[99] Kļūstot par valdnieku desmit Israēla ciltīm, kas bija sacēlušās pret Dāvida namu, kādreizējam Salamana kalpam Jerobeāmam bija iespēja īstenot gudras reformas kā valsts pārvaldē, tā reliģiskajā dzīvē. Jau Salamana valdīšanas laikā atklājās, ka viņš ir spējīgs vīrs ar veselīgu spriedumu. Zināšanas, kuras tas bija ieguvis, uzticīgi kalpojot, to sagatavoja saprātīgai valsts pārvaldei, bet Jerobeāms nepaļāvās uz Kungu. Vairāk par visu tas baidījās, ka tikai nākotnē viņa pavalstnieku sirdis nepieķertos valdniekam, kas sēd uz Dāvida troņa. Viņš domāja, ka, ja desmit ciltīm bieži atļaus apmeklēt jūdu monarhijas seno centru, kur joprojām, tāpat kā Salamana valdīšanas gados, templī notika kalpošana, tad daudziem varētu rasties vēlme atjaunot lojālas attiecības ar Jeruzālemē pastāvošo valdību. Apspriedies ar padomdevējiem, Jerobeāms nolēma ar drošu rīcību, cik vien iespējams, samazināt varbūtību, ka ļaudis no viņa atkristu. [100] To viņš vēlējās panākt, savas jaunās valsts robežās iekārtojot divus dievkalpojuma centrus – vienu Bētelē un otru Danā. Tur un nevis Jeruzālemē tagad vajadzēja pulcēties desmit ciltīm, lai kalpotu savam Dievam.
Veicot šos pārkārtojumus, Jerobeāms Israēla iztēli cerēja apmierināt ar dažiem redzamiem tēliem, kas simbolizētu neredzamā Dieva klātbūtni. Sakarā ar to viņš lika izgatavot divus zelta teļus, kurus novietoja šajos nozīmētajos pielūgšanas centros. Tādā veidā cenšoties attēlot dievību, Jerobeāms pārkāpa Jehovas skaidro pavēli: “Netaisi sev elku tēlu vai kādu atveidu (..). Nezemojies to priekšā un nekalpo tiem (..).” (2. Moz. 20:4,5)
Jerobeāmam bija tik stipra vēlēšanās atturēt desmit ciltis no Jeruzālemes, ka tas nespēja saskatīt sava plāna neprātu. Viņš neņēma vērā lielās briesmas, kādām tagad pakļāva israēliešus, novietojot to priekšā simboliskas dievības – elkus, ar kuriem to senči bija tik pazīstami visos Ēģiptes verdzības gadsimtos. Jerobeāms pats nesen bija uzturējies Ēģiptē, tāpēc viņam vajadzēja zināt, cik neprātīgi ir ļaužu priekšā novietot pagāniskus tēlus. Tomēr viņa mērķis piespiest ziemeļu ciltis pārtraukt ikgadējos gājienus uz svēto pilsētu noveda līdz visneapdomīgākajai rīcībai. “Tas ir par tālu, lai ietu uz Jeruzālemi,” viņš centās tautu pārliecināt, “lūk, Israēl, tavi dievi, kas tevi izveduši no Ēģiptes zemes!” (1. Ķēn. 12:28) Tā israēlieši tika ierosināti zemoties zelta tēlu priekšā un pieņemt svešu dievkalpošanas veidu. [101]
Ķēniņš aicināja valstī dzīvojošos levītus kalpot par priesteriem jaunuzceltajās svētnīcās Danā un Bētelē, bet tie neklausīja. Tāpēc viņš bija spiests priesteru kārtā paaugstināt ļaudis no zemākiem sabiedrības slāņiem. (1. Ķēn. 12:31) Uztraukti par iespējamām sekām, daudzi uzticīgie israēlieši un līdz ar tiem levīti bēga uz Jeruzālemi, lai kalpotu Kungam saskaņā ar dievišķiem priekšrakstiem.
“Un Jerobeāms sarīkoja svētkus astotajā mēnesī, mēneša piecpadsmitajā dienā, līdzīgus svētkiem Jūdā. Un viņš pats upurēja dedzināmos upurus uz altāra. Tā viņš rīkojās Bētelē, lai upurētu kaujamos upurus tiem teļu tēliem, kurus viņš bija darinājis, tāpat viņš iecēla Bētelē priesterus uz tām augstienēm, kuras viņš bija iekārtojis.” (1. Ķēn. 12:32)
Ķēniņa pārdrošais izaicinājums Dievam, dievišķīgajiem iekārtojumiem pievienojot savus izgudrojumus, nepalika bez nosodījuma. Kamēr Jerobeāms vēl kalpoja Bētelē uzceltā svešā altāra iesvētīšanā un dedzināja vīraku, no Jūdas valsts ieradās Dieva vīrs, lai to norātu par pārgalvību, ka ir ievedis jaunu dievkalpošanas veidu. Pravietis sauca pret altāri un sacīja: “Altāri, altāri, tā saka tas Kungs: redzi, viens dēls piedzims Dāvida namam, un viņa vārds būs Josija, un tas kā kaujamo upuri uz tevis upurēs augstieņu priesterus, tos, kas tagad uz tevis nes kvēpināmos upurus. Un cilvēku kauli tiks uz tevis sadedzināti.”
“Un viņš tanī dienā pateica zīmes, sacīdams: “Šī ir tā zīme, kādu tas Kungs sludina: redzi, šis altāris tiks nolauzts, un tie pelni, kas uz tā, tiks nokratīti.” [102] Un tūlīt “altāris sašķēlās, un pelni, kas uz tā bija, nobira – gluži pēc tās zīmes, kādu Dieva vīrs ar tā Kunga vārdu bija pateicis.” (1. Ķēn. 13:2,3,5)
To redzot, Jerobeāmu piepildīja izaicinoša spītība pret Dievu, un viņš mēģināja aizturēt vēsts nesēju. Dusmās tas “izstiepa savu roku, no altāra saukdams: “Sagrābiet viņu!” Šai nesavaldīgajai rīcībai tūlīt sekoja sods. Pret Jehovas vēstnesi izstieptā roka pēkšņi kļuva nespēcīga un sakalta, un to vairs nevarēja saliekt.
Bailēs ķēniņš griezās pie pravieša, lai tas par viņu aizlūgtu. “Lūdz arī tu žēlastību no tā Kunga, sava Dieva. Un aizlūdz tu manis labad, lai mana roka kļūtu vesela!” Un Dieva vīrs meklēja žēlastību tā Kunga priekšā, un ķēniņa roka kļuva vesela un bija kā iepriekš.” (1.Ķēn. 13:4,6)
Velti Jerobeāms centās svinīgi ieviest svešu dievkalpošanu, kuras ievērošana novestu pie patiesās Jehovas pielūgšanas noniecināšanas Jeruzālemes templī. Dzirdot pravieša vēsti, Jerobeāmam vajadzēja atgriezties, nožēlot un atteikties no nepareizā ceļa un ļaunā nodoma, kas novērsa ļaudis no īstās Dieva pielūgšanas, bet viņš apcietināja savu sirdi un nolēma turpināt pašizvēlēto ceļu.
Bēteles svētku laikā israēliešu sirdis vēl nebija pilnīgi nocietinājušās. Daudzi vēl bija pieejami Svētā Gara iespaidam. Kungs vēlējās spert noteiktus soļus, lai apturētu straujo atkrišanu, [105] kamēr vēl nebija par vēlu. Viņš sūtīja savu vēstnesi, lai pārtrauktu kalpošanu elkiem un ķēniņam un tautai rādītu atkrišanas sekas. Altāra plīšana bija zīme, ka Dievam nepatīk Israēlā notiekošās negantības.
Kungs nevēlas iznīcināt, bet gan atbrīvot; Viņš priecājas, ja var grēcinieku glābt. “Tik tiešām, ka Es dzīvoju, saka Dievs tas Kungs, Man nav prieka par bezdievja nāvi, bet gan par to, ka bezdievis atgriežas no sava ļaunā ceļa un dzīvo.” (Ec. 33:11) Ar brīdinājumiem un lūgumiem Viņš aicina nomaldījušos mitēties darīt ļaunu un atgriezties pie Viņa, lai dzīvotu. Viņš saviem izredzētiem vēstnešiem dod svētu drosmi, lai tie, kas dzird, bītos un atgrieztos. Ak, cik stingri Dieva vīrs norāja ķēniņu! Un šāda stingrība bija nepieciešama. Pastāvošo ļaunumu citādāk norāt nevarēja. Kungs savam kalpam deva drosmi, lai viņš uz tiem, kas klausās, atstātu paliekošu iespaidu. Kunga vēstnešiem nekad nav jābaidās no kāda cilvēka, bet nepiekāpīgi jāstāv par patiesību. Tik ilgi, kamēr tie paļaujas uz Kungu, tiem nav jābaidās, jo Tas, kurš dod uzdevumu, nodrošina arī savu aizsardzību.
Vēsti pateicis, pravietis gatavojās doties prom, bet Jerobeāms tam sacīja: “Ienāc ar mani kopā manā namā, atspirdzinies. Un es tev došu dāvanu.” Uz to Dieva vīrs iebilda: “Ja tu man arī dotu pusi no savas mājas, tad es tanī kopā ar tevi neiegrieztos. Un es šinī vietā neēdīšu maizi un arī nedzeršu ūdeni, jo tā man ar tā Kunga vārdu pavēlēts, kas tā saka: tev nav atļauts ēst maizi, tev nav ļauts dzert ūdeni; neatgriezies pa to ceļu, pa kuru tu esi atnācis!” (1. Ķēn. 13:7-9) [106]
Pravietim tiešām būtu bijis labi izpildīt savu apņemšanos un nekavējoties atgriezties Jūdejā. Tomēr, dodoties mājup pa citu ceļu, tas sastapās ar kādu vecu vīru, kas apliecināja, ka arī esot pravietis, un Dieva vīram meloja, teikdams: “Arī es esmu pravietis, kā tu. Bet eņģelis man ir sacījis, ar tā Kunga vārdu vēstīdams: atved viņu atpakaļ uz savu namu sev līdzi, lai viņš ēd maizi un lai dzer ūdeni!” Meli tika atkārtoti atkal un atkal un ielūgums uzspiests tik ilgi, līdz Dieva vīrs tam piekrita.
Tāpēc, ka īstais pravietis atļāvās rīkoties pretēji noteiktajam pienākumam, Dievs pieļāva, lai tas cieš pārkāpuma sodu. Kamēr vēl viņš ar to, kas viņu bija aicinājis atgriezties Bētelē, abi kopā sēdēja pie galda, pār viltus pravieti nāca Visvarenā iedvesma. Tas kliedza uz Dieva vīru, kas no Jūdas bija atnācis, sacīdams: “Tā saka tas Kungs: tādēļ ka tu neesi bijis paklausīgs tā Kunga pavēlei un neesi klausījis tai pavēlei, ko tas Kungs, tavs Dievs, tev bija pavēlējis, (..) tavas miesas nenonāks tavu tēvu kapā!” (1. Ķēn. 13:18-22)
Šis bargais spriedums drīz burtiski piepildījās. “Un notika, pēc tam, kad viņš bija paēdis maizi un bija padzēries, tad tas apsegloja sev pravieša ēzeli – tā pravieša, kas bija viņu atvedis. Un viņš aizgāja. Bet lauva nostājās tam ceļā un to saplēsa. Viņa līķis bija nomests uz ceļa, un ēzelis stāvēja tam blakus. Un arī lauva stāvēja līķim blakus. [107] Un, lūk, tur gāja garām ļaudis, tie ieraudzīja nomesto līķi un lauvu stāvam līķim blakus. Un tie aizgāja un izstāstīja to pilsētā, kurā dzīvoja vecais pravietis. Kad tas pravietis, kas viņu no ceļa bija novirzījis, to dzirdēja, tas sacīja: “Tas ir tas pats Dieva vīrs, kas tā Kunga pavēlei nepaklausīja.”” (1. Ķēn. 13:23-26)
Sods, ko saņēma neuzticīgais vēstnesis, bija vēl viena liecība pret Bēteles altāri izteiktā pravietojuma patiesumam. Ja pravietim, nepaklausot Dieva Vārdam, būtu atļauts mierīgi atgriezties mājās, tad arī ķēniņš varētu mēģināt attaisnot savu nepaklausību. Altāra plīšanā, viņa rokas sakalšanā un briesmīgajā liktenī, kas skāra vēstnesi, kurš uzdrošinājās neievērot skaidro Jehovas pavēli, Jerobeāmam vajadzēja saskatīt apvainotā Dieva krasi izteikto nepatiku, jo šīs sodības viņam bija kā brīdinājums neturpināt ļauno ceļu. Bet Jerobeāms pat nedomāja atgriezties un “no slaistiem iecēla kalnu altāru priesterus. Kam vien tas patika, tam viņš uzticēja amatu, un tie tad kļuva par augstieņu priesteriem”. Tā viņš ne tikai pats grima arvien dziļākā grēkā, bet arī visu Israēlu ieveda nepaklausībā, un līdz ar to “šī lieta kļuva Jerobeāmam par bojāejas iemeslu, ka tas tika noslaucīts no zemes virsus”. (1. Ķēn. 13:33,34; 14:16)
Divdesmit divus gadus ilgstošās bēdīgās valdīšanas noslēgumā Jerobeāms cieta briesmīgu sakāvi cīņā ar Abiju, Rehabeāma pēcteci. “Un Jerobeāms vairs neatguva savu spēku Abijas dienās, bet tas Kungs viņu sita un lika viņam nomirt pēkšņā nāvē.” (2. Laiku 13:20)