(Ps. 104:10-15, 24-28)
Israēlam bija papilnam iemeslu
līksmībai. Zemē, kurā Kungs tos bija ievedis, tecēja piens un medus.
Tuksneša ceļojuma laikā Dievs bija apsolījis, ka Viņš tos vadīs uz zemi,
kur tiem nebūs jācieš no lietus trūkuma. “Jo šī zeme, uz kuru tu ej,
lai to iemantotu, nav tāda, kāda ir Ēģiptes zeme, no kuras jūs esat
iznākuši, ko tu apsēji ar savu sēklu un pats to aplaistīji it kā sakņu
dārzu; bet tā zeme, ko jūs ejat iemantot, ir zeme ar kalniem un ielejām,
kas tiek slacīta ar debess lietus ūdeni, zeme, par ko tas Kungs, tavs
Dievs, rūpējas, uz kuru tā Kunga, tava Dieva, acis bez mitēšanās skatās
no gada iesākuma līdz gada beigām.“
Lietus pārpilnība tika apsolīta zem paklausības nosacījuma. [136] “Ja jūs apzinīgi klausīsit Maniem baušļiem, ko Es jums šodien pavēlu, un jūs mīlēsit to Kungu, savu Dievu, un kalposit Viņam ar visu savu sirdi un ar visu savu dvēseli, tad Viņš jūsu zemei dos lietu īstā laikā, gan agro lietu, gan vēlo lietu, ka tu spētu ievākt savu labību, savu svaigā vīna sulu un savu eļļu; un Viņš dos taviem lopiem barību tavos laukos, tā ka tu ēdīsi un būsi paēdis.”
“Sargieties,” Kungs bija pamācījis savus ļaudis, “ka jūsu sirdsprāts neļaujas pievilties un ka jūs nenovēršaties un nekalpojat citiem dieviem, viņus pielūgdami. Tad tā Kunga dusmas pret jums iedegtos un Viņš aizvērtu debesis, ka nebūtu lietus un zeme neizdotu savu ražu un ka jūs ātri iznīktu no šīs labās zemes, ko tas Kungs jums dod.” (5. Moz. 11:10-17)
“Bet, ja tu neklausīsi Kunga, sava Dieva, balsij un neturēsi un nepildīsi visus Viņa baušļus” – tā Israēls tika brīdināts, tad “debesis pār tavu galvu būs kā varš, bet zeme zem tavām kājām būs kā dzelzs. Un tas Kungs dos tavai zemei lietus vietā pīšļus un pelnus, tie nāks no debesīm pār tevi, līdz tu būsi izdeldēts.”(5. Moz. 28:15,23,24) Tādi, lūk, norādījumi bija sastopami starp senajam Israēlam dotajiem gudrajiem Jehovas padomiem. “Un visus šos vārdus ņemiet pie sirds un ierakstiet savās dvēselēs, un sieniet tos kā zīmi uz savām rokām un lieciet par zīmi starp savām acīm. Un māciet tos saviem bērniem, tos pārrunādami savā starpā, kad jūs esat atsēdušies savos namos un kad jūs ejat savā ceļā, kad jūs guļaties un kad jūs ceļaties.” (5. Moz. 11;18,19) [137] Tās bija skaidras pavēles, bet, paejot gadu simtiem, paaudze pēc paaudzes no sava skata pazaudēja garīgajai labklājībai domātos nosacījumus. Samaitājošais atkrišanas iespaids draudēja nopostīt katru dievišķās žēlastības aizsprostu.
Tāpēc tagad Dievs savus ļaudis piemeklēja ar visbargāko sodību. Elijas paredzējums piepildījās ar briesmīgu precizitāti. Trīs gadus šīs nelaimes vēstnesi meklēja no pilsētas pilsētā un no tautas tautā. Sakarā ar Ahaba rīkojumu, daudzi valdnieki bija devuši goda zvērestu, ka svešais pravietis viņu valstī nav atrodams. Tomēr meklēšana turpinājās, jo Izebele un Baala pravieši Eliju ļoti ienīda un netaupīja pūļu, lai to dabūtu savās rokās. Lietus joprojām nelija.
Beidzot, pēc ilga laika Kungs sacīja Elijam: “Ej, parādies Ahabam, un Es gribu likt lietum līt pār zemi.”
Paklausot pavēlei, “Elija aizgāja parādīties Ahabam.” Ap to laiku, kad pravietis devās ceļā uz Samariju, Ahabs ieteica savam nama uzraugam Obadjam rūpīgi pārmeklēt zemi cerībā atrast strautus un ūdens avotus, pie kuriem varētu ganīt badā nonākušos lopus un avis. Ilgstošā sausuma sekas asi izjuta pat ķēniņa galmā. Dziļi norūpējies par valsts saimniecisko stāvokli, ķēniņš pats personīgi nolēma kopā ar kalpu meklēt, vai vēl kaut kur neatrastos ganības.[138] “Un tā viņi savā starpā sadalīja zemi, lai to pārstaigātu. Ahabs viens pats gāja savu ceļu, un arī Obadja viens pats gāja savu ceļu.”
Kad Obadja vēl atradās ceļā, to sastapa Elija. Obadja viņu pazina, krita uz savu vaigu un teica: “Vai tu neesi mans pavēlnieks Elija?”
Israēlam no Kunga atkāpjoties, Obadja palika uzticīgs. Ķēniņš nevarēja viņu piespiest novērsties no dzīvā Dieva. Tagad Elija Obadju pagodināja ar uzdevumu: “Ej un saki savam kungam: Elija ir šeit!”
Ļoti izbijies, Obadja izsaucās: “Ko tad es būtu nogrēkojies, ka tu savu kalpu nodod Ahaba rokā? Vai lai tas mani nonāvē?” Nest Ahabam šādu vēsti nozīmēja drošu nāvi. “Tik tiešām, ka tas Kungs, tavs Dievs, ir dzīvs, nav nevienas citas tautas, nedz valsts, kurp mans kungs nebūtu sūtījis, lai tevi tur sameklētu. Bet, kad sacīja: viņa nav, – tad viņš tai tautai un ķēniņa valstij lika ar zvērestu apliecināt, ka viņi tevi nav atraduši. Un nu tu saki: ej un saki savam kungam, ka te, lūk, ir Elija! Var notikt, ka es, aiziedams no tevis, tevi vairs neatrastu, kad tā Kunga Gars tevi paceltu nezin kur projām. Un, ja es aizietu, lai to Ahabam paziņotu, bet viņš pats tevi neatrastu, tad tas mani nokautu.”
Obadja nopietni lūdza, lai pravietis neliek viņam to darīt. “Tavs kalps bīstas to Kungu no pašas jaunības. Vai tad nav paziņots manam pavēlniekam, ko es esmu darījis tolaik, kad Ahabs nogalināja tā Kunga praviešus, ka no praviešu skaita es esmu paslēpis simts vīru, pa piecdesmit un atkal pa piecdesmit, alās un ka es tos esmu apgādājis ar maizi un ar ūdeni? Un tagad tu mani skubini, lai es ejot un sakot savam kungam, ka te ir Elija. Vai lai viņš mani nokauj?” [139] Tad Elija ar svinīgu zvērestu Obadjam apstiprināja, ka uzdevums nav dots veltīgi. “Tik tiešām, ka tas Kungs Cebaots ir dzīvs, kā priekšā es te stāvu, – es vēl šodien rādīšos viņa priekšā!” Un Obadja aizgāja, lai satiktu Ahabu. Un viņš tam visu pateica.”
Pārsteigts un izbijies, Ahabs klausījās vēstī par vīru, kuru tā ienīda, no kura baidījās un kuru bija nenogurstoši meklējis. Tas saprata, ka Elija nedosies dzīvības briesmās, vēloties viņu vienīgi satikt. Vai pravietis būtu ieradies, lai Israēlam pasludinātu jaunu postu? Ķēniņa sirdi pildīja bailes. Viņš atcerējās Jerobeāma sakaltušo roku. No uzaicinājuma Ahabs vairs nevarēja izvairīties un neuzdrošinājās arī pacelt roku pret Dieva vēstnesi. Un tā miesas sargu pavadībā trīcošais monarhs gāja, lai sastaptos ar pravieti.
Viņi viens ar otru satikās vaigu vaigā. Lai gan Ahabu pildīja neprātīgs ienaids, tomēr Elijas priekšā viņš šķita nevarīgs un nespēcīgs. Savos pirmajos nedrošajos vārdos: “Vai tu esi tas, kas Israēlu ieved nelaimē?” ķēniņš neapzinoties atklāja savas izjūtas. Ahabs zināja, ka debesis kā varš kļuvušas vienīgi Dieva Vārda spēkā, tomēr smagajā piemeklējumā, ko cieta zeme, pūlējās apvainot pravieti.
Postā, kas neizbēgami jāpiedzīvo, atkāpjoties no taisnības ceļa, ļauna darītāji parasti apvaino Dieva vēstnešus. Tie, kas sevi nodod sātana varai, vairs nespēj [140] uz apstākļiem raudzīties tā, kā Dievs tos redz. Kad viņu priekšā tur patiesības spoguli, tie saskaišas, dusmodamies par saņemto rājienu. Grēka aklumā tie atsakās atgriezties, uzskatot Dieva vēstnešus par saviem ienaidniekiem, kas pelnījuši visstingrāko nosodījumu.
Apzinādamies savu nevainību Ahaba priekšā, Elija nemēģināja attaisnoties un necentās ķēniņam glaimot. Viņš arī nepūlējās izkliedēt ķēniņa dusmas ar labo vēsti, ka sausums drīz beigsies. Viņam nevajadzēja sevi aizstāvēt. Iekarsis par Dieva godu, viņš Ahaba izteikto pārmetumu vērsa pret pašu ķēniņu, bezbailīgi paziņodams, ka tie ir viņa un viņa tēvu grēki, kas Israēlam nesuši šo briesmīgo postu. “Es gan neievedu Israēlu nelaimē, bet tas esi tu pats un tava tēva nams, jo jūs esat atmetuši tā Kunga baušļus un jūs esat sekojuši baaliem.”
Arī šodien nepieciešama stingra, norājoša balss, jo smagi grēki cilvēkus ir šķīruši no Dieva. Neticība kļuvusi moderna. “Mēs negribam, ka Šis pār mums valda”, – tā tagad ir tūkstošu valoda. (Lūk. 19:14) Bieži sludinātās mierīgās svētrunas neatstāj paliekošu iespaidu. Bazūne neskan skaidri. Cilvēku sirds netiek skarta ar skaidrām, asām Dieva Vārda patiesībām.
Ir daudz vārda kristiešu, kas, ja tiem būtu jāatklāj viņu īstās jūtas, sacītu: kāpēc tik skaidri jārunā? Tie varētu jautāt: kāpēc Jānim Kristītājam bija jāsaka farizejiem: “Jūs odžu dzimums, kas jums norādījis, kā izbēgt nākamai dusmībai?” (Lūk. 3:7) [141] Kāpēc viņam vajadzēja izraisīt Hērodijas naidu, sakot Hērodam, ka ir nelikumīgi dzīvot ar sava brāļa sievu? Kristus priekštecis zaudēja dzīvību, tāpēc ka runāja skaidru valodu. Kāpēc viņš nevarēja turpināt darboties, neizsaukdams to dusmas, kuri dzīvoja grēkos?
Tā ir sprieduši vīri, kam vajadzēja būt uzticīgiem Dieva bauslības sargiem, līdz pasaules gudrība ieņēmusi ticības vietu un grēks palicis nenorāts. Kad atkal draudzē atskanēs uzticīga norājoša balss?
“Tu esi tas vīrs!” (2. Sam. 12:7) Tik nepārprotami skaidrus vārdus, kā Nātans teica Dāvidam, šodien reti var dzirdēt no paaugstinājumiem, visai maz var izlasīt preses izdevumos. Ja tie neskanētu tik reti, tad mēs redzētu, kā cilvēku dzīvē daudz vairāk atklājas Dieva spēks. Ja Kunga vēstneši nenožēlo savu tieksmi pēc ļaužu atzinības un ilgas izpatikt cilvēkiem, kas noved pie patiesības apspiešanas, tad lai tie nesūdzas, ka viņu pūles ir neauglīgas.
Lai darbinieki, kas cenšas izpatikt cilvēkiem, kuri sauc: “Miers, miers!” kad Dievs nav sacījis: miers, pazemo sirdi Dieva priekšā, lūdzot piedošanu par savu negodīgumu un morālās drosmes trūkumu! Ne jau mīlestība uz tuvāko ierosina tos mīkstināt uzticēto vēsti, bet gan patmīlība un vēlēšanās apmierināt tieksmi pēc ērtībām un vieglas dzīves. Patiesa mīlestība vispirms meklē Dieva godu un dvēseļu pestīšanu. Kas vadās no tādas mīlestības, tas neizvairīsies no patiesības teikšanas, lai sevi pasargātu no nepatīkamām sekām, ko var izsaukt šāda atklāta runāšana. Ja kādai dvēselei draud briesmas, Dieva kalpi nedomās par sevi, bet nesīs viņiem uzticēto vēsti, atsacīdamies atvainot vai saudzēt ļaunumu.
Lai ikviens darbinieks atzīst savu augsto aicinājumu un sava darba svētumu, parādot drosmi, kāda bija [142] Elijam! Kā Dieva izredzētiem vēstnešiem šiem vīriem uzticētas ārkārtīgi svarīgas atbildības. “Pasludini Dieva vārdus, uzstājies laikā, nelaikā, norāj, brīdini, paskubini ar visu pacietību un mācību.” (2. Tim. 4:2) Tiem Kristus vietā jāstrādā kā Debesu noslēpumu namturiem, iedrošinot paklausīgos un brīdinot nepaklausīgos. Viņu darbā neder pasaulīga gudrība. Tie nekad nedrīkst novērsties no takas, pa kuru Jēzus tiem pavēlējis iet. Tiem jādodas uz priekšu ticībā, atceroties, ka tos vienmēr apņem “liels pulks liecinieku”. Lai tie nerunā no sevis, bet to, ko teicis pats Visvarenais. Viņu vēstij jābūt: “Tā saka Kungs.” Dievs aicina tādus vīrus, kas, līdzīgi Elijam, Jānim Kristītājam un Nātanam nes Kunga vēsti uzticīgi, nedomājot par sekām, kas droši pasludina patiesību, kaut arī tāpēc būtu jāupurē viss, kas tiem ir.
Dievs nevar lietot cilvēkus, kas briesmu brīžos, kad vajadzīga visa drosme, spēks un iespaids, baidās stingri nostāties par patiesību. Viņš aicina tos, kas uzticīgi cīnīsies pret ļaunumu, karojot pret šīs pasaules tumsības spēkiem, pret ļauniem gariem gaisā. Un tiem viņš kādreiz sacīs: “Labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. (..) Ieej sava Kunga priekā.” (Mat. 25:23)