[155] Atbrīvojoties no Baala praviešiem, Ziemeļvalsts desmit ciltīm pašķīrās ceļš varenai garīgai reformai. Elija bija atklājis ļaudīm viņu atkāpšanos un tagad tos aicināja pazemot savas sirdis un atgriezties pie Kunga. Debesu sodi bija izpildīti; ļaudis atzina grēkus un savu tēvu Dievu apliecināja par dzīvo Dievu. Tagad bija pienācis laiks novērst Debesu lāstu un atjaunot laicīgās dzīves svētības. Zemi vajadzēja atspirdzināt ar lietu. “Celies, ēd un dzer,” Elija sacīja Ahabam, “jo šņāc kā uz lietu.”(Pēc Glika tulk.) Pēc tam pravietis gāja kalna virsotnē, lai lūgtu.
Vēl nebija nekādu ārēju pierādījumu, kas liecinātu par lietus tuvošanos, uz ko Elija tik droši lika Ahabam gatavoties. Pravietis pie debesīm vēl neredzēja mākoņus; viņš nedzirdēja arī pērkonu. Viņš vienkārši runāja tā, kā Kunga Gars lika, saskaņā ar viņa paša stipro ticību. [156] Visu dienu tas nelokāmi bija pildījis Dieva prātu un parādījis savu nešaubīgo paļāvību Dieva Vārda pravietojumiem. Tagad, padarījis visu, kas bija viņa spēkos, viņš apzinājās, ka Debesis labprāt piešķirs iepriekš apsolītās svētības. Tas pats Dievs, kas bija sūtījis sausumu, bija arī teicis, ka atgriešanās alga būs lietus pārpilnība. Tagad Elija gaidīja apsolījuma izpildīšanu. “Viņš noliecās līdz pat zemei un lika savu vaigu starp saviem ceļiem.”
Atkal un atkal Elija sūtīja savu kalpu paskatīties uz Vidusjūras pusi, lai pārliecinātos, vai ir kāda redzama zīme, ka Dievs viņa lūgšanu paklausījis. Ik reizes kalps atgriezās ar vārdiem: “Tur nav nekā.” Pravietis nezaudēja pacietību un ticību, bet turpināja sirsnīgi lūgt. Sešas reizes kalps atgriezās ar vēsti, ka pie varam līdzīgajām debesīm nav ne mazākās pazīmes par lietus tuvošanos. Bez šaubīšanās Elija to sūtīja vēlreiz, un tad kalps atgriezās ar vārdiem: “Tur ir mākonītis, tik niecīgs kā cilvēka delna, tas paceļas no jūras puses!”
Ar to pietika. Elija negaidīja, lai debesis kļūtu melnas. Ticībā viņš šajā mazajā mākonītī saskatīja lietus pārpilnību un rīkojās saskaņā ar savu pārliecību, ātri sūtīdams kalpu pie Ahaba ar vēsti: “(..) liec aizjūgt un dodies lejup, ka lietus tevi nepārsteidz!”
Tāpēc, ka Elijam bija liela ticība, Dievs to varēja [157] izlietot Israēla vēstures smagajā krīzes laikā. Viņam lūdzot, tā ticība tiecās augšup un satvēra Debesu apsolījumus, un viņš pastāvēja lūgšanās, līdz tās tika atbildētas. Elija negaidīja pilnīgu pierādījumu, ka Dievs viņu ir paklausījis, bet bija gatavs rīkoties jau pie mazākās dievišķās labvēlības zīmes. To pašu, ko Dieva vadībā spēja paveikt Elija, šodien, kalpojot Dievam, var izdarīt ikviens, jo par Gileādas kalnāju pravieti ir rakstīts: “Elija bija cilvēks, līdzīgs mums, bet lūgdams lūdza, lai lietus nelītu, un nelija virs zemes trīs gadus un sešus mēnešus.” (Jēk. 5:17)
Tieši tāda ticība pasaulē vajadzīga šodien – ticība, kas satver Dieva Vārda apsolījumus un neatkāpjas, kamēr Debesis paklausa. Tāda ticība mūs jo cieši savieno ar Debesīm un piešķir spēku uzvarēt tumsības varas. Ticībā Dieva bērni ir “valstis uzvarējuši, taisnus darbus darījuši, apsolījumus saņēmuši, lauvu rīkles aizbāzuši, uguns spēku nodzēsuši, zobens asmenim izbēguši, pārvarējuši nespēku, karā stipri kļuvuši, svešus kara pulkus piespieduši bēgt”. (Ebr. 11:33,34) Un ticībā arī mēs šodien varam aizsniegt Dieva paredzētos augstumus. “Kaut tu varētu ticēt! Tas visu spēj, kas tic.” (Marka 9:23)
Ticība ir būtiska uzvarošas lūgšanas sastāvdaļa. “Tam, kas pie Dieva griežas, nākas ticēt, ka Viņš ir un ka Viņš tiem, kas Viņu meklē, atmaksā.” (Ebr. 11:6) ”Un šī paļāvība mums ir uz Viņu, ka Viņš klausa mūs, ja ko lūdzam pēc Viņa prāta. Ja zinām, ka Viņš mūs klausa, ko vien lūdzam, tad zinām, ka saņemam to, ko esam no Viņa lūguši.” (1. Jāņa 5:14,15) [158] Ar Jēkaba nenogurstošo ticību un ar Elijas neatlaidību mēs varam griezties pie Debesu Tēva, pieprasot visu, ko Viņš ir apsolījis. Viņa troņa gods ir ķīla, ka Dievs savu Vārdu turēs.
Ahabam gatavojoties doties ceļā, Karmela kalnu apņēma naktij līdzīga tumsa. “Un notika, tanī laikā debesis aptumšojās ar mākoņiem un sacēlās vētra, un sāka lietus gāzt, bet Ahabs sēdās ratos un brauca uz Jezreēlu.” (1. Ķēn. 18:45) Steidzoties uz ķēniņa pili, viņš tumsas un lietus dēļ vairs nevarēja saskatīt ceļu. Elija, būdams Dieva pravietis, šajā dienā Ahabu bija pazemojis tā pavalstnieku priekšā un nokāvis elkiem kalpojošos priesterus, tomēr viņš to vēl atzina kā Israēla ķēniņu un, Dieva spēka stiprināts, skrēja valdnieka ratiem pa priekšu, tos ievezdams pilsētā.
Šī Dieva vēstneša laipnība pret ļauno ķēniņu sniedz mācību visiem, kas saucas par Dieva kalpiem, bet ir pārāk augstās domās par sevi. Ir daudzi, kam šķiet, ka viņiem uzticētie pienākumi ir pārāk pazemojoši. Tie vilcinās pildīt pat visai nepieciešamu darbu, baidīdamies, ka tos neuzskata par kalpiem. Tādiem daudz jāmācās no Elijas piemēra. Viņa nestās vēsts rezultātā zeme trīs gadus nesaņēma Debesu bagātās svētības. Dievs viņu sevišķi pagodināja, kad, atbildot uz pravieša lūgumu Karmela kalnā, no Debesīm nāca uguns un aprija upuri. Viņa roka izpildīja Dieva tiesu, nokaujot elkiem kalpojošos praviešus. [159] Tika paklausīta lūgšana pēc lietus. Un tomēr pēc visām šīm ārkārtējām uzvarām, ar kurām Dievs pagodināja Elijas publisko darbu, viņš bija labprātīgs izpildīt sulaiņa pienākumus.
Pie Jezreēlas vārtiem Elija un Ahabs šķīrās. Pravietis izvēlējās palikt ārpus pilsētas mūriem, ietinās savā mētelī un apgūlās uz kailas zemes. Ķēniņš drīz sasniedza patvērumu savā pilī un tur atstāstīja sievai dienas brīnišķos piedzīvojumus – Dieva spēka apbrīnojamo atklāsmi, kas Israēlam pierādīja, ka Jehova ir patiess Dievs un Elija – Viņa izredzētais vēstnesis. Ahabam stāstot par nogalinātajiem elku priesteriem, apcietinātā un neatgriezusies Izebele kļuva nikna. Viņa atteicās atzīt uz Karmela kalna notikušo kā visu pārvaldošā Dieva vadību, bet spītīgi un izaicinoši paziņoja, ka Elijam jāmirst.
Tajā naktī kāds vēstnesis uzmodināja nogurušo pravieti un pastāstīja visu, ko Izebele teikusi: “Lai man dievi dara tā un vēl vairāk, bet rītdien ap šo pašu laiku es atdarīšu tev tāpat, kā tu ikvienai no viņu dvēselēm esi darījis!”
Šķiet neiespējami, ka pēc tādas drosmīgas rīcības, pēc tik pilnīgas uzvaras pār ķēniņu, priesteriem un ļaudīm, Elija varētu padoties grūtsirdībai vai ļaut vaļu bailēm. Bet viņš, kam bija tik daudz pierādījumu par Dieva mīlestību, nestāvēja pāri cilvēces iespējamajām vājībām, un šajā tumšajā stundā ticība un drosme to atstāja. Satrūcies viņš uzlēca kājās. No debesīm gāzās lietus, un visapkārt bija bieza tumsa. Aizmirsis, ka pats Kungs viņu trīs gadus bija vadījis un izglābis [160] no Izebeles dusmām un Ahaba meklējumiem, pravietis tagad metās bēgt, lai glābtu dzīvību. Nonācis Bēršebā, “viņš tur atstāja savu puisi. Bet pats viņš vienas dienas gājumu devās uz tuksnesi (..).”
Elijam nevajadzēja bēgt no pienākuma vietas. Viņš varēja stāties pretī Izebeles draudiem, lūdzot apsardzību no Tā, kas tam bija uzticējis aizstāvēt Jehovas godu. Viņam vajadzēja teikt vēstnesim, ka Dievs, kam viņš uzticas, to pasargās no ķēniņienes niknuma. Bija pagājušas tikai dažas stundas no brīža, kad viņš piedzīvoja brīnišķīgu dievišķā spēka atklāšanos, kam to vajadzēja iedrošināt, ka viņš arī tagad nav aizmirsts. Ja Elija būtu palicis tur, kur bija, ja viņš būtu meklējis Dievu pēc spēka un patvēruma, nelokāmi stāvot par patiesību, tad būtu pasargāts no iespējamās atriebības. Kungs būtu viņam devis vēl vienu ārkārtēju uzvaru – sodot Izebeli; un uz ķēniņu un ļaudīm atstātais iespaids ievadītu lielu reformas darbu.
Elija bija daudz gaidījis no Karmela kalnā piedzīvotā brīnuma. Viņš bija cerējis, ka pēc tādas Dieva spēka atklāsmes Izebele nespēs iespaidot Ahaba prātu un Israēlā notiks strauja reforma. Visu dienu Karmela augstienē viņš bija pavadījis bez ēdiena. Neņemot vērā fizisko sasprindzinājumu, vadot Ahaba pajūgu uz Jezreēlu, viņš vēl bija drosmes pilns.
Bet, kā tas bieži notiek pēc ievērojamām ticības uzvarām un spožiem panākumiem, Eliju pārņēma smaga depresija. [161] Viņš baidījās, ka Karmela kalnā iesāktā reforma nebūs ilgstoša. Ja tikko tas bija atradies Pizgas virsotnē, tad tagad nonāca ielejā. Visvarenā iedvesmā viņš bija pastāvējis grūtākajā ticības pārbaudē, bet šinī mazdūšības brīdī, kad ausīs vēl skanēja Izebeles draudi un šķita, ka sātans uzvar kopā ar šo sazvērējušos [162] sievieti, viņš zaudēja paļāvību uz Dievu. Viņš bija bez mēra pagodināts, kam sekoja briesmīga pretēja reakcija. Aizmirsdams Dievu, Elija bēga un bēga, līdz viens pats atradās drūmā tuksnesī. Pilnīgi spēkus izsmēlis, viņš apsēdās zem paegļa krūma. Tur atpūzdamies, viņš ilgojās, kaut varētu nomirt. “Nu ir gana, Kungs, ņem manu dvēseli, jo es neesmu labāks kā mani tēvi.” Kā bēglis, tālu prom no ļaužu mājokļiem, rūgtas vilšanās sagrauzts, viņš vairs nekad nevēlējās redzēt kāda cilvēka vaigu. Tā beidzot, pilnīgā spēku izsīkumā, viņš iegrima dziļā miegā.
Katra cilvēka piedzīvojumos kādreiz pienāk brīdis, kad nospiež vilšanās un pilnīga mazdūšība, – dienas, kad sirdi apņem bēdas un grūti ticēt, ka Dievs vēl ir labvēlīgs saviem zemes bērniem; dienas, kad grūtības biedē dvēseli, līdz nāve šķiet vēlamāka par dzīvību. Tad daudzi zaudē paļāvību uz Kungu un nonāk šaubu varā un neticības saitēs. Ja mēs tādos brīžos ar garīgu skatu spētu iedziļināties Dieva aizgādības nolūkos, tad ieraudzītu, kā eņģeļi cenšas mūs glābt no mums pašiem, ka tie cenšas mūsu kājas nostādīt uz pamata, kas stiprāks nekā mūžīgie kalni. Tad mums uzaustu jauna ticība, rastos jauna dzīvība!
Uzticīgais Ījabs savas dzīves tumšajos un bēdu pilnajos brīžos izsaucās:
[163] “Lai izgaist diena, kad es piedzimu,
Un nakts, kas vēstīja: saņemtais ir zēns!”