Izebele un viņas neticīgie priesteri ļaudis mācīja, ka izgatavotie elku tēli ir dievības, kas noslēpumaini valda pār zemes, uguns un ūdens elementiem. Visas debesu svētības – plūstošos strautus, atspirdzinošās ūdens straumes, maigo rasu un lietu, kas atsvaidzina zemi un dod auglību, [116] uzskatīja par Baala un Aštartes dāvanām, nemaz neņemot vērā visu labo un pilnīgo dāvanu Devēju. Ļaudis aizmirsa, ka kalni un lejas, upes un avoti atrodas dzīvā Dieva rokās, ka Viņš valda pār sauli, debesu mākoņiem un visiem dabas spēkiem.
Ar uzticīgiem vēstnešiem Kungs atkārtoti brīdināja atkritušo ķēniņu un tautu, bet šie rājieni un biedinājumi palika bez atbildes. Velti inspirētie vēstneši pūlējās aizstāvēt Jehovas tiesības būt vienīgajam Dievam Israēlā. Velti tie paaugstināja Israēlam uzticēto bauslību. Ārējās greznības un saistošo elku kalpošanas rituālu savaldzināti, ļaudis sekoja ķēniņa un viņa galma piemēram un nodevās apreibinošam, miesu pazemojošam baudu kultam. Savā aklumā tie atmeta Dievu un nevēlējās vairs Viņu pielūgt. Žēlastībā dotā gaisma bija pārvērtusies par tumsu. Zelts bija kļuvis netīrs.
Ak vai, kā bija izgaisusi Israēla godība! Vēl nekad Dieva izredzētie ļaudis nebija krituši tik zemu. Israēlā tagad bija 450 Baala praviešu un 400 Ašeras praviešu. (1. Ķēn. 18:19) Vienīgi Dieva brīnumdarošais spēks vēl varēja glābt tautu no pilnīga sabrukuma. Israēls labprātīgi bija šķīries no Jehovas, tomēr Jehova savā līdzjūtībā ļoti ilgojās pēc grēkā kritušajiem ļaudīm. Viņš gatavojās pie tiem sūtīt vienu no visvarenākajiem praviešiem, lai tā darbības rezultātā daudzi tiktu atgriezti paklausīt savam tēvu Dievam.