[143] Stāvēdams Ahaba priekšā, Elija pieprasīja, lai visu Israēlu sapulcinātu Karmela kalnā uz satikšanos ar viņu un Baala un Aštartes praviešiem. “Bet tagad liec sapulcināt man visu Israēlu Karmela kalnā un tos četri simti piecdesmit Baala praviešus, kas ēd pie Izebeles galda.”
Pavēle nāca no vīra, kas, šķiet, atradās Jehovas klātbūtnē. Ahabs tūlīt paklausīja, it kā pravietis būtu monarhs un ķēniņš – viņa padotais. Visā valstī izsūtīja ātrus vēstnešus, lai tautu sapulcinātu uz tikšanos ar Eliju un Baala un Aštartes praviešiem. Katrā pilsētā un ciemā ļaudis gatavojās uz noteiktā laikā nolikto sanāksmi. Dodoties ceļā, daudzu sirdi pildīja savādas priekšnojautas. Bija jānotiek kaut kam neparastam; vai gan citādi atskanētu tāds aicinājums sapulcēties Karmela kalnā? Kāda jauna nelaime tagad varētu nākt pār ļaudīm un zemi? [144]
Pirms sausuma Karmela kalns bija brīnišķīga vieta, kur strauti smēla ūdeni no nekad neizsīkstošiem avotiem, un auglīgajās kalna nogāzēs ziedēja krāšņas puķes un zaļoja birztalas. Bet tagad viss jaukums sausumā bija panīcis. Birzīs uzceltie altāri Baala un Aštartes pielūgšanai stāvēja zem kailiem kokiem. Vienā no visaugstākajām virsotnēm varēja redzēt nopostīto Jehovas altāri, kas ļoti atšķīrās no pārējiem.
Karmela kalns pacēlās pāri plašai apkārtnei; tā augstienes varēja redzēt no vairākām Israēla valsts daļām. Kalna pakājē bija ļoti izdevīgas vietas, lai varētu novērot daudz no kalnā notiekošā. Dievs bija ārkārtīgi pazemots ar koku aizsegā izvesto elku kalpošanu, tāpēc Elija izvēlējās šo plaši pārskatāmo augstieni kā vispiemērotāko vietu Dieva spēka atklāšanai un Viņa vārda goda aizstāvēšanai.
Un tā agri no rīta noteiktajā dienā atkritušā Israēla pulki satrauktās gaidās sanāk kopā kalna virsotnes tuvumā. Izebeles pravieši kāpj augšup iespaidīgā ierindā. Ķēnišķīgā krāšņumā parādās valdnieks un nostājas priesteru priekšā, kuri to skaļi apsveic. Bet priesteru sirdīs mostas bailes, atceroties, ka pēc pravieša vārda Israēla zeme trīs ar pus gadus bijusi bez rasas un lietus. Tie izjūt tuvojamies bīstamu krīzi. Dievi, uz kuriem tie paļāvās, izrādījās nespēcīgi pierādīt, ka Elija ir viltus pravietis. [147] Tie neko neatbildēja uz viņu ārkārtējiem saucieniem, uz lūgšanām, asarām un pazemošanos, uz riebīgajām kalpošanas izdarībām un dārgajiem un nerimstošajiem upuriem, bet izturējās dīvaini vienaldzīgi.
Sastopoties ar ķēniņu Ahabu, ar viltus praviešiem un ap tiem sanākušajiem Israēla pulkiem, Elija ir vienīgais, kas aizstāv Jehovas godu. Tas, kam visa valsts vēl ļaunu, tagad atrodas šo cilvēku priekšā. Viņš Israēla valdnieka klātbūtnē, Baala praviešu, karavīru un sapulcēto ļaužu tūkstošu vidū ir šķietami viens un neaizsargāts. Tomēr Elija nav viens. Pār viņu un ap viņu ir aizsargājošie Debesu pulki – spēcīgie eņģeļi.
Bez jebkādām kauna vai baiļu izjūtām pravietis stāv ļaužu pulka priekšā pilnīgā savas sūtības apziņā, gatavs izpildīt dievišķo pavēli. Viņa seju apgaismo bijājams svinīgums un nopietnība. Nemiera pārņemti, ļaudis gaida, kad Elija sāks runāt. Vispirms uzlūkojis nolauzto Jehovas altāri, pēc tam visus sanākušos, pravietis izsaucas skaidrā, bazūnei līdzīgā balsī: “Cik ilgi jūs klibosit uz abām pusēm? Ja tas Kungs ir Dievs, tad sekojiet Viņam! Bet, ja Baals ir dievs, tad sekojiet tam!”
Ļaudis viņam neatbild ne vārda. Neviens šajā milzīgajā sapulcē neuzdrošinās parādīt uzticību Jehovam. Līdzīgi tumšam mākonim, viltus un aklums ir pārklājis Israēlu. Ne jau uzreiz tie nonāca šajā liktenīgajā atkrišanas tumsā, bet pamazām, atkārtoti neklausot Kunga izteiktajiem brīdinājumiem un pamācībām. Ikviena novēršanās no pareizā, ikviena atteikšanās atgriezties padziļināja viņu noziegumu un attālināja tos no Debesīm. [148] Un tagad, šajā krīzē, tie stūrgalvīgi atsakās nostāties Kunga pusē.
Kungam riebjas nenoteiktība un neuzticība Viņa darbā krīzes laikā. Ar neizsakāmu interesi viss Universs vēro noslēguma skatus lielajā cīņā starp labo un ļauno. Dieva ļaudis tuvojas mūžīgās pasaules robežai. Kas gan tiem var būt vēl svarīgāks par lojālām attiecībām ar Debesu Dievu? Kungam visos laikos ir bijuši morāli varoņi, un tādi Viņam ir arī tagad, – tie, kas, līdzīgi Jāzepam, Elijam un Daniēlam, nekaunas sevi apliecināt par Viņa īpašiem ļaudīm. Viņa sevišķās svētības pavada šo darbīgo vīru pūles, kas nenovēršas no tiešās pienākumu līnijas, bet ar dievišķu enerģiju prasa: “Kurš ir Kunga pusē?” (2. Moz. 32:26); vīru, kas ne tikai prasa, bet arī liek, lai tie, kas grib pievienoties Dieva ļaudīm, iet uz priekšu un nepārprotami pierāda savu uzticību ķēniņu Ķēniņam un kungu Kungam. Šādi vīri savu gribu un plānus pakļauj Dieva bauslībai. Mīlot Kungu, tie savu dzīvību netur dārgu. Viņu uzdevums ir saņemt no Vārda gaismu un likt tai spīdēt pasaulē pastāvīgos, skaidros staros. Viņu moto ir: Uzticība Dievam!
Israēlam Karmela kalnā šauboties un vilcinoties, klusumu atkal pārtrauc Elijas balss: “Es esmu vienīgais tā Kunga pravietis atlicies. Bet Baala praviešu ir četri simti piecdesmit vīru. Lai mums tagad nodod divi vēršus. Un viņi lai izvēlas sev vienu vērsi, lai sacērt to gabalos un lai sakārto to uz malkas, bet uguni lai nepieliek. Tad es arī sagatavošu otru vērsi – es to uzlikšu uz malkas, bet uguni es nepielikšu. [149] Pēc tam piesauciet jūs sava dieva vārdu. Un arī es piesaukšu tā Kunga Vārdu. Un tad lai notiek tā: kura dievs atbildēs ar uguni, tas lai ir Dievs!”
Elijas priekšlikums ir tik pamatots, ka ļaudis nespēj izvairīties, bet iedrošināti atbild: “Tā ir labi!” Baala pravieši neuzdrošinās nepiekrist, un, tos uzrunājot, Elija pavēl: “Izraugieties vienu vērsi un rīkojieties pirmie, jo jūsu ir daudz, un piesauciet sava dieva vārdu, bet uguni nepielieciet.”
Ārēji drosmīgi un izaicinoši, bet vainīgajās sirdīs baiļu pilni, viltus priesteri sagatavo savu altāri, uzliekot malku un upuri, un tad iesāk savu buršanu. Viņu griezīgie saucieni: “Ak, Baal, atbildi mums!” atbalsojas mežos un apkārtējos pakalnos. Priesteri sapulcējas ap altāri un, lēkādami, locīdamies un spalgi kliegdami, plūcot matus un sagraizot miesu, lūdz savu dievu tiem palīdzēt.
Paiet rīts, pienāk pusdiena un vēl nav pierādījumu, ka Baals būtu dzirdējis savu pievilto sekotāju saucienus. Uz viņu izmisušajām lūgšanām nav ne balss, ne atbildes. Upuris paliek neaprīts.
Turpinot neprātīgi lūgt, viltīgie priesteri pastāvīgi pūlas atrast iespēju aizdegt uz altāra uguni un likt ļaudīm ticēt, ka uguns nākusi tieši no Baala. Bet Elija uzmana katru kustību, un priesteri, veltīgi gaidīdami izdevību pievilt, turpina savas bezjēdzīgās ceremonijas.
[150] “Un ap dienas vidu Elija tos apsmēja un sacīja: “Sauciet stiprā balsī, jo viņš taču ir dievs; varbūt viņš iegrimis domās vai aizņemts darīšanās, vai atrodas ceļā, varbūt viņš guļ, un viņam būtu jāmostas!” Un tie sauca stiprākā balsī un ievainoja sevi pēc sava ieraduma ar nažiem un īleniem, tiekams tiem asinis tecēja. Bet, kad pusdienlaiks bija pagājis, tad tie pravietoja līdz pat dāvinājuma upura stundai, taču tur nebija nedz balss, nedz atbildes, nedz uzklausīšanas.”
Sātans labprāt būtu palīdzējis tiem, kurus pats bija pievīlis, kas bija nodevušies kalpošanai viņam. Tas labprāt būtu licis zibenim aizdedzināt upuri. Bet Jehova ierobežoja sātana spēku, tāpēc ienaidnieks ar visu savu viltību pie Baala altāra nespēja izraisīt pat vienu vienīgu dzirksteli.
Beidzot priesteru balsis ir aizsmakušas no pastāvīgās kliegšanas, viņu drēbes pašu izdarīto ievainojumu dēļ notrieptas asinīm, un tie nonākuši izmisumā. Neatslābstošā uzbudinājumā, vēršoties pie sava saules dieva, tie tagad lūgšanām piejauc briesmīgus lāstus, bet Elija turpina sasprindzināti visu novērot. Pravietis zina, ka tad, ja priesteriem ar kādas viltības palīdzību izdotos altārim pielikt uguni, tad viņu nekavējoties saplosītu gabalos.
Tuvojas vakars. Baala pravieši ir noguruši, spēkus zaudējuši un apjukuši. Viens ieteic vienu, otrs atkal ko citu, un beidzot tie pārtrauc pūlēties. Uz Karmela vairs neatskan viņu kliedzieni un lāsti. Izmisuši tie atsakās no tālākas cīņas.
Visu dienu ļaudis bija liecinieki priesteru veltīgajām izdarībām. Tie redzēja viņu mežonīgo lēkāšanu ap altāri, it kā viņi gribētu sagrābt dedzinošās saules starus un tā sasniegt savu mērķi. [151] Tie ar riebumu noskatījās uz priesteru briesmīgo sevis sakropļošanu. Visiem bija izdevība pārdomāt elku kalpošanas ģeķību. Ļaužu pūlī daudzi bija noguruši, skatoties dēmoniskajā izrādē, un tagad ar dziļu interesi vēroja Elijas rīcību.
Ap vakara upura laiku Elija aicina ļaudis: “Nāciet šurp pie manis!” Kad tie drebēdami tuvojas, viņš dodas pie nopostītā altāra, kur kādreiz cilvēki kalpoja Debesu Dievam, un to izlabo. Viņam šī drupu kaudzīte ir daudz dārgāka par visiem lieliskajiem pagānisma altāriem.
Atjaunojot šo seno upuru pienešanas vietu, Elija parāda cieņu tai derībai, ko Kungs slēdza ar Israēlu, kad tas šķērsoja Jordānu un iegāja Apsolītajā zemē. Izvēlēdamies divpadsmit akmeņus pēc Jēkaba dēlu cilšu skaita, “viņš tā Kunga Vārdā uzceļ no akmeņiem altāri”.
Veltīgajās pūlēs nogurušie un cerībās vīlušies Baala priesteri gaida, lai redzētu, ko tagad darīs Elija. Viņi ienīst pravieti šī pārbaudes priekšlikuma dēļ, kas parādīja viņu dievu nevarību, tomēr tiem ir bail no viņa spēka. Arī ļaudis bijīgi, gandrīz vai elpu aizturot, vēro, kā Elija turpina sagatavošanos. Pravieša mierīgā izturēšanās ir asā pretstatā fanātiskajai un neprātīgajai Baala praviešu trakošanai.
Pabeidzis altāri, Elija ap to izrok grāvi un, sakārtojis malku un sagatavojis vērsi, viņš uz altāra uzliek upuri un pavēl ļaudīm visu apliet ar ūdeni. “Piepildiet četrus traukus ar ūdeni un slakiet to pāri dedzināmajam upurim un arī pāri malkai!” Un viņš sacīja: “Vēl otru reizi dariet tā!” Un tie darīja tā vēl otru reizi. Un viņš sacīja: “Atkārtojiet to trešo reizi!” [152]Un tie darīja tā trešo reizi. Un ūdens tecēja altārim visapkārt, un arī grāvis piepildījās ar ūdeni.”