“Ak kaut jel manas nepatikas svērtin tiktu svērtas
Un arī manas sāpes kopā ar tām tiktu liktas svaru kausos!”
“Kaut notiktu, ko es lūdzos,
Un kaut Dievs manu cerību piepildītu!
Kaut vai Dievam labpatiktu mani sadragāt
Vai kaut Viņš paceltu savu roku,
Lai pārgrieztu manas dzīvības pavedienu!
Tad tas man tomēr būtu apmierinājums(..).”
“Tad arī es savu muti vis neapklusināšu,
Bet runāšu savas dvēseles izmisumā,
Es žēlošos savā sirds rūgtumā, savās sirds bailēs.”
“Tad es labāk gribētu noslāpēts būt,
Labāk nāvi nekā te tādas mokas!
Es esmu apnicis, es negribu te tā mūžīgi dzīvot,
Atstājieties jūs no manis, jo vairs
Tikai neilga gaisa pūsma ir manas dienas!”
(Īj. 3:3; 6:2,8-10; 7:11,15,15)
Lai gan Ījabs bija no dzīves noguris, viņam neļāva mirt. Viņam tika atklātas nākotnes iespējas un dota cerības vēsts:
“Tad tādā brīdī tu gan savu vaigu bez vainas apziņas varētu pacelt,
Tu stāvētu nesatricināms, kā no vara izliets,
Tev ne no kā nav jābīstas,
Jo tad tu aizmirstu savas grūtības un ciešanas
Un atminoties tās tev šķistu kā ūdens, kas aiztecējis.
Un tava dzīve tev būtu gaišāka nekā pusdiena,
Un, ja tevi kādreiz apņemtu tumsa, tā būs kā rīta gaisma.
Tu būsi iepriecināts ar to, ka tev vēl ir cerība (..)
Tu gulēsi, un neviena nebūs, kas tevi izbiedē,
Un daudzi meklēs tavu atbalstu un tev glaimos.
Bet bezdievīgo acis izīgs:
Patvērums tiem iet bojā,
Un viņu cerība uz dzīvi iznīkst,
Un vienīgā cerība paliek – izlaist garu.”
(Īj. 11:15-20)
No mazdūšības un izmisuma Ījabs piecēlās klusā, nešaubīgā paļāvībā uz Dieva žēlastību un Viņa glābjošo spēku:
“Viņš jau mani tā kā tā nokaus,
Man nav uz Viņu nekas vairs ko cerēt,
Tikai savus ceļus es gribu Viņa vaiga priekšā aizstāvēt.
Jau tas vien nāktu par labu manai glābšanai (..).”
“Taču es zinu, ka mans Pestītājs ir dzīvs,
Un pēcgalā Viņš celsies pār pīšļiem,
Un pēc tam, ja arī mana āda būs saplosīta gabalos
Un es būšu bez miesas palicis,
Es tomēr skatīšu Dievu.
Tiešām, es Viņu skatīšu sev par glābiņu,
Un manas acis Viņu redzēs un ne jau kā svešinieku
Un pretinieku, Viņu, pēc kura mana sirds manās krūtīs tā noilgojusies!”
(Īj. 13:15,16; 19:25-27)
“Kungs Ījabam atbildēja no vētras”, (Īj. 38:1) un savam kalpam atklāja
dievišķo spēku. Kad Ījabs uz brīdi aptvēra Radītāja varenību, viņš
izjuta pret sevi riebumu un atgriezās pīšļos un pelnos. Tad Kungs to
varēja svētīt pārpārim un atlikušos dzīves gadus padarīt par
vislabākajiem viņa mūžā.
Lai patiesi kalpotu Dievam, nepieciešama cerība un drosme. Tie ir ticības augļi. Izmisums ir grēcīgs un nepamatots. Dievs ir spējīgs un labprātīgs vēl lielākā mērā dot saviem kalpiem pārbaudījumos un grūtībās nepieciešamo spēku. Kunga darba ienaidnieku plāni var likties stipri un iespaidīgi, bet Dievs spēj izjaukt arī visstiprākos. Un to Viņš dara Viņa paša noliktā laikā un veidā, kad redz, ka Viņa kalpu ticība ir pietiekoši pārbaudīta.
Izmisušam drošs dziedināšanas līdzeklis ir ticība, lūgšana un darbs. Ticība un aktīva darbība sniegs drosmi un apmierinājumu, kas ik dienas vairosies. Vai tu tiec kārdināts pakļauties bailes iedvesošām, ļaunām priekšnojautām vai pilnīgam izmisumam? Pat vistumšākajās dienās, kad ārējie apstākļi šķiet visdrūmākie – nebīsties! Uzticies Dievam! Viņš zina tavu vajadzību. Viņš ir visspēcīgs. Viņš savā mūžīgajā mīlestībā un līdzjūtībā nekad nenogurst. Nebīsties, ka Viņš savu solījumu varētu neizpildīt. [165] Viņš ir mūžīgā patiesība. Kungs nekad negrozīs savu derību, ko ir noslēdzis ar tiem, kas Viņu mīl. Viņš dos saviem uzticīgiem kalpiem tik daudz spēju, cik tiem vajag. Apustulis Pāvils saņēma iedrošinājumu: “Tev pietiek ar Manu žēlastību; jo Mans spēks nespēkā varens parādās”, un var liecināt: “(..) Tādēļ man ir labs prāts vājībās, pārestībās, bēdās, vajāšanās un bailēs Kristus dēļ. Jo, kad esmu nespēcīgs, tad esmu spēcīgs.” (2. Kor. 12:9,10)
[166] Vai pārbaudījumu stundā Dievs Eliju atmeta? Ak, nē! Kad pats Elija domāja, ka ir Dieva un cilvēku atstāts, Kungs savu kalpu mīlēja tāpat kā tad, kad uz Elijas lūgšanu no Debesīm nāca uguns un apgaismoja kalna virsotni. Tagad, Elijam guļot, to modināja maiga, patīkama balss. Viņš bailēs satrūkās, gribēdams bēgt, jo domāja, ka to atradis ienaidnieks, bet līdzjūtīgais vaigs, kas pār to noliecās, nebija ienaidnieka, bet drauga vaigs. Dievs no Debesīm bija sūtījis eņģeli ar barību savam kalpam. “Celies un ēd,” teica eņģelis. “Un viņš raudzījās, un redzi, pie viņa galvgaļa bija plācenis, kas cepts uz karstām oglēm, un apaļa krūze ar ūdeni (..).”
Pēc atspirdzinošās maltītes Elija atkal aizmiga. Eņģelis nāca otru reizi. Aizskarot nogurušo vīru, viņš atkal līdzjūtīgi sacīja: ”Celies un ēd, jo garš ceļš tev ir priekšā.” Un viņš cēlās un ēda, un dzēra, un gāja ar šīs barības spēku četrdesmit dienas un četrdesmit naktis līdz Dieva kalnam Horebam.” Tur viņš atrada patvērumu kādā alā.