienīgais likums. Dievnama apmeklējuma laikā zēna gados Viņš bija sacījis Marijai: "Vai nezinājāt, ka Man jādarbojas sava Tēva lietās?" (Lūk. 2:49) Kānā, kad Marija gribēja, lai Viņš atklāj savu apbrīnojamo spēku, Jēzus atbildēja: "Mana stunda vēl nav nākusi." (Jāņa 2:4). Tādiem pašiem vārdiem Viņš atbildēja saviem brāļiem, kad tie skubināja doties uz svētkiem. Bet Dieva lielajā plānā bija nolikta stunda, kad Viņam sevi jāupurē par cilvēku grēkiem, un šī stunda gandrīz jau bija pienākusi. Viņš neatkāpsies un nešaubīsies. Viņa soļi veda pretī Jeruzālemei, kur ienaidnieki jau sen sazvērējušies atņemt Viņam dzīvību; tagad Viņš to atdos. Viņš nešaubīdamies pagriežas, lai ietu pretī vajāšanām, aizliegšanai, atmešanai, notiesāšanai un nāvei.
"Un Viņš nosūtīja sev priekšā vēstnešus. Un iedami tie nonāca kādā samariešu ciemā, lai Tam apgādātu vietu, kur nomesties." Bet ļaudis atteicās Jēzu uzņemt, tāpēc ka Viņš bija ceļā uz Jeruzālemi. To viņi pamatoja ar domu, ka Kristus dodot priekšroku jūdiem, pret kuriem tiem bija sevišķs rūgtums. Ja Viņš būtu nācis atjaunot dievnamu un dievkalpošanu Garicima kalnā, tie Viņu uzņemtu ar prieku, bet Jēzus gāja uz Jeruzālemi, tāpēc neviens negribēja parādīt viesmīlību. Tie nepavisam neaptvēra, ka no savām durvīm aizraida vislielāko Debesu dāvanu. Jēzus aicināja cilvēkus Viņu uzņemt; Viņš lūdza mīlestības pakalpojumus no to rokām, lai varētu tiem tuvoties un dāvāt visbagātākās svētības. Par katru Viņam parādītu laipnību Viņš atmaksāja ar daudz dārgāku žēlastību. Bet samarieši visu pazaudēja savu aizspriedumu un fanātisma dēļ.
Kristus vēstneši Jēkabs un Jānis bija ļoti sarūgtināti par viņu Kungam parādīto apvainojumu. Tie ļoti sašuta, kad samarieši, kurus Jēzus pagodināja ar savu apciemojumu, pret Viņu izturējās tik rupji. Vēl nesen tie kopā ar Jēzu bija atradušies Apskaidrošanas kalnā un redzēja, kā Viņu apstaroja Dieva godība un pagodināja Mozus un Elija. Tāpēc tie sprieda, ka šo atklāto necieņas parādīšanu no samariešu puses nedrīkstētu atstāt bez skaidri redzama soda.
Atgriezušies pie Kristus, abi mācekļi ziņoja par ļaužu noskaņojumu, pastāstot, ka samarieši atsakās dot Viņam naktsmājas. Tie sprieda, ka Jēzum tiek nodarīta pārāk liela pārestība un, ieraudzījuši tālumā Karmela kalnu, uz kura pravietis Elija bija nonāvējis viltus praviešus, viņi ierosināja: "Kungs, ja Tu gribi, mēs sacīsim, lai uguns nāk no debesīm un tos sadedzina." Mācekļi bija pārsteigti, redzot, kā Jēzu sāpina šie vārdi, un vēl vairāk brīnījās, kad dzirdēja Viņa rājienu: "Vai jūs nezināt, kādam garam jūs piederat? Jo Cilvēka Dēls nav nācis cilvēku dvēseles nomaitāt, bet pestīt." To sacījis, Viņš aizgāja uz citu ciematu.
Kristus misijā neietilpst piespiest cilvēkus Viņu uzņemt. Tas ir sātans un viņa gara vadīti ļaudis, kas cenšas valdīt pār citu sirdsapziņu. Slēpdamies zem taisnības aizstāvēšanas maskas, ļauno eņģeļu sabiedrotie liek ciest līdzcilvēkiem, lai tikai tos pievērstu savām idejām par reliģiju, bet Kristus vienmēr parāda žēlastību, vienmēr cenšas glābt, atklājot mīlestību. Pestītājs gan nevar pieļaut, ka dvēselē atrodas kāds sāncensis, nedz arī pieņemt dalītu kalpošanu, tomēr Viņš vēlas labprātīgu, mīlestības ierosinātu sirds nodošanu. Nevar būt vēl drošāks pierādījums tam, ka mums piemīt sātana gars, ja mums ir tieksme sāpināt tos, kas nevērtē mūsu darbu vai rīkojas pretēji mūsu domām.
Katra cilvēka miesa, dvēsele un gars ir Dieva īpašums. Kristus ir nomiris par visiem, un Dievam nav nekā nepatīkamāka kā tas, ka reliģiska fanātisma vadīti cilvēki sagādā ciešanas ar Pestītāja asinīm atpirktajiem ļaudīm.
"Un, no turienes cēlies, Jēzus nāk Jūdejas robežās, gar Jordānas otru pusi; un ļaudis nāca atkal kopā pie Viņa, un Viņš, kā parasts, tos atkal mācīja." (Marka 10:1)
Pēdējos mēnešos ievērojamu laiku Kristus pavadīja, darbodamies Perejā, Jūdejas provincē, "gar Jordānas otru pusi". Šeit ļaužu pulki Viņam sekoja pa pēdām tāpat kā Viņa darbības sākumā Galilejā, un tur tika atkārtotas daudzas no Pestītāja agrākajām mācībām.
Līdzīgi tam, kā Viņš bija izsūtījis divpadsmit mācekļus, "Kungs nozīmēja vēl septiņdesmit citus un izsūtīja tos pa divi un divi savā priekšā uz ikkatru pilsētu un vietu, kurp Viņš gribēja iet." Sagatavojoties darbam, šie mācekļi kādu laiku pavadīja kopā ar Jēzu. Kad Viņš atsevišķā misijā izsūtīja pirmos divpadsmit, citi pa to laiku Viņu pavadīja ceļojumā pa Galileju. Tādā veidā arī tiem bija dota priekšrocība būt ciešā sadraudzībā ar Jēzu un saņemt tiešas personīgas pamācības. Tagad šai lielākajai grupai bija pienācis laiks iesaistīties noteiktā misijas pasākumā.
Septiņdesmit mācekļiem dotie norādījumi bija līdzīgi tiem, kas tika izteikti pirmajiem divpadsmit, vienīgi pavēle neiet samariešu pilsētās tiem vairs netika atkārtota. Lai gan samarieši Kristu tikko bija noraidījuši, Viņa mīlestība pret tiem nemainījās. Tagad, kad septiņdesmit mācekļi izgāja Viņa vārdā, tie vispirms pārstaigāja Samarijas pilsētas.
Pestītāja Samarijas apmeklējums un vēlāk žēlsirdīgajam samarietim izteiktā atzinība, kā arī tā spitālīgā pateicības pilnais prieks, kas, būdams samarietis, vienīgais no desmit dziedinātajiem atgriezās izteikt pateicību Kristum, bija dziļas nozīmes pilni notikumi mācekļu dzīvē. Šīs atziņas atstāja noteiktu iespaidu. Tieši pirms pacelšanās Debesīs Jēzus savā pavēlē tiem Samariju minēja līdzās Jeruzālemei un Jūdejai kā vietas, kur Evaņģēliju vajadzēja pasludināt vispirms. Kristus mācības tos bija sagatavojušas šim darbam. Kad viņi sava Mācītāja vārdā aizgāja uz Samariju, tie tur atrada ļaudis, kas bija gatavi viņus pieņemt. Samarieši bija dzirdējuši par Kristus atzinības vārdiem un par viņu tautiešu dēļ veiktajiem žēlastības darbiem. Tie redzēja, ka, neskatoties uz viņu rupjo izturēšanos pret Kristu, Viņš nepārstāja tos mīlēt, un līdz ar to bija mantotas šo cilvēku sirdis. Pēc Pestītāja pacelšanās Debesīs tie apsveica Viņa vēstnešus. Mācekļi ievāca dārgu pļauju no tiem, kas reiz bija viņu niknākie ienaidnieki."Ielūzušu niedri Viņš nenolauzīs, un kvēlojošu degli Viņš neizdzēsīs; uzticīgi Viņš darīs zināmu tiesu pēc patiesības." "Un tautas cerēs uz Viņa vārdu." (Jes. 42:3; Mat. 12:21)
Izsūtīdams septiņdesmit mācekļus, Jēzus tiem, tāpat kā pirmajiem divpadsmit, pavēlēja neuzspiest savu klātbūtni tur, kur viņus negrib. "Ja jūs ieiesit pilsētā un jūs tur neuzņem," Viņš sacīja, "tad izejiet uz viņas ielām un sakiet: Pat jūsu pilsētas putekļus, kas pielipuši pie mūsu kājām, mēs še nokratām, bet to ziniet, ka Dieva valstība ir tuvu klāt!" To nevajadzēja darīt aiz atriebības vai aizvainojuma, bet, lai rādītu, cik bīstami ir noraidīt Kunga vēsti vai Viņa vēstnešus. Atmest Kristus kalpus nozīmē atmest pašu Kristu.
"Es jums saku," piebilda Jēzus, "ka Sodomas ļaudīm viņā dienā būs vieglāk nekā šādai pilsētai." Tad Viņš garā atskatījās uz tām Galilejas pilsētām, kurās tik daudz bija darbojies. Ar dziļām sāpēm sirdī Viņš izsaucās: "Vai tev, Horacina, vai tev, Betsaida! Ja Tirā un Sidonā šādi brīnumi būtu notikuši, kādi pie jums notikuši, tie sen jau būtu maisos un pelnos no grēkiem atgriezušies. Patiesi Tirai un Sidonai tiesas dienā būs vieglāk nekā jums. Un tu, Kapernauma, kas līdz debesīm esi paaugstināta, tu tiksi līdz ellei nogāzta!"