[129] Kādu laiku Elija slēpās kalnos pie Kritas strauta. Daudzus mēnešus viņš tur brīnumainā veidā tika apgādāts ar barību. Vēlāk, kad, sausumam turpinoties, strauts izsīka, Dievs savam kalpam pavēlēja meklēt patvērumu pagānu zemē. “Celies un dodies uz Sareptu, kas pieder pie Sidonas, un apmeties tur; Es, lūk, pavēlēšu kādai atraitnei tur tevi apgādāt ar uzturu.”
Šī sieviete nebija israēliete. Tā nekad nebija baudījusi priekšrocības un svētības, kādas saņēma Dieva izredzētie ļaudis, tomēr viņa ticēja patiesajam Dievam un izlietoja visu gaismu, kas spīdēja tās dzīves ceļā. Kad Elija vairs neatrada patvērumu Israēla zemē, Dievs to sūtīja pie šīs sievietes, lai mājotu viņas namā.
“Un viņš cēlās un nogāja uz Sareptu. Kad viņš nonāca pie pilsētas vārtiem, redzi, tur atradās sieva, kas bija atraitne. Un tā lasīja žagarus, bet viņš to uzrunāja un sacīja: “Atnes man mazliet ūdens kādā traukā, ko padzerties!” Un tā aizgāja, lai to atnestu. Un viņš tai sauca, sacīdams: “Atnes, lūdzu, ar savu roku man arī kumosu maizes!””
Šajā trūcīgajā ģimenē bads bija jo smagi izjūtams, un šķita, ka niecīgie barības krājumi tūlīt, tūlīt izbeigsies. Elijas atnākšana tieši tajā dienā, kad atraitne jau baidījās, ka tai jāatsakās no cīņas par savas dzīvības uzturēšanu, bija visaugstākais pārbaudījums viņas paļāvībai uz dzīvā Dieva spēku sagādāt tai dzīvē nepieciešamo. Bet pat visgrūtākajā nestundā viņa parādīja ticību, padodamās svešinieka prasībai dalīties ar to pēdējā maizes gabaliņā.
Atbildot Elijas lūgumam atnest barību un ūdeni, viņa sacīja: “Tik tiešām, ka tas Kungs, tavs Dievs, ir dzīvs, bet man ir tikai plācenis un tīnē viena vienīga pilna sauja smalko kviešu miltu, un mazliet eļļas apaļā krūzē, un raugi, es esmu salasījusi kādus žagariņus un taisos visu sev un savam dēlam sagatavot, un pēc tam, kad mēs to paši būsim baudījuši, tad arī mums būs jāmirst.” Un Elija tai sacīja: “Nebīsties, ej un gatavo, kā esi sacījusi, bet, lūdzu, iztaisi arī man mazu plāceni pašā sākumā un liec to iznest man ārā. Bet savām un sava dēla vajadzībām sagatavo vēlāk, jo tā ir sacījis tas Kungs, Israēla Dievs: milti tīnē neizsīks un eļļas apaļā krūzē nepietrūks līdz tai dienai, kurā tas Kungs atkal dos lietu virs zemes.”
Nav iespējams prasīt vēl lielāku ticības pierādījumu. Līdz šim atraitne pret visiem svešiniekiem bija izturējusies laipni un devīgi. Un arī tagad, neņemdama vērā šķietamās ciešanas, kas varēja skart viņu un tās bērnu, un paļaudamās uz Israēla Dievu, kas var apgādāt un apmierināt katru viņas vajadzību, tā izturēja šo visaugstāko viesmīlības pārbaudi, darīdama “pēc Elijas vārda”. [131]
Cik brīnišķīga bija augstsirdība, ko šī feniķiete parādīja Dieva pravietim, tikpat brīnišķs bija viņas ticības un devības atalgojums. “Un viņa ēda, tāpat arī viņš un tāpat viņas nams labu laiku. Bet milti tīnē neizsīka un eļļas apaļā krūzē nepietrūka, pēc tā Kunga vārda, ko Viņš caur Eliju bija runājis.”
Bet pēc tam saslima šīs sievas, nama saimnieces, dēls. Un slimība bija ļoti grūta, tā ka tam pat lāgā elpot vairs nebija iespējams. Un viņa sacīja Elijam: “Kas man ar tevi kopīgs? Tu, Dieva vīrs, vai tu esi nācis pie manis, lai man atgādinātu manus pārkāpumus un lai nonāvētu manu dēlu?”
Un Elija viņai sacīja: “Padod man savu dēlu!” Un viņš to paņēma no viņas klēpja, uznesa to augšējā telpā, kurā viņš dzīvoja, un noguldīja to uz savas gultas. (..) Un viņš izstiepās pār bērnu trīs reizes, un viņš izsaucās: “Kungs, mans Dievs, liec, lūdzu, šī bērna dvēselei atkal atgriezties viņā!” Un tas Kungs paklausīja Elijas balsij, un Viņš lika bērna dvēselei atkal atgriezties tanī atpakaļ, un tas atdzīvojās.
Un Elija paņēma bērnu, nonesa to no nama augšējās istabas un atdeva to atpakaļ tā mātei. Un viņš tai sacīja: “Redzi, tavs dēls ir dzīvs.” Tad sieva sacīja Elijam: “Nu tagad es zinu, ka tu esi Dieva vīrs un tā Kunga vārds tavā mutē ir patiesība!””
Sareptas atraitne dalījās niecīgajā pārtikas krājumā ar Eliju, un kā atmaksa par to tika uzturēta viņas un dēla dzīvība. Visiem, kas grūtībās un trūkumā parāda līdzjūtību un palīdz vēl lielākā trūkumā esošajiem, Dievs apsola bagātas svētības. [132] Viņš nav mainījies. Viņa spēks nav mazāks kā Elijas dienās. Šis apsolījums tagad ir tikpat drošs kā tad, kad Pestītājs apliecināja: “Kas pravieti uzņem pravieša vārdā, tas pravieša algu dabūs (..).” (Mat. 10:41, Glika tulk.)
“Neaizmirstiet viesmīlību! Jo daži ar to, pašiem nezinot, savos namos ir uzņēmuši eņģeļus!” (Ebr. 13:2) Laika gaitā šie vārdi ne mazākā mērā nav zaudējuši savu spēku. Mūsu Debesu Tēvs vēl arvien saviem bērniem dzīves ceļā turpina sagādāt izdevības, kas patiesībā ir apslēptas svētības. Tie, kas šīs iespējas izlieto, gūst lielu apmierinājumu. “Un ja tu izsalkušam atvērsi savu sirdi un paēdināsi apbēdinātu dvēseli, tad tava gaisma atspīdēs tumsībā, un tava tumsa būs kā gaiša pusdiena. Un tas Kungs tevi vienmēr vadīs un paēdinās tavu dvēseli arī tukšās vietās un stiprinās tavus locekļus, ka tu būsi kā auglīgs dārzs un kā ūdens avots, kurā ūdens neizsīkst.” (Jes. 58:10,11)
Saviem uzticīgajiem kalpiem Kristus šodien saka: “Kas jūs uzņem, tas uzņem Mani, un, kas Mani uzņem, tas uzņem To, kas Mani sūtījis.” (Mat. 10:40) Neviens laipnības darbs, kas veikts Kristus vārdā, nepaliks bez atzinības un atalgojuma. Un šajā maigajā atzinībā Kungs ietver pat visvājāko un nespēcīgāko Dieva ģimenes locekli, jo Viņš apliecina: “Kas vienu no šiem vismazākajiem” – kas vēl savā ticībā un Viņa atzīšanā ir kā bērni – “dzirdinās tikai ar vienu biķeri auksta ūdens, tāpēc ka tam ir mācekļa vārds, patiesi, Es jums saku: tam sava alga nezudīs.” (Mat. 10:42, Glika tulk.)
Ilgstošā sausuma un bada gados Elija nopietni lūdza, [133] lai Israēla bērnu sirdis atgrieztos no elkiem pie lojālām attiecībām ar Dievu. Pravietis pacietīgi gaidīja, kamēr Kunga roka jo smagi piemeklēja zemi. Redzot it visur vairojamies trūkumu un ciešanas, viņa sirds sāpēs sažņaudzās un tas ilgojās pēc spēka, kas reformu paātrinātu. Bet šo plānu dzīvē īstenoja pats Dievs, un viss, ko viņa kalps varēja darīt, bija turpināt ticībā lūgt un gaidīt uz brīdi noteiktai rīcībai.
Ahaba laikā valdošā atkrišana bija daudzu iepriekšējo gadu ļaunās rīcības rezultāts. Soli pa solim, gadu pēc gada Israēls novirzījās no pareizā kursa. Paaudze pēc paaudzes atteicās staigāt taisnības ceļus, un beidzot ļaužu vairākums atļāva, lai tos vada tumsas spēki.
Bija pagājis apmēram simts gadu no ķēniņa Dāvida valdīšanas laika, kad Israēls bija priecīgi vienojies, slavējot Visaugstāko ar dziesmām un atzīstot savu pilnīgo atkarību no Viņa žēlastības. Ievērosim ļaužu pielūgsmes vārdus, kad tie dziedāja:
“Ak Dievs, Tu mūsu Pestītājs (..),
Tu liec gavilēt ļaudīm gan rītausmas, gan saulrieta zemēs.
Tu piemeklē zemi ar svētību un dzirdini to,
Un dari to visai bagātu: Dieva strautā ūdens papilnam.
Tu liec viņu labībai un lauku augļiem labi izdoties,
Jo tā Tu apkop zemi.
Tu slacini zemes vagas, ar veldzi Tu līdzini tās arumus,
Tu dari zemi mīkstu ar lietusgāzēm un svētī tās asnus.
Tu pušķo un vainago gadu ar savu labumu,
Un Tavas pēdas pil no treknuma.
Klajuma ganības zeļ, un pakalni apjožas ar gavilēm.
Pļavas pārklājas ar ganāmiem pulkiem,
Un ielejas ietinas labības segā, tās gavilē un dzied!”
(Ps. 65:6,9-14)
Israēls tad Dievu atzina kā Radītāju, kas licis pamatus zemei. Savas ticības pārliecībā tie dziedāja:
“Tu pamatoji zemi uz stipriem balstiem,
Ka tā nesvārstās nemūžam.
Ar pirmplūdiem Tu biji apsedzis to kā ar drēbēm,
Ūdeņi stāvēja pāri kalniem;
No Taviem draudu saucieniem tie bēga,
No Tava pērkona tie aizsteidzās bailēs.
Kalni pacēlās augstu, un lejas nogrima līdz tai vietai,
Kā Tu tām biji licis.
Tu robežas esi licis, ko ūdeņiem nebūs pārkāpt,
Tie neapplūdinās vairs zemi.”
(Ps. 104:5-9)
Bezgalīgā varenais spēks satur kopā dabas elementus zemē, jūrā un gaisā. Šīs vielas Viņš lieto savu radījumu aplaimošanai. “Un tas Kungs tev atvērs savu labumu krātuvi, debesis, lai dotu savā laikā lietu tavai zemei un svētītu visu tavu roku darbu (..).” (5. Moz. 28:12)
“Tu pievadi avotus strautiem pa ielejām,
Tā ka šie strauti priecīgi burbuļo dziļumos starp kalniem.
Tie dzirdina tālāk visus kustoņus laukā,
Tur meža ēzeļi dzesē savas slāpes.
Viņu krastos dzīvo debess putni un dzied koku zaros dziesmas.
Tu veldzē kalnus no savas debess pils;
Ar augļiem, ko tu audzē, piepildās zeme.
Tu liec augt zālei par barību lopiem
Un dažādiem augiem cilvēku vajadzībām,
Tu liec zaļot sējai, lai nāktu no zemes maize
Un vīns, kas iepriecina cilvēka sirdi,
Lai viņa vaigs spīdētu no eļļas un maize lai stiprinātu viņa miesu.”
“Cik lieli ir Tavi darbi, ak Kungs!
Cik daudz ir to, un tos visus Tu esi ar gudrību radījis;
Zeme ir Tavu radījumu pilna.[135]
Redzi, jūra – cik liela un plaša tā uz visām pusēm!
Tur mudžēt mudž neskaitāmā daudzumā visādi kustoņi,
Lieli un mazi.
Tur brauc kuģi, tur ir leviatāns,
Ko Tu esi radījis, lai tas rotaļājas tanī.
Viņi visi gaida uz Tevi, lai Tu viņiem barību dod savā laikā.
Kad Tu to viņiem dod,
Tad viņi to sakrāj;
Kad Tu atver savu roku,
Tad viņi top paēdināti ar visu labu.”