[167] Elijas paslēptuve Horeba kalnā, lai gan cilvēkiem nezināma, vienmēr bija pieejama Dievam. Nogurušais un mazdūšībā nonākušais pravietis netika atstāts viens cīņā ar tumsas spēkiem, kas to gribēja nomākt. Pie ieejas alā, kur Elija bija atradis patvērumu, Dievs ar to satikās, kā starpnieku izlietodams varenu eņģeli. Tas gādāja par Elijas vajadzībām un paskaidroja dievišķo nodomu ar Israēlu.
Kamēr Elija nebija iemācījies pilnībā paļauties uz Dievu, viņš nespēja pabeigt darbu pie pieviltajiem Baala pielūdzējiem. Ievērojamās uzvaras Karmela kalnā pavēra iespējas vēl lielākām uzvarām, bet Izebeles draudi bija Eliju novērsuši no šīm brīnišķīgajām izdevībām, kas atklājās viņa priekšā. Dieva vīram vajadzēja aptvert sava pašreizējā stāvokļa vājumu, salīdzinot to ar Dieva paredzētajām priekšrocībām.
[168] Kungs uzrunāja savu uzticamo kalpu ar jautājumu: “Ko tu še dari, Elija?” – Es tevi sūtīju pie Kritas upes, pēc tam pie atraitnes Sareptā. Es tev liku atgriezties Israēlā, lai stāvētu elku priesteru priekšā Karmela kalnā. Es tevi apjozu ar spēku vadīt ķēniņa ratus līdz Jezreēlas vārtiem. Bet kas tev pavēlēja tik neapdomīgi bēgt uz tuksnesi? Kāds ir tavs uzdevums šeit?
Dvēseles rūgtumā Elija izteica nopietnu sūdzību: “Degtin es esmu dedzis savā centībā tam Kungam, Dievam Cebaotam, jo Tavu derību Israēla bērni ir atmetuši, Tavus altārus viņi ir sadragājuši un Tavus praviešus ar zobenu nokāvuši. Un es vienīgais esmu atlicies. Un viņi tīko pēc manas dzīvības, lai to man atņemtu.”
Uzaicinājis pravieti atstāt alu, eņģelis tam pavēlēja nostāties uz kalna Kunga priekšā un uzklausīt, ko Viņš teiks. “Un redzi, tas Kungs gāja garām. Liela un spēcīga vētra, kas sašķeļ kalnus un sadrupina klintis, gāja tam Kungam pa priekšu, bet šinī vētrā nebija tas Kungs. Pēc vētras nāca zemestrīce, bet tas Kungs nebija zemestrīcē. Un pēc zemestrīces bija uguns. Bet tas Kungs nebija ugunī. Bet pēc uguns – lēna balss. Un, tiklīdz Elija to sadzirdēja, viņš aizsedza savu seju ar savu apmetni un nostājās alas ieejas priekšā (..).”
Nevis varenā dievišķā spēka izpausmē, bet gan ar klusu, lēnu balsi Dievs vēlējās atklāties savam kalpam. Viņš gribēja Eliju pamācīt, ka ne vienmēr ar lielu spēku veiktie darbi ir vissekmīgākie Viņa nolūku īstenošanā. Elijam gaidot Kunga atklāsmi, [169] trakoja vētra, liesmoja zibens un plosījās rijoša uguns, bet Dieva tur nebija. Tad nāca lēna, klusa balss, un pravietis aizklāja savu vaigu Kunga klātbūtnes priekšā. Tā tika klusināta viņa neapmierinātība. Elijas gars kļuva maigāks un pakļāvīgāks. Tagad viņš saprata, ka mierīga uzticēšanās un stipra paļaušanās uz Dievu var nodrošināt palīdzību jebkurā brīdī.
Ne vienmēr tieši visizglītotākā veidā pasniegtā Dieva patiesība pārliecina un atgriež dvēseli. Ne ar daiļrunību vai loģiku aizsniedz cilvēku sirdis, bet gan Svētā Gara iespaidā, kas darbojas klusi, bet droši, pārveidodams un attīstīdams raksturu. Tā ir lēnā, klusā Svētā Gara balss, kurai ir vara pārvērst sirdi.
“Ko tu še dari, Elija?” jautāja Balss, un atkal pravietis atbildēja: “Degtin esmu dedzis tam Kungam, Dievam Cebaotam, jo Israēla bērni ir atmetuši Tavu derību, Tavus altārus tie ir sagrāvuši un Tavus praviešus nogalinājuši ar zobenu, es vienīgais esmu atlicies, un viņi tīko pēc manas dzīvības, lai to man atņemtu.”
Kungs Elijam atbildēja, ka ļauna darītāji Israēlā nepaliks nesodīti. Šim nolūkam tiks izraudzīti īpaši vīri, lai sodītu elkudievīgo ķēniņa valsti, un veikts nopietns darbs, lai visiem būtu izdevība nostāties īstā Dieva pusē. Tāpēc Elijam jāatgriežas Israēlā un jāuzņemas sava daļa pienākumu paredzētajā reformas darbā.
Kungs pravietim pavēlēja: “Atgriezies pa savu ceļu tuksnesī uz Damasku un svaidi Hazaēlu par ķēniņu pār Aramu. [170] Bet Nimšija dēlu Jehu svaidi par ķēniņu pār Israēlu, bet Safata dēlu Elīsu no Abelas-Meholas iesvētī par pravieti savā vietā. Un lai notiek tā: kas izglābjas no Hazaēla zobena, to lai nogalina Jehus, bet, kas izglābjas no Jehus, to lai nonāvē Elīsa.”
Elija domāja, ka viņš ir vienīgais patiesā Dieva pielūdzējs. Bet Tas, kas pazīst ikvienu sirdi, pravietim atklāja, ka vēl ir daudzi citi, kas ilgajā atkrišanas laikā palikuši Viņam uzticīgi. “Bet Es paglābšu Israēlā septiņus tūkstošus: visus, kas ceļus nav locījuši Baala priekšā, un visus tos, kuru mute nav to skūpstījusi.”
No Elijas piedzīvojumiem tajās mazdūšības un šķietamā zaudējuma dienās varam smelties daudzas Dieva kalpiem nenovērtējami dārgas atziņas mūsu laikam, kas pazīstams ar vispārēju atkāpšanos no taisnības. Mūsu dienu atkrišana līdzinās pravieša dienu atkrišanai, kas toreiz bija izplatījusies Israēlā. Izceļot cilvēcisko pāri dievišķajam, slavējot populārus tautas līderus, kalpojot mantai un noliekot zinātnes atziņas Svēto Rakstu vietā, ļaužu pulki arī tagad seko Baalam. Šaubas un neticība atstāj kaitīgu iespaidu uz prātu un sirdi, un daudzi atmet Dieva Vārdu, tā vietā pieņemot cilvēku teorijas. Dominē uzskats, ka šodien esam sasnieguši tādu laiku, kad cilvēku spriedums jāvērtē augstāk par Vārdā atklātajām mācībām. Dieva bauslība, šī dievišķās taisnības mēraukla, tiek pasludināta par spēkā neesošu. Visas patiesības ienaidnieks darbojas ar [171] velnišķu viltību, lai Dieva iekārtojumu vietā ļaudis izvirzītu cilvēciskos un aizmirstu to, kas dots cilvēces laimei un atpestīšanai.
Tomēr šī plaši izplatītā atkrišana nav universāla. Ne jau visi pasaulē dzīvo bez bauslības un grēkos, ne visi ir nostājušies ienaidnieka pusē. Dievam ir daudzi tūkstoši, kas savus ceļus nav locījuši Baala priekšā, daudzi, kas ilgojas pilnīgāk izprast saikni starp Kristu un bauslību, daudzi, kas, neskatoties uz visu, gaida, ka Jēzus drīz nāks, lai darītu galu grēka un nāves varai.
Ir arī tādi, kas neapzinīgi kalpo Baalam, bet pie kuriem vēl darbojas Svētais Gars, lai tos atgrieztu. Tādiem nepieciešams personisks atbalsts no to puses, kas iepazinušies ar Dievu un Viņa Vārda spēku. Mūsu dienās ikvienam Dieva bērnam dedzīgi jāstrādā, lai palīdzētu citiem. Ja Bībeles patiesības pazinēji centīsies uzmeklēt ļaudis, kas ilgojas pēc gaismas, Dieva eņģeļi tos pavadīs un atbalstīs. Un, kur iet eņģeļi, tur nevienam nav jābaidās virzīties uz priekšu. Svētījušos darbinieku uzticīgu pūļu rezultātā daudzi atgriezīsies no kalpošanas elkiem, lai pielūgtu dzīvo Dievu. Daudzi mitēsies godināt cilvēku iekārtojumus un bezbailīgi nostāsies Dieva un Viņa bauslības pusē.
Daudz ir atkarīgs no Kungam uzticīgo un lojālo ļaužu nepārtrauktas piepūles, un tāpēc sātans izmanto visas iespējas, lai tos aizkavētu dievišķā nodoma īstenošanā. Pamudinādams aizrauties ar šīs dzīves patīkamajām lietām, viņš rūpējas, lai tie pazaudētu no skata mērķi ar augsto un svēto uzdevumu. [172] Viņš vada tos uz ērtību meklēšanu, ierosinot atstāt vietas, kur tie būtu par svētību, un doties citur, lai tikai iegūtu lielākas priekšrocības pasaulē. Citus viņš iespaido bēgt no pienākuma, lai izsargātos no pretestības un vajāšanām. Bet visus tos Debesis vēl uzlūko maigā līdzjūtībā. Katrs Dieva bērns, kura balsi dvēseļu ienaidniekam izdevies apklusināt, tiek uzrunāts: “Ko tu še dari, Elija?” Es jums esmu pavēlējis iet pa visu pasauli un pasludināt Evaņģēliju, lai sagatavotu ļaudis uz Dieva dienu. Kāpēc jūs esat šeit? Kas jūs sūtījis?
Prieks, kas iedvesmoja Kristu, kas To stiprināja ciešanās un mirstot mūsu vietā, bija prieks, domājot par izglābtiem grēciniekiem. Tam jābūt arī katra Viņa sekotāja priekam, ierosinot to turpmākām pūlēm. Kas, pat ja tikai nedaudz, nojauš atpirkšanas nozīmi savā un citu labā, tas zināmā mērā aptvers cilvēces lielo vajadzību. To sirdis tiks aizkustinātas līdzjūtībā, redzot tūkstošu morālo un garīgo postu, kas cilvēkus pakļāvis briesmīgam liktenim, salīdzinājumā ar ko miesīgās ciešanas ir kā nekas.
Kā ģimenēm, tā atsevišķiem cilvēkiem tiek jautāts: “Ko tu še dari?” Daudzās draudzēs ir ģimenes, kas labi saprot Dieva Vārda patiesību un varētu paplašināt sava iespaida loku, pārejot dzīvot vietās, kur vajadzīga kalpošana, kādu tās spēj sniegt. Dievs aicina kristiešu ģimenes pārcelties uz tumšajām zemes vietām, lai gudri un izturīgi strādātu to labā, kas mājo garīgā tumsā. [173] Paklausot šim aicinājumam, būs jānes upuri. Kamēr daudzi gaida, kad tiks noņemts ikkatrs šķērslis, dvēseles mirst bez cerības un bez Dieva. Lai nodrošinātu pasaulīgas priekšrocības, lai iegūtu zinātnes atziņas, cilvēki riskē, dodamies sērgu un epidēmiju apdraudētos rajonos, un panes grūtības un trūkumu. Kur ir tie, kas gatavi darīt tikpat daudz, lai stāstītu citiem par Pestītāju?
Ja garīgi stipri cilvēki, nonākuši pārbaudošos apstākļos, kas tos smagi nospiež, kļūst mazdūšīgi un izmisuši, ja tie dzīvē vairs nesaskata nekā pievilcīga, tad tas nav nekas svešs vai jauns. Lai ikkatrs no tiem atceras, ka viens no varenākajiem praviešiem, glābjot savu dzīvību, bēga no kādas saniknotas sievietes dusmām. Ceļā noguris un pārpūlējies, rūgti vīlies un dažādu domu sagrauzts, viņš vēlējās, kaut varētu mirt. Bet tieši tad, kad vairs nebija cerības, kad dzīves darbs šķita iznīcināts, – viņš apguva vienu no dārgākajām savas dzīves mācībām. Vislielākā nespēka stundā viņš iepazinās ar nepieciešamību un iespēju uzticēties Kungam pat visgrūtākos apstākļos.
Tie, kas savu dzīves enerģiju ziedo, uzupurējoties Dieva darbā, bet piedzīvo kārdinājumu padoties izmisumam un šaubām, lai smeļas drosmi no Elijas piedzīvojuma. Dieva modrās rūpes, Viņa mīlestība un spēks sevišķi atklājas to Viņa kalpu labā, kuru dedzību pārprot un neatzīst, kuru padomus un rājienus nicina un kuru pūles īstenot reformu atmaksā ar naidu un pretošanos.
Tieši vislielākā nespēka laikā sātans dvēselei uzmācas ar visnežēlīgākajām kārdināšanām. [174] Tā viņš cerēja uzvarēt Dieva Dēlu. Tā viņam ir izdevies pārspēt daudzus cilvēkus. Kad gribasspēks kļuvis vājāks un trūkst ticības, tad tie, kas ilgi un drošsirdīgi stāvējuši par patiesību, padodas kārdināšanām. Četrdesmit gadus ilgās ceļošanas un ļaužu neticības nogurdināts, Mozus uz mirkli pazaudēja savienību ar Bezgalīgā spēku. Viņš kļūdījās tieši pie Apsolītās zemes robežām. Tā bija arī ar Eliju. Viņš, kas uzticīgi paļāvās uz Jehovu sausuma un bada gados, kas bezbailīgi izgāja, lai satiktos ar Ahabu, kas pārbaudes dienā uz Karmela kā vienīgais patiesais liecinieks par īsto Dievu stāvēja visas tautas priekšā, nespēka brīdī ļāva bailēm no nāves pārspēt paļāvību uz Dievu.