Kungs neatstāja atkritušo Jūdas valdnieku nepārmācītu. “Bet ķēniņa Rehabeāma piektajā valdīšanas gadā Ēģiptes ķēniņš Šīšaks devās pret Jeruzālemi, jo jūdi bija lauzuši uzticību tam Kungam. Viņš nāca ar tūkstoš divi simti kara ratiem un ar sešdesmit tūkstoš jātniekiem, un neskaitāms bija ļaužu pulks, kas nāca no Ēģiptes kopā ar viņu: lībieši, sukieši un kušiti (etiopieši). Un viņš iekaroja stipri nocietinātās pilsētas, kas bija Jūdā, un nonāca pie Jeruzālemes. Tad pravietis Šemaja ieradās pie Rehabeāma un pie Jūdas vadoņiem, kuri, baidīdamies no Šīšaka, bija sapulcējušies Jeruzālemē, un viņš tiem sacīja: “Tā saka tas Kungs: jūs esat Mani atstājuši, tāpēc Es arī jūs tagad esmu atstājis Šīšaka rokā.” (2. Laiku 12:6-12)
Bet, kad sāpes darošā roka bija atņemta un tautā uzplauka labklājība, daudzi aizmirsa savas bailes un nogriezās atkal elku kalpošanā. Starp tiem bija pats ķēniņš Rehabeāms. Nelaimes pazemots, viņš tomēr šo piedzīvojumu nepadarīja par izšķirošu pagrieziena punktu savā dzīvē. [96] Aizmirsdams mācību, ko Kungs centās viņam sniegt, tas atkrita grēkos, kas jau pār ļaudīm bija izsaukuši sodu. Pēc dažiem kauna pilniem gadiem, kuros ķēniņš “darīja ļaunu, jo viņa sirds nebija pastāvīga to Kungu meklēt” , “Rehabeāms gūlās pie saviem tēviem. Viņš tika apglabāts Dāvida pilsētā, un viņa dēls Abija kļuva ķēniņš viņa vietā”. (2. Laiku 12:14,16)
Līdz ar notikušo valsts sadalīšanu Rehabeāma valdīšanas sākumā Israēla godība sāka samazināties, un savā pilnībā vairs nekad neatjaunojās. Kad sekojošajos gadsimtos Dāvida troni ieņēma morāli augsti stāvoši, tālredzīgi un gudri valdnieki, svētības, ko baudīja jūdi, vēl plūda uz apkārtējām tautām. Tad Jehovas vārds tika paaugstināts pāri par visiem neīstajiem dieviem un tika cienīta arī Viņa bauslība. Laiku pa laikam cēlās vareni pravieši, lai stiprinātu valdnieku rokas un iedrošinātu ļaudis uz pastāvīgu uzticību. Bet ļaunā sēkla, kas uzdīga jau tad, kad Rehabeāms kāpa tronī, nekad nebija pilnīgi izsakņojama, un kādreiz izredzētā Dieva tauta krita tik zemu, ka kļuva par sakāmvārdu pagāniem.
Neskatoties uz ļaužu ietiepību un stūrgalvību, kas tiecās pretī kalpošanai elkiem, Dievs savā žēlastībā darīja visu iespējamo, lai glābtu sadalīto valsti no pilnīgas bojāejas. Gadiem ejot, kad šķita, ka sātana spēku iedvesmotie cilvēku viltīgie plāni jau pilnīgi izjaukuši Viņa mērķi ar Israēlu, Kungs, pieļaujot izredzētās tautas aizvešanu gūstā un gādājot par tās atjaunošanu, joprojām apliecināja savus labos nodomus. [97]
Valsts sadalīšana bija kā brīnišķīgs iesākums vēsturei, kurā atklājās Dieva lēnprātība, pacietība un maigā žēlastība. Tie, kas iedzimto vai iegūto ļauno dziņu dēļ gājuši cauri bēdu ceplim, tie, kurus Kungs šķīstījis sev par īpašiem ļaudīm, kas čakli uz labiem darbiem, beigu beigās atzīs:
“Bet neviena nav tāda kā Tu, ak Kungs! Tu esi liels, un liels ir Tavs Vārds ar savu spēku! Kas Tevi lai nebītos, Tu tautu ķēniņ? Tiešām, tas Tev nākas, jo starp visiem tautu gudrajiem visās viņu valstīs nav neviena tāda kā Tu. (..) Bet tas Kungs patiesi ir Dievs, Viņš ir dzīvais Dievs un mūžīgais ķēniņš, zeme dreb no Viņa dusmām, un tautas nevar pastāvēt Viņa bardzībā.” (Jer. 10:6,7,10)
Un elku pielūdzējiem beidzot būs jāatzīst, ka viltus dievi jeb elki nespēj pacelt un dot pestīšanu. “Tiem dieviem, kas nav radījuši debesis un zemi, jāpazūd no zemes un apakš debess!” (Jer. 10:11) Vienīgi uzticībā un padevībā dzīvajam Dievam, Visuma Radītājam un Universa Valdniekam, cilvēki spēj atrast atpūtu un mieru.
Pārmācītie un grēkus nožēlojušie Israēlā un Jūdā beidzot vienprātīgi atjaunos savu derību ar Jehovu, savu tēvu Dievu, un varēs par Viņu liecināt:
“Viņš, tas Kungs, radīja zemi ar savu spēku,
Lika stiprus pamatus pasaules ēkai ar savu gudrību
Un izplēta pār visu debesis ar savu atziņu.
Kad pērkona dārdos atskan Viņa balss,
Kad Viņš ūdenim padebešos liek krākt
Un liek mākoņu segai no zemes galiem klāties visam pāri,
Kad Viņš iededzina zibeņus, lietum līstot,
Un izlaiž vētru no tās apslēptām novietnēm,
Kā sastindzis tad stāv katrs cilvēks izbrīnā, [98]
Nevarēdams nekā no visa tā saprast.
Un jākaunas tad ikvienam zeltkalim
Par savu darināto tēlu,
Jo tikai māns ir viņa izlietais elks,
Nekāda dzīvība tajā nemīt.
Nekas cits kā tukšu un neprātīgu iedomu veidojumi ir tie,
Smieklīgi darinājumi; kad to soda diena būs pienākusi,
Tad viņiem ir gals.
Bet ne tāda ir Jēkaba mantojuma daļa;
Nē, Viņš ir visu lietu radītājs,
Un Israēls ir Viņa mantojuma cilts,
Tas Kungs Cebaots ir Viņa vārds.”
(Jer. 10:12-16)