[109] Laikā no Jerobeāma nāves līdz brīdim, kad Elija ieradās pie Ahaba, Israēla garīgā dzīve pastāvīgi slīdēja uz leju. Tā kā valdīja vīri, kas nebijās Jehovu un paskubināja ieviest svešus dievkalpošanas veidus, ļaužu lielākā daļa drīz zaudēja izpratni par pienākumu kalpot dzīvajam Dievam un nodevās elku pielūgšanai.
Jerobeāma dēls Nadabs Israēla tronī valdīja tikai dažus mēnešus. Viņa ļauno karjeru pēkšņi pārtrauca ģenerāļa Baešas vadītā sazvērestība, kas pats tīkoja pēc varas. Nadabu nogalināja līdz ar visu dzimtu, ar visiem pēcnācējiem, jo “tā Kunga vārds, ko Viņš bija runājis caur savu kalpu Ahiju no Šīlo, tā bija noteicis Jerobeāma grēku dēļ, kādus tas darīja un ar kādiem tas pavedināja grēkot Israēlu (..).” (1. Ķēn. 15:29,30)
Tā pazuda Jerobeāma nams. Viņa ieviestā elku kalpošana izraisīja Debesu atmaksājošās sodības. Taču nākamie ķēniņi – Baešs, Ēla, Simrijs un Omrijs gandrīz četrdesmit gadus turpināja iet pa to pašu ļauno ceļu. [110]
Israēla atkrišanas laika lielākajā daļā pār Jūdas zemi valdīja ķēniņš Asa. Daudzus gadus “Asa darīja to, kas ir labs un kas ir taisnīgs tā Kunga, viņa Dieva, acīs. Un viņš izdeldēja svešo dievu altārus un elku augstienes, un viņš nolauza elku stabus un nocirta elku kokus. Un viņš skubināja Jūdu meklēt to Kungu, viņu tēvu Dievu, un pildīt bauslību un pavēles. Un viņš iznīdēja visās Jūdas pilsētās elku augstienes un saules stabus, un ķēniņa valstij zem viņa bija miers. Un viņš Jūdā uzcēla stipri nocietinātas pilsētas, jo zeme baudīja mieru, un tajos gados pret viņu nebija nekāda kara, jo tas Kungs bija viņam piešķīris mieru.” (2. Laiku 14:1-5)
Asas ticība tika stipri pārbaudīta, kad “ kušietis Zerahs devās pret viņiem uzbrukumā ar tūkstošu tūkstošiem karavīru un ar trīs simti kara ratiem”. (2. Laiku 14:9) Šajā krīzē Asa nepaļāvās uz nocietinātajām Jūdas pilsētām, ko viņš bija uzcēlis ar mūriem un torņiem, vārtiem un aizšaujamiem, nedz arī uz varonīgajiem karavīriem (2. Laiku 14:6-8) labi apmācītajā armijā. Ķēniņš cerēja uz Jehovas karapulkiem, kura Vārdā Israēls pagātnē bija piedzīvojis tik daudz brīnišķīgu izglābšanu. Nostādījis karaspēku kaujas gatavībā, viņš meklēja Dieva palīdzību.
Karojošās armijas stāvēja viena otrai pretī. Tiem, kas kalpoja Kungam, tas bija bēdu un pārbaudījumu laiks. Vai ir atzīts ikkatrs grēks? Vai Jūdas vīri pilnībā paļaujas uz Dieva glābjošo spēku? Šādas domas nodarbināja vadītāju prātu. Skatoties no cilvēciskā redzes viedokļa, bija skaidrs, ka [111] milzīgie ēģiptiešu karapulki savā priekšā var noslaucīt it visu. Bet, dzīvodams miera laikā, Asa nebija nodevies izlaidībai un izpriecām; viņš bija gatavojies iespējamai krīzei. Viņš bija izveidojis cīnīties spējīgu karaspēku un bija pūlējies, lai viņa ļaudis izlīgtu ar Dievu. Un tagad, lai arī viņa spēki bija skaitliski mazāki nekā ienaidniekam, viņa paļāvība uz Dievu nemazinājās.
Tāpēc, ka bija meklējis Kungu labklājībā, ķēniņš tagad drīkstēja uz To paļauties bēdu laikā. Viņa lūgšana liecina, ka tas pazina Dieva brīnišķīgo spēku. “Ak Kungs! Neviena nav, kā vienīgi Tu, cīņā starp to, kam ir daudz spēka un kuram nav nekāda spēka. Palīdzi mums, ak Kungs, mūsu Dievs, jo mēs paļaujamies uz Tevi un mēs esam Tavā Vārdā devušies cīņā pret šo lielo pulku! Ak Kungs! Tu esi mūsu Dievs, lai neviens cilvēks tev līdzās nepastāv!” (2. Laiku 14:10) Asas lūgšana der kā paraugs ikvienam kristietim. “Jo ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā.” (Ef. 6:12) Dzīves cīņā mums jāsastopas ar ļaunā spēkiem, kas nostājušies pret patiesību. Mūsu cerība nebalstās uz cilvēkiem, bet uz dzīvo Dievu. Pilnā ticības paļāvībā mēs drīkstam sagaidīt, ka, pagodinot savu Vāru, Viņš dievišķo visspēcību savienos ar cilvēku pūlēm. Ģērbti Viņa taisnības bruņās, mēs varam uzvarēt ikkatru ienaidnieku.
Ķēniņa Asas ticība tika īpaši atalgota: “Un tas Kungs tā sita kušītus – gan Asas paša, gan Jūdas priekšā, ka kušīti metās bēgt. Bet Asa ar to karotāju saimi, kas bija pie viņa, dzinās tiem pakaļ līdz pat Gerārai, un kušīti krita, tā ka neviens no tiem nepalika dzīvs, jo tie tika tā Kunga un Viņa karapulka salauzti. Un Jūda ieguva ļoti lielu kara laupījumu.” [112]
Kad uzvarētāju Jūdas un Benjamīna armija atgriezās Jeruzālemē, “tad Dieva Gars nāca pār Azarju, Obeda dēlu. Un viņš izgāja Asam pretī, sastapa to un sacīja: “Uzklausiet mani, Asa, un viss Israēls un Benjamīns! – Tas Kungs ir ar jums, kamēr jūs esat ar viņu, un, ja vien jūs Viņu meklēsit, jūs Viņu arī atradīsit, bet, ja jūs Viņu atmetīsit, tad Viņš jūs arī atmetīs. (..) Bet jūs esiet stipri, neļaujiet pagurt savām rokām, jo jūsu pūliņiem būs sava alga!”” (2. Laiku 15:1,2,7)
Šo vārdu stiprināts, Asa Jūdā īstenoja otrreizēju reformu. Viņš “iznīcināja riebekļus visās Jūdas un Benjamīna zemēs un visās pilsētās, kuras viņš bija iekarojis Efraima kalnājā; un viņš no jauna uzcēla tā Kunga altāri, kas atradās tā Kunga nama priekštelpas priekšā”.
“Un viņš sapulcināja visu Jūdu un Benjamīnu un tos svešiniekus, kas pie viņiem piemājoja un kas bija no Efraima un Manases, un no Simeona; arī no Israēla viņam daudzi pievienojās, kad tie redzēja, ka tas Kungs, viņu Dievs, bija ar viņu. Un viņi sapulcējās Jeruzālemē trešajā mēnesī ķēniņa Asas valdīšanas piecpadsmitajā gadā. Un viņi upurēja šinī dienā tam Kungam no laupījuma, ko viņi bija pārveduši, septiņus simtus vēršu un septiņus tūkstošus sīklopu. Un viņi atjaunoja derību ar solījumu meklēt to Kungu, savu tēvu Dievu, ar visu savu sirdi un ar visu savu dvēseli. (..) tad arī Viņš bija viņiem atrodams, un tas Kungs deva viņiem visapkārt mieru.” (2. Laiku 15:8-12,15)
[113] Vēstījumu par Asas ilgo uzticīgo kalpošanu aptumšo dažas viņa kļūdas, kuras tas pieļāva brīžos, kad pilnībā neuzticējās Dievam. Kādā gadījumā, kad Israēla ķēniņš ielauzās Jūdejā un ieņēma Rāmu, nocietinātu pilsētu, kas atradās tikai piecu jūdžu attālumā no Jeruzālemes, Asa palīdzību meklēja savienībā ar Sīrijas ķēniņu Ben-Hadadu. Šo nepārdomāto rīcību brīdī, kad vajadzēja uzticēties vienīgi Dievam, stingri norāja pravietis Hananija, kas pie Asas ieradās ar vēsti: “Tāpēc, ka tu esi paļāvies uz Aramas ķēniņu, bet neesi paļāvies uz to Kungu, savu Dievu, Aramas ķēniņa karapulks ir izslīdējis no tavas rokas. Vai arī kušītiem un lībiešiem nebija varens karapulks ar ļoti daudz kara ratiem un jātniekiem? Bet, tādēļ ka tu paļāvies uz to Kungu, Viņš tos nodeva tavā rokā, jo tā Kunga acis pārskata visu zemi, lai Viņš stiprinātu tos, kas ar savu skaidro sirdi pie viņa turas. Še tu esi aplam rīkojies, jo no šī laika tev nemitīgi būs jāpiedzīvo kari.” (2. Laiku 16:7-9)
Tā vietā, lai pieļautās kļūdas dēļ pazemotos Dieva priekšā, Asa “sadusmojās uz redzētāju un ielika viņu cietumā, jo viņš saskaitās pret viņu par šādu valodu. Tai pašā laikā Asa izturējās varmācīgi arī pret citiem paša tautas locekļiem”. (2. Laiku 16:10)
“Un savā trīsdesmit devītajā valdīšanas gadā Asam palika slimas kājas, un viņa slimība pieauga spēkā; taču arī slimībā viņš nemeklēja to Kungu, bet meklēja padomu pie ārstiem.” (2. Laiku 16:12) Ķēniņš nomira savas valdīšanas četrdesmit pirmajā gadā. Viņa vietā tronī nāca dēls Jošafāts.
[114] Divus gadus pirms Asas nāves Israēlā sāka valdīt Ahabs. Jau no paša sākuma viņa pārvalde iezīmējās ar savādu un briesmīgu atkrišanu. Ķēniņa tēvs Omrijs, Samarijas dibinātājs, bija darījis “to, kas bija tā Kunga acīs ļauns. Viņš pat bija ļaunāks nekā visi tie, kas pirms viņa bijuši”, (1. Ķēn. 16:25) bet Ahaba grēki bija vēl lielāki. “Ahabs (..) darīja tādas lietas, kas izaicināja to Kungu, Israēla Dievu, vēl vairāk nekā visi ķēniņi, kādi Israēlā bija pirms viņa bijuši.” “Viņš staigāja visus Jerobeāma, Nebata dēla, ceļus, darīdams visus viņa grēku darbus, ar kādiem tas pavedināja Israēlu grēkot (..).” (1. Ķēn. 16:33,26) Viņš neapmierinājās tikai ar to reliģiskās kalpošanas veidu atbalstīšanu, ko piekopa Bētelē un Danā, bet nekaunīgā pārdrošībā ieveda ļaudis visrupjākajā pagānismā, jo kalpošanu Jehovam aizstāja ar Baala pielūgšanu.
Apņēmis par sievu Izebeli, “Sidonas ķēniņa Etbaala meitu, viņš pats arī gāja un kalpoja Baalam un to pielūdza. Un viņš uzcēla altāri Baalam Baala namā, ko tas uzcēla Samarijā”. (1. Ķēn. 16:31,32)
Baala pielūgšanu Ahabs ieviesa ne tikai galvaspilsētā, bet Izebeles vadībā pagānu altārus uzcēla daudzās augstienēs, kur apkārtējo biržu pavēnī priesteri un citi, kas bija saistījušies ar elku kalpošanas pavedinošo rituālu, izplatīja postošu iespaidu, līdz gandrīz viss Israēls sekoja Baalam. “Neviens nav bijis, kas tā kā Ahabs būtu padevies darīt to, kas ļauns tā Kunga acīs, tāpēc ka viņa sieva Izebele viņu uz to pavedināja. Viņš rīkojās ļoti neganti, kalpodams elkiem – gluži kā amorieši, kurus tas Kungs Israēla bērnu priekšā bija izdzinis ārā.” (1. Ķēn. 21:25,26) [115]
Ahabam trūka morālā spēka. Viņa laulības savienība ar elkus pielūdzošo stingra rakstura un pašapzinīgo sievieti postoši ietekmēja ne vien viņu, bet arī tautu. Dzīvojot bez principiem, ar vāju izpratni par pareizo, Izebeles stingrā griba to varēja viegli ietekmēt. Savā savtībā tas nespēja novērtēt Dieva žēlastības darbus Israēlā, ne arī paša pienākumu sargāt un vadīt izredzētos ļaudis. Zem Ahaba graujošā iespaida tauta samaitājās un atsvešinājās no dzīvā Dieva. Daudzus gadus tā turpināja pastāvēt bez jebkādas cieņas un godbijības pret Kungu. Šķita, ka nav neviena, kas iedrošinātos riskēt ar savu dzīvību un atklāti nostātos pret visapkārt izplatīto Dieva zaimošanu. Atkrišanas tumšās ēnas apklāja visu zemi. It visur bija redzami Baalam un Aštartei celtie elku tēli. Ļoti bija vairojušies elku kalpošanai veltītie tempļi un svētītās birzis, kur pielūdza cilvēku roku darbu. Gaisu sagandēja elkiem pienesto upuru kvēpināšana. Kalnos un ielejās atbalsojās piedzērušu pagānu priesteru klaigas, kuri upurēja saulei, mēnesim un zvaigznēm.