[75] Salamana valdīšanas laikā Kungs viņam, izsakot atzinību un dodot padomu, parādījās divas reizes,– nakts atklāsmē Gibeonā, kad solījumu piešķirt gudrību, bagātību un godu pavadīja brīdinājums palikt pazemīgam un paklausīgam, un pēc dievnama iesvētīšanas, vēlreiz runājot ar viņu par uzticību. Ķēniņam izteiktie paskubinājumi bija pietiekoši skaidri un apsolījumi visai brīnišķīgi, tomēr par viņu, kam ārējie apstākļi, raksturs un dzīve, šķiet, sniedza sevišķas iespējas izpildīt uzdevumu un attaisnot Debesu cerības, ir ziņots: “(..) viņa sirds bija novērsusies no tā Kunga, Israēla Dieva, kas divas reizes viņam bija atklājies un kas viņam par šo lietu bija norādījis, lai neseko svešiem dieviem.” (1. Ķēn. 11:9,10) Viņa atkrišana bija tik pilnīga un sirds pārkāpumos tā nocietinājusies, ka stāvoklis šķita gandrīz bezcerīgs.
No dievišķās sadraudzības jaukā iespaida Salamans novērsās, lai meklētu apmierinājumu dažādu izjūtu baudās. [76] Par šo piedzīvojumu viņš stāsta: “Es uzsāku lielus darbus; es uzcēlu sev mājas, es dēstīju sev vīna dārzus. Es sev stādīju dārzus un parkus un dēstīju tur dažādus augļu kokus. (..) Es pirku kalpus un kalpones (..). Es sev sakrāju kaudzēm sudrabu un zeltu, dārgumus no ķēniņiem un no zemēm, sagādāju sev dziedātājus un dziedātājas un – kas mēdz būt cilvēku galvenā iekāre – sievas sievu galā. Un tā es pieaugu spēkā un kļuvu pārāks par visiem, kas pirms manis bija bijuši Jeruzālemē (..). Un neko, ko manas acis iekāroja, es tām neatrāvu; es neliedzu savai sirdij arī nekādu vēlēšanos, jo manai sirdij vajadzēja priecāties par visu manu paveikto darbu (..). Bet, kad es nu pārbaudīdams uzlūkoju visus savus darbus, ko manas rokas bija veikušas, un pūles, kuras es biju tajos ieguldījis, tad – ak vai! – viss bija tukšums, niecība un vēja ķeršana, un nekad nekur nav nekāda ieguvuma zem saules.
Tad es veltīju visu savu uzmanību tam, lai tiešām izprastu dziļākās gudrības nozīmi līdzās muļķībai un neizpratnei. Jo ko tad tas cilvēks darīs, kas nāks pēc manis, pēc ķēniņa? To pašu, kas jau sen tāpat ir darīts. (..) Un tādēļ es ienīdu šo dzīvi un dzīvību (..). Tad es ienīdu arī visu savu centību, ko es biju veltījis savam darbam zem saules (..).” (Sal. māc. 2:4-18)
Savos personīgajos rūgtajos pārdzīvojumos Salamans iemācījās saskatīt dzīves nevērtību, ja augstāko labumu meklē laicīgās lietās. Viņš pagānu dieviem uzcēla altārus, bet tikai, lai uzzinātu, cik tukšas ir cerības, ka gars tur atradīs mieru un dusu. Drūmas, dvēseli mokošas domas to nospieda dienās un naktīs. Viņš vairs dzīvē neredzēja prieku un nespēja atrast mieru, bet nākotne bija tīta izmisuma tumsā.
Kungs tomēr viņu neaizmirsa. Ar nosodījuma un stingra [77] piemeklējuma vēstīm Viņš centās panākt, lai ķēniņš saprastu sava izvēlētā ceļa bezjēdzību. Dievs atņēma savu aizsardzību un atļāva ienaidniekiem biedēt un vājināt Salamana valsti. “Un tas Kungs lika celties pret Salamanu edomietim Hadadam (..). Tad Dievs lika celties pret Salamanu Rešonam (..) sirotāju virsniekam, (..) viņš bija Israēla ienaidnieks visu Salamana dzīves laiku. (..) Vēl tur bija Jerobeāms (..) .Arī viņš sadumpojās pret ķēniņu.” (1. Ķēn. 11:14-28)
Beidzot Kungs ar pravieša starpniecību paziņoja pārsteidzošu vēsti: “Tādēļ ka tu tā esi rīkojies pēc paša prāta un neesi pildījis Manu derību, nedz Manus likumus, kurus Es tev kā pavēli biju devis, tad Es arī no tevis atraušu ķēniņa valsts varu un nodošu to tavam kalpam. Tikai to gan – tavā dzīves laikā Es to vēl neizdarīšu tava tēva Dāvida dēļ, bet Es to atraušu no tava dēla rokas.” (1. Ķēn. 11:11,12)
Šāda sprieduma pasludināšana pret viņu un viņa namu Salamanu pamodināja it kā no sapņa, liekot atdzīvoties sirdsapziņai, lai tas savu neprātu ieraudzītu patiesā gaismā. Garā nospiests, prātā un miesā novārdzis, noguris un izslāpis, dzerdams no šīs zemes caurajām akām, viņš pagriezās, lai no jauna rastu veldzi pie dzīvības straumes. Beidzot ciešanu skola to bija izmācījusi. Vēl ilgi viņu mocīja nemiers, vai spēs izbēgt no galīga sabrukuma, bet tad viņš cerības staru saskatīja tam sniegtajā vēstī. Dievs to vēl nebija pilnīgi nocirtis, un bija gatavs atbrīvot no verdzības, kas [78] briesmīgāka par nāvi un no kuras Salamans pats sevi nespēja glābt.
Pateicīgi Salamans atzina Tā spēku un mīlestību, kas ir “Visaugstākais pār visiem”. (Sal. māc. 5:7) Nožēlā viņš par jaunu sāka pievērsties šķīstuma un svētuma ceļam, no kura tik tālu bija aizgājis. Nekad tas vairs nevarēja cerēt izbēgt no grēka postošajām sekām, nekad viņš vairs nevarēja atbrīvot savu atmiņu, lai nebūtu jāatceras kādreizējā dzīve, ko piepildīja paša iegribu apmierināšana, tomēr tagad tas nopietni vēlējās pasargāt citus, lai tie nesekotu viņa ģeķībai. Viņš pazemīgi pacēla savu balsi un, atzīdams grēkus, brīdināja citus nepadoties ļaunajai ietekmei, ko bija atstājusi un izplatījusi viņa paša aplamā rīcība.
Patiesi atgriezies cilvēks tūlīt neizmet no atmiņas pagātnes grēkus. Ieguvis mieru, viņš nekļūst vienaldzīgs pret pieļautajām kļūdām. Viņš izjūt rūpes par tiem, kurus ar savu izturēšanos ir ierosinājis uz ļaunu un cenšas pēc iespējas vadīt atpakaļ uz pareizā ceļa. Jo spožākā gaismā pats nonācis, jo vairāk tas ilgojas arī citu kājas nostiprināt uz droša pamata. Viņš savus pagātnes grēkus nenoklusē, neizdaiļo un neatvaino. Viņš tos neuzskata par kaut ko nenozīmīgu, bet liek atskanēt briesmu signālam, lai brīdinātu citus.
Salamans atzina, ka “cilvēku bērnu sirdis ir pilnas ļaunuma un viņu sirdīs mājo neizpratne”. (Sal. māc. 9:3) “Tā kā tiesu par ļauniem darbiem nespriež tik drīz, tādēļ cilvēku bērnu sirds pildās ar drosmi darīt ļaunu. Vēl iemesls te tas, ka grēcinieks, kaut arī simts reizes ļaunu darījis, tomēr dzīvo ilgi, lai gan es zinu, ka tiem, kas Dievu bīstas, klāsies labi, tiem, kam bijība Viņa priekšā, kurpretī bezdievīgajam neklāsies labi, un viņš nevarēs savas dienas stiept garumā kā ēnu, jo viņš nesajūt bijību Dieva priekšā.” (Sal. māc. 8:11-13)
Gara iedvesmots, ķēniņš uzrakstīja nākamajām paaudzēm savu pazaudēto dzīves gadu stāstu līdz ar brīdinājumu – mācīties tā nedarīt. Lai gan no viņa sētās sēklas tautā nobrieda raža ļaunai pļaujai, tomēr viņa dzīves darbs nebija pilnīgi zudis. Pazemīgi un lēnprātīgi Salamans vēlākos gados “mācīja ļaudīm īstas, dziļas un pareizas atziņas un bija domātājs, kas sacerēja daudzus sakāmos vārdus. Un mācītājs lūkoja atrast iepriecinošus vārdus un pareizi uzrakstīt patiesības vārdus. Gudro izteicieni ir kā vēršu dzenamie, un kā [80] iedzītas naglas kopā stāv viņu izteicieni, kas ir viena vienīga gana veidoti. Un beidzot: sargies mans dēls! Daudzai grāmatu rakstīšanai nav gala (..).” (Sal. māc. 12:9-12)
“Gala iznākums no visa ir šāds: bīsties Dieva un turi Viņa baušļus, jo tas pienākas katram cilvēkam! Jo Dievs tai tiesā, kas nāks pār visu apslēpto, pasludinās savu spriedumu par visu notikušo, vai tas būtu bijis labs vai ļauns.” (Sal. māc. 12:13,14)
Salamana vēlākajos rakstos atklājas, ka, jo vairāk viņš atzina savas rīcības ļaunumu, jo lielāku uzmanību pievērsa, lai brīdinātu jauniešus neiekrist maldos, kas tam lika velti izšķiest dārgās Debesu dāvanas. Ar skumjām un kaunu viņš apliecināja, ka labākajos gados, kad tam mieru, atbalstu un dzīvību vajadzēja meklēt pie Dieva, viņš ir novērsies no debesu gaismas un Dieva gudrības un Jehovas vietā pielūdzis elkus. Un tagad, bēdīgajos piedzīvojumos mācījies saprast tādas dzīves neprātu, viņš jo karsti ilgojās pasargāt citus no sāpēm un rūgtuma, ko pats bija baudījis.
Aizkustinošos vārdos viņš rakstīja par priekšrocību un atbildību, ko jaunatnei sniedz kalpošana Dievam: “Salda ir acij gaisma, un brīnumjauki ir sauli redzēt. Ja cilvēks arī dzīvo ilgus gadus, lai viņš visus tos gadus nododas arī priekiem, bet lai tomēr viņš domā arī par nebaltām dienām, ka tādu būs daudz; viss, kas nāk, ir niecības apdvests. Priecājies, jaunekli, savā jaunībā, un lai tava sirds labi jūtas savās jaunības dienās; staigā tos ceļus, ko tava sirds kāro, un ej pakaļ tam, kas patīk tavām acīm; zini tomēr, ka Dievs par visu to prasīs no tevis nolēsumu! [81] Izmet skumjas no savas sirds un turi tālu nost no savas miesas ciešanas, jo jaunība un tumšās matu cirtas ātri zūd.” (Sal. māc. 11:7-10)
“Piemini savu Radītāju savā jaunībā,
Pirms tās ļaunās dienas nāk un tie gadi tuvojas,
Par kuriem tu vēlāk sacīsi:
Tie man nepatīk!
Pirms vēl saule un dienas gaisma,
Mēness un zvaigznes satumst
Un pirms vēl mākoņi atkal atgriežas pēc lietus,
Tanī laikā, kad nama sargi trīc un stiprie vīri lokās,
Kad malējas pārtrauc darbu, tāpēc ka viņu palicis maz,
Un tās ziņkārīgās, kas caur logiem skatās, paliek drūmas,
Un kad abi vārti uz ielu paliek aizslēgti,
Jo malšanas skaņa kļūst klusāka,
Kad cilvēks ceļas augšā, kad dzird putnus čivinām
Un visas dziesmu meitenes apklusušas,
Kad cilvēks jau baidās arī no katras kalnā kāpšanas
Un baiļojas pa katru ceļu ejot,
Kad mandeļu koks gan stāvēs ziedos,
Bet sisenis jau būs par nastu un līksmība zudīs,
Jo cilvēks iet uz savu mūža mājokli
Un viņa raudu dziesmu dziedātāji jau staigā apkārt pa ielām, –
Pirms vēl sudraba dzīves pavediens trūkst
Un zelta trauks saplīst, smeļamais spainis pie avota izkalst un sabrūk,
Pats smeļamais skritulis salūst un iekrīt akā. [82]
Tiešām, pīšļiem būs atkal atgriezties atpakaļ zemē
Un kļūt par to, kas tie iepriekš bijuši,
Un garam atkal atgriezties atpakaļ pie Dieva, kas to devis.”