“Kas ir gudrs, lai visu to saprastu, un saprātīgs, lai visu to atzītu? – “Tā Kunga ceļi ir taisni, un taisnie staigā pa tiem, bet pārkāpēji tajos klūp.” (Hoz. 14:10)
[119] Uz austrumiem no Jordānas, Gileādas kalnājos, Ahaba dienās dzīvoja ticības un lūgšanu vīrs, kura bezbailīgajai kalpošanai bija lemts apturēt Israēla straujo atkrišanu. Tālu no ievērojamām pilsētām un neieņemdams nekādu augstu stāvokli dzīvē, Elija no Tisbes tomēr paļāvībā uz Kunga vadību uzņēmās savu misiju, ticot, ka Kungs sagatavos ceļu un dos bagātīgas sekmes. Viņš vienmēr runāja par ticību un spēku, un visa viņa dzīve bija veltīta reformas darbam. Elija bija kā saucēja balss tuksnesī, lai norātu grēkus un apturētu ļaunuma straumi. Un, lai gan viņš pie ļaudīm nāca, nosodot visur valdošo samaitātību, viņa vēsts grēka slimajām dvēselēm, kas vēlējās dziedināšanu, sniedza Gileādas balzāmu.
Redzot Israēlu grimstam arvien dziļākā elku kalpībā, Elija savā dvēselē ļoti cieta un viņa sašutums pieauga. Dievs savu ļaužu labā bija darījis lielas lietas. Viņš tos bija izglābis no verdzības un tiem devis “citu tautu zemi, lai viņi to iegūst un pārņem sev par īpašumu, lai turētu godā Dieva likumus un pildītu Viņa baušļus”. (Ps. 105:44,45) [120] Bet svētīgais Jehovas nodoms tagad bija gandrīz pilnīgi aizmirsts. Neticība izredzēto tautu bija šķīrusi no tās Spēka Avota. No klusajiem kalnājiem vērojot tautas atkrišanu, Eliju nomāca lielas skumjas. Dvēseles mokās tas sauca uz Dievu, lai Viņš aptur savus kādreiz pagodinātos ļaudis uz šī ļaunā ceļa – ja nepieciešams, tad kaut vai sodot, – lai tie spētu skaidri saskatīt savu atkāpšanos no Debesīm. Viņš ilgojās, lai ļaudis atgrieztos, kamēr ļaunajos darbos nav aizgājuši tik tālu, ka Dievam nāktos tos pilnīgi iznīcināt.
Elijas lūgšana tika atbildēta. Bieži atkārtotie aicinājumi, pamācības un biedinājumi nebija Israēlu atgriezuši. Bija pienācis laiks, kad Kungam jāsāk “runāt” ar soda sankcijām. Tā kā Baala pielūdzēji apgalvoja, ka Debesu svētības, rasa un lietus nenāk no Jehovas, bet gan no valdošajiem dabas spēkiem un ka tā ir vienīgi saules radošā enerģija, kas augsnei piešķir auglību, lai tā nestu bagātu ražu, tad aptraipīto zemi vajadzēja skart smagam Dieva lāstam. Atkritušajām Israēla ciltīm bija jāsaprot, cik neprātīgi ir gaidīt laicīgās svētības no Baala. Lai zeme saņemtu rasu un lietu, ļaudīm vajadzēja atgriezties pie Dieva un atzīt, ka Viņš ir visu svētību Avots.
Elijam uzticēja nest Ahabam vēsti par Debesu nolemto sodu. [121] Viņš nebija meklējis šo vēstneša amatu; Kungs pats viņu uzrunāja. Un tad, degdams par Dieva godu, viņš bez vilcināšanās paklausīja dievišķajam aicinājumam, lai gan, to darot, tam draudēja briesmas no ļaunā ķēniņa rokas drīz vien zaudēt dzīvību. Pravietis tūlīt cēlās un bez apstāšanās gāja dienu un nakti, līdz sasniedza Samariju. Pie pils viņš nelūdza pieņemšanu, ne arī gaidīja, kamēr to formāli pieteiks. Rupjās drēbēs, kā toreiz tērpās pravieši, viņš nepamanīts aizgāja garām sardzei un pēkšņi parādījās pārsteigtā ķēniņa priekšā.
Elija neatvainojās par savu straujo ierašanos. Kāds lielāks par Israēla valdnieku bija pavēlējis viņam runāt, un, roku uz debesīm pacēlis, tas dzīvā Dieva Vārdā svinīgi apliecināja, ka Israēlu tūlīt skars Visaugstākā sodības. “Tik tiešām, ka tas Kungs, Israēla Dievs, dzīvo, kā priekšā es stāvu, šajos nākamajos gados nebūs ne rasas, ne lietus, kā vienīgi pēc Mana vārda pavēles!”
Vienīgi pateicoties stiprai ticībai, paļāvībā uz Dieva Vārda spēku, Elija spēja paziņot šādu vēsti. Ja viņš nešaubīgi neuzticētos savam Pavēlniekam, tad nekad nebūtu ieradies pie Ahaba. Ceļā uz Samariju Elijam bija jāiet gar vienmēr plūstošām straumēm un zāli apaugušiem pakalniem, gar staltiem mežiem, kas likās sausumam nekad nepieejami. Kur vien acis vērās – viss bija tērpts brīnišķā skaistumā. Pravietis varēja sākt brīnīties, kā gan var izžūt upes, kas nekad nebija mitējušās plūst, kā pakalni un ielejas var izdegt no sausuma. Bet viņš nedeva vietu neticībai. Elija bija pilnīgi pārliecināts, ka Dievs pazemos atkritušo Israēlu un, saņemot sodu, tauta nāks pie grēku nožēlas. [122] No Debesīm bija dota pavēle; Dieva Vārds nevar tā vienkārši izgaist; un, riskēdams ar dzīvību, Elija bezbailīgi pildīja savu uzdevumu. Līdzīgi pērkona grāvienam no skaidrām debesīm, ļaunā ķēniņa ausīs skanēja vēsts par tūlītēju sodu. Bet pirms Ahabs atjēdzās no pārsteiguma, Elija – tikpat ātri kā ieradies – atkal pazuda. Viņš nenogaidīja, lai redzētu vēsts iespaidu. Kungs to vadīja, līdzinot viņam ceļu. [123] “Ej prom no šejienes un pagriezies pret austrumiem, un paslēpies Kritas līcī, kas ir Jordānas austrumos. Un notiks tā: no upes tu dzersi, un Es esmu pavēlējis kraukļiem tevi tur apgādāt ar maizi.”
Ķēniņš cītīgi meklēja pravieti, bet to neatrada. Ķēniņiene Izebele saskaitās par vēsti, kas bija aizslēgusi Debesu mantnīcas, un, nezaudējot laiku, apspriedās ar Baala priesteriem, kopīgi vienojoties nolādēt pravieti un ignorēt Jehovas dusmas. Lai gan viņi tik ļoti vēlējās atrast to, kurš bija izteicis briesmīgos vārdus par gaidāmo postu, tomēr piedzīvoja vilšanos. Tāpat tie nespēja noslēpt patiesību, ka sodība ir pasludināta sakarā ar valdošo atkrišanu. Jaunās ziņas par to, ka Elija ir norājis Israēla grēkus, kā arī viņa nestā vēsts ātri izplatījās pa visu zemi. Daži izbijās, bet lielākā daļa Debesu paziņojumu uzņēma ar nicinājumu un izsmieklu.
Pravieša vārdi sāka piepildīties nekavējoši. Tie, kas sākumā tiecās izsmiet jebkādu domu par postu, drīz kļuva visai nopietni, jo pēc dažiem mēnešiem zeme, nesaņemdama rasu un lietu, izkalta un zaļums uz tās novīta. Laikam ejot, straumes, kas nekad nebija izsīkušas, sāka mazināties, un strauti izžuva. Tomēr tautas vadītāji spieda ļaudis paļauties uz Baalu un Elijas pravietojumu uzskatīt par tukšiem, nenozīmīgiem vārdiem. Priesteri joprojām apgalvoja, ka lietus trūkums izskaidrojams ar Baala spēku. – Nebīstieties Elijas Dievu un netrīciet par viņa vārdiem, Baals dos pļauju savā laikā un gādās par cilvēkiem un lopiem. [124]
Dieva vēstījums Ahabam deva Izebelei un viņas priesteriem, un visiem Baala un Aštartes pielūdzējiem izdevību pārbaudīt savu dievu spēku un, ja iespējams, pārliecināties par Elijas vārdu nepatiesumu. Pret simtiem elku dievu priesteru apgalvojumiem bija tikai viens Elijas pravietojums. Ja, pretēji pravieša paziņojumam, Baals spēj dot rasu un lietu vai pavēlēt strautiem turpināt plūst un stādiem augt, lai tad Israēla ķēniņš tam kalpo un lai ļaudis saka, ka Baals ir dievs.
Nolēmuši paturēt ļaudis maldos, Baala priesteri turpināja upurēt saviem dieviem un piesaukt tos dienās un naktīs, lai tie atspirdzinātu zemi. Savu dievu dusmas viņi centās nomierināt ar dārgākiem upuriem. Ar dedzību un neatlaidību, kas būtu labāku nolūku vērta, tie staigāja ap saviem pagānu altāriem un nopietni sauca pēc lietus. Nakti pēc nakts visā nelaimīgajā zemē atskanēja viņu kliedzieni un lūgšanas. Tomēr dienā pie debesīm neparādījās neviens mākonis, kas sargātu no dedzinošajiem saules stariem. Ne rasa, ne lietus neatsvaidzināja izslāpušo zemi. Neskatoties uz visām Baala priesteru pūlēm, Jehovas Vārds palika negrozāms!
Paiet gads, un lietus vēl kā nav, tā nav. Zeme izdegusi, it kā no uguns. Dedzinošās saules karstums iznīcina vēl atlikušo augu valsti. Straumes izžūst, un maurojošie liellopu un blējošie aitu ganāmpulki staigā no vienas vietas uz otru, velti meklējot barību. Kādreiz zaļojošie lauki pārvēršas par izdegušiem smilšu tuksnešiem. Elku pielūgšanas birzis palikušas bez lapām. Mežos koki atgādina izdēdējušus skeletus, kas nedod pavēni. Gaiss ir sauss un smacīgs. [125] Putekļu vērpetes neļauj atvērt acis, un to dēļ gandrīz nav iespējams elpot. Kādreiz turīgās pilsētas un ciemi pārvērtušies par sēru vietām. Izsalkumā un slāpēs cilvēki un lopi mirst baismīgā nāvē. Bads ar savām šausmām visus apņem arvien ciešāk un ciešāk.
Tomēr, neskatoties uz šiem Dieva spēka pierādījumiem, Israēls neatgriezās, nedz pieņēma mācību, ko Dievs tiem vēlējās sniegt. Tie nesaprata, ka Viņš, kurš radījis dabu, pārvalda un uzrauga arī tās likumus un var tos izlietot kā rīkus postam vai svētībai. Lepnā spītībā, viltus reliģijas savaldzināti, ļaudis negribēja pazemoties zem Dieva varenās rokas un [126] sāka meklēt savām ciešanām citu izskaidrojumu.
Izebele kategoriski atteicās atzīt, ka sausums ir Jehovas sodība. Stingri apņēmusies nepadoties Debesu Dievam, viņa kopā gandrīz ar visu Israēlu šajā nelaimē vainoja Eliju. Vai tad Elija nebija liecinājis pret viņu reliģiju? Ja tik to varētu dabūt pie malas, Izebele sprieda, tad tautas dievi beigtu dusmoties un grūtības un bēdas izbeigtos.
Ķēniņienes iespaidā Ahabs visai cītīgi meklēja pravieša paslēptuvi. Viņš izsūtīja vēstnešus pie apkārtējām tautām, tuvu un tālu, lai tie ievāktu ziņas par vīru, kuru tas neieredzēja, bet no kura tomēr baidījās. Rūpējoties, lai meklēšana būtu pēc iespējas pilnīgāka, viņš pieprasīja, lai valstis un tautas ar zvērestu apliecina, ka tās neko nezina par pravieša atrašanās vietu. Tomēr visas pūles bija veltīgas. Pravietis tika sargāts no ķēniņa ļaunuma, kura grēku dēļ zeme tagad baudīja apvainotā Dieva dusmas.
Ciešot neveiksmi plānos pret Eliju, Izebele nolēma sevi atriebt, nogalinot visus Jehovas praviešus, kas atradās Israēlā. Nevienu nedrīkstēja atstāt dzīvu. Saniknotā sieviete savu nodomu piepildīja, noslepkavojot daudzus Dieva kalpus. Neskatoties uz to, Obadja, Ahaba nama uzraugs, kas bija uzticīgs Dievam, “bija paņēmis simts praviešus un tos pa piecdesmit paslēpis kādās alās, un bija tos apgādājis ar maizi un ūdeni”. (1. Ķēn. 18:4)
[127] Tā pagāja otrs bada gads, bet, raugoties uz debesīm, joprojām nekas neliecināja, ka būtu iespējams lietus. Sausums un bads visā valstī turpināja savu postošo darbu. Tēvi un mātes, nespēdami atvieglot savu bērnu ciešanas, bija spiesti noskatīties, kā tie mirst. Vēl joprojām atkritušais Israēls atteicās pazemot savu sirdi Dieva priekšā un turpināja kurnēt pret vīru, pēc kura vārdiem šīs briesmīgās sodības bija nākušas. Šķita, ka tie šajās ciešanās un postā nav spējīgi saklausīt aicinājumu uz atgriešanos – dievišķu iejaukšanos, lai tos glābtu, pirms nav sperts liktenīgais solis, pārejot Debesu piedošanas robežu.