[87] “Un Salamans gūlās pie saviem tēviem, un viņu apglabāja viņa tēva Dāvida pilsētā. Bet viņa dēls Rehabeāms kļuva ķēniņš viņa vietā.” (1. Ķēn. 11:43)
Drīz pēc nākšanas tronī Rehabeāms devās uz Sihemu, kur cerēja saņemt visu Israēla cilšu formālu piekrišanu, jo tur “bija sanācis viss Israēls, lai viņu celtu par ķēniņu”. (2. Laiku 10:1)
Bija ieradies arī Jerobeāms, Nebata dēls, tas pats Jerobeāms, kas Salamana valdīšanas laikā bija pazīstams “kā varens vīrs” un kuram pravietis Ahija no Šīlo bija paziņojis pārsteidzošu vēsti: “Lūk, Es izraušu ķēniņa valsti no Salamana rokas, un Es iedošu tev desmit gabalus.” (1. Ķēn. 11:28,31)
Kunga vēstnesis ar Jerobeāmu bija skaidri runājis par valsts sadalīšanas nepieciešamību, jo Dievs bija paziņojis, ka šai dalīšanai noteikti jānotiek [88]: “Tāpēc ka tie Mani ir atstājuši, ka tie ir liekušies ar savu vaigu pie zemes sidoniešu dievības Ašēras un moābiešu dieva Kamoša, un amoniešu dieva Milkoma priekšā un tāpēc ka tie nav staigājuši Manos ceļos un nav darījuši to, kas ir taisnīgs Manās acīs un nav ievērojuši nedz Manus likumus, nedz Manas tiesas, kā to darīja viņa tēvs Dāvids.” (1. Ķēn. 11:33)
Jerobeāmam tika doti vēl tālāki norādījumi, ka valsti nesadalīs pirms Salamana valdīšanas noslēguma. “Es gan neatraušu visu ķēniņa valsti no viņa rokas, un Es viņu atstāju par valdnieku visu viņa dzīves laiku Dāvida dēļ, kuru Es esmu izvēlējis – to, kas ir pildījis Manus baušļus un Manas tiesas, bet es atņemšu ķēniņa valsti no viņa dēla rokas, un es došu to tev – tās desmit ciltis.” (1. Ķēn. 11:34,35)
Kaut gan Salamans ilgojās sagatavot Rehabeāmu, savu izraudzīto pēcteci, lai tas saprātīgi izturētos nākotnē gaidāmajā krīzē, par ko bija ziņojis Dieva pravietis, viņš tomēr vairs nespēja dēla prātu pietiekoši ietekmēt uz labu, jo bērnībā tā audzināšana bija atstāta novārtā. No savas mātes – amonietes Rehabeāms bija mantojis svārstīgu raksturu. Šad un tad viņš pūlējās Kungam kalpot, gūstot arī zināmus panākumus, bet, nebūdams noteikts, beidzot pakļāvās ļaunajiem iespaidiem, kas to apņēma jau no agras bērnības. Rehabeāma dzīves kļūdās un viņa galīgajā atkrišanā atklājās briesmīgās sekas, ko izraisīja Salamana savienība ar elkus pielūdzošu sievieti.
Iepriekšējā valdnieka cietsirdīgās rīcības dēļ Israēla ciltis bija ilgi cietušas mokošu netaisnību. [89] Salamana atkrišanas laikā piekoptās izšķērdības rezultātā uz ļaudīm gūlās smaga nodevu nasta un no tiem prasīja gandrīz vai verdzisku darbu. Tagad, kad vajadzēja kronēt jaunu valdnieku, vadošie cilšu pārstāvji nolēma noskaidrot, vai viņš uzlikto slogu samazinās. “Un Jerobeāms nāca un viss Israēls kopā ar viņu; viņi runāja ar Rehabeāmu, sacīdami: “Tavs tēvs mums ir uzlicis smagu jūgu; tad nu atvieglini tu grūto kalpošanu un smago jūgu, ko viņš mums uzlicis, un tad mēs tev kalposim!””
Pirms politiskās izskaidrošanās, vēloties apspriesties ar saviem padomdevējiem, Rehabeāms atbildēja: “Pacietieties vēl trīs dienas, ejiet un tad griezieties atpakaļ pie manis!” Un ļaudis aizgāja.
“Un ķēniņš Rehabeāms prasīja padomu vecajiem, kas bija stāvējuši viņa tēva Salamana vaiga priekšā, kamēr tas vēl dzīvoja, un viņš tiem jautāja: “Kādu padomu jūs dodat, un kā man būs atbildēt šai tautai?” Tad tie viņam atbildēja: “Ja tu būsi laipnīgs pret šo tautu un rādīsi tai labu prātu, un runāsi uz to laipnus vārdus, tad šie ļaudis tev būs kalpi visu mūžu.” [2. Laiku 10:3-7]
Neapmierināts Rehabeāms griezās pie jaunākiem vīriem, ar kuriem bija biedrojies jaunībā un sākoties vīra gadiem, un tiem jautāja: “Kādu padomu jūs dodat? Kā lai atbildam šai tautai, kas man ir sacījuši: tavs tēvs mums jūgu ir darījis smagu, atvieglini tu mums to?” (1. Ķēn. 12:8,9) Jaunie deva padomu, lai tas jau no iesākuma pret savas valsts pavalstniekiem izturas stingri, rādot, ka necietīs iejaukšanos savos personīgajos nodomos.
Izredzes iegūt visaugstāko autoritāti Rehabeāmam šķita ļoti glaimojošas, tāpēc viņš nolēma neievērot valsts vecāko padomu un par padomdevējiem izvēlējās jaunos. Tā notika, ka noteiktajā dienā, kad “Jerobeāms ar visu tautu atnāca pie Rehabeāma”, lai uzzinātu, kā viņš nolēmis valdīt, Rehabeāms “jo bargi atbildēja tautai (..), sacīdams: “Mans tēvs jūsu jūgu ir darījis smagu, bet es pie jūsu jūga pielikšu vēl ko klāt: (..) es jūs sitīšu ar dzeloņainām pātagām.”” (1. Ķēn. 12:12-14)
Ja Rehabeāms un viņa nepiedzīvojušie padomdevēji būtu sapratuši dievišķo gribu attiecībā uz Israēlu, tad tie būtu paklausījuši ļaužu prasībai īstenot noteiktas reformas valsts pārvaldē. Bet, neizmantojot šo izdevību Sihemā, kad vajadzēja ņemt vērā cēloņus un sekas, tie zaudēja iespaidu pār daudz ļaudīm. Viņu izteiktais nodoms turpināt Salamana uzsākto apspiešanu un jūgu vēl tikai palielināt bija pretrunā ar Israēlam paredzēto Kunga plānu un sniedza ļaudīm pietiekami daudz iemeslu, lai šaubītos par viņu motīvu godīgumu. Šajā neprātīgajā, bezjūtīgajā dziņā pavairot varu ķēniņš ar izredzētajiem padomdevējiem parādīja, kādā lepnumā cilvēku var novest stāvoklis un autoritāte.
Kungs neatļāva Rehabeāmam piepildīt savus nodomus. Israēla ciltīs bija daudzi tūkstoši, ko Salamana cietsirdīgā valdīšana bija ļoti satraukusi, un tie tagad saprata, ka nav citas izejas kā sacelties pret Dāvida namu. “Kad viss Israēls redzēja, ka ķēniņš neveltī tautai nekādu uzmanību, tad tauta to izteica atbildē ķēniņam: “Kāda gan mums daļa gar Dāvidu? Un mums nav nekāda mantojuma no Isaja dēla puses. Atpakaļ savās teltīs, Israēl, bet tagad raugies tu pats uz savu namu, Dāvid!” Un Israēls aizgāja atpakaļ savās teltīs.” (1. Ķēn. 12:16)
Šķelšanās, ko izraisīja Rehabeāma pārsteidzīgā valoda, izrādījās nelabojama. No tā laika Israēla divpadsmit ciltis sadalījās divās daļās. Jūdas un Benjamīna cilts Rehabeāma pārvaldībā izveidoja lejas jeb Jūdas dienvidu valsti, bet desmit ziemeļu ciltis kļuva par atsevišķu Israēla valsti, ko pārvaldīja Jerobeāms. Tā piepildījās pravieša paredzējums par valsts sašķelšanos. “Jo no tā Kunga puses bija nākusi šī maiņa.” (1. Ķēn. 12:15)
Kad Rehabeāms redzēja desmit ciltis no viņa aizejam, tas sāka rīkoties. Ar kāda ietekmīga valsts ierēdņa “Adorāma, kas bija strādnieku uzraugs”, palīdzību viņš centās panākt samierināšanos. Bet miera vēstnesis sastapās ar tādu pretestību, kas skaidri liecināja par ļaužu izjūtām pret Rehabeāmu. “(..) viss Israēls to nomētāja ar akmeņiem, un viņš nomira.” Sacelšanās spēka izbiedēts, “ķēniņš Rehabeāms tikai ar pūlēm vien paglābās savos ratos.(..) viņš aizbēga uz Jeruzālemi”. (1. Ķēn. 12:18)
“Un Rehabeāms nonāca Jeruzālemē. Tur viņš sasauca visu Jūdas namu un Benjamīna cilti, kopā simts astoņdesmit tūkstošus izlasītu karotāju, lai dotos uzbrukumā pret Israēlu un atgrieztu ķēniņa valsti pie Salamana dēla Rehabeāma atkal atpakaļ. Un Dieva vārds nāca pār Šemaju, Dieva vīru: “Saki Salamana dēlam Rehabeāmam, [92] Jūdas ķēniņam, un arī visam Jūdas namam un Benjamīnam, un atlikušai tautas daļai: tā saka tas Kungs: jums nebūs iet uzbrukumā, un jums nav jākaro ar saviem brāļiem, Israēla bērniem; atgriezieties ikviens savā namā, jo šī lieta no Manis ir nākusi.” Un tie paklausīja tā Kunga vārdam un atgriezās, lai ietu, kā tas Kungs bija teicis.” (1. Ķēn. 12:21-24)
Trīs gadus Rehabeāms centās mācīties no valdīšanas sākumā pieļautās bēdīgās kļūdas un guva zināmas sekmes. Viņš “izveidoja pilsētas Jūdā par stipriem cietokšņiem” un “nostiprināja vēl vairāk šos nocietinātos cietokšņus un novietoja tajos pārvaldniekus, sakrāja tur pārtiku, eļļu un vīnu”. Viņš pielika visas pūles, lai šīs pilsētas padarītu “ļoti stipras”. (2. Laiku 11:5,11,12) Bet Jūdas labklājības noslēpums Rehabeāma valdīšanas pirmajos gados nesaistījās ar šiem pasākumiem.
Jūdas un Benjamīna ciltis uzplauka tāpēc, ka tās Dievu atzina par Visaugstāko Valdnieku. Tām pievienojās daudzi dievbijīgi ļaudis no ziemeļu ciltīm. “Un levītiem sekoja no visām Israēla ciltīm tie, kas bija savās sirdīs nolēmuši meklēt to Kungu, kas ir Israēla Dievs; tie devās uz Jeruzālemi, lai nestu kaujamos upurus tam Kungam, savu tēvu Dievam. Tā šie pienācēji nostiprināja Jūdas ķēniņa valsti un deva spēku Rehabeāmam, Salamana dēlam, trīs gadus, jo trīs gadus tie staigāja Dāvida un Salamana ceļus.” (2. Laiku 11:16,17)
Turpinot tādā veidā, Rehabeāmam būtu bijis iespējams lielā mērā izlabot pagātnes kļūdas un atgūt ļaudīs uzticību, ka viņš valdīs apdomīgi un krietni. Bet inspirētā spalva par Salamana pēcteci sniedz bēdīgu ziņojumu, jo viņš nepalika uzticīgs Jehovam. Būdams stūrgalvīgs, pašpaļāvīgs un ietiepīgs, ar tieksmi uz elku pielūgšanu, viņš tomēr būtu varējis attīstīt rakstura spēku, nelokāmu ticību un paklausību dievišķām prasībām, ja tikai pilnībā nodotos Kungam. Bet ar laiku ķēniņš sāka paļauties uz savu stāvokli un paša uzceltajiem cietokšņiem. Maz pamazām viņš padevās iedzimtajām vājībām, līdz kamēr nonāca pilnīgā elku pielūgšanā. “Kad Rehabeāma ķēniņa valsts bija nostiprinājusies un viņa vara nodrošināta, tad viņš atmeta tā Kunga bauslību un viss Israēls līdz ar viņu.” (2. Laiku 12:1) [94]
Cik bēdīgi un cik nozīmīgi ir vārdi: “Un viss Israēls līdz ar viņu”! Ļaudis, ko Dievs bija izredzējis, lai tie būtu par gaismu apkārtējām tautām, novērsās no sava spēka Avota un vēlējās kļūt līdzīgi ap tiem esošajiem pagāniem. Gan Salamana, gan Rehabeāma ļaunās priekšzīmes iespaids daudzus noveda maldos. Lielākā vai mazākā mērā arī šodien tāpat notiek ar katru, kas iesaistās ļaunos pasākumos, – ļaundara iespaids nepaliek vienīgi pie darītāja. Neviens cilvēks nedzīvo tikai sev. Neviens savā netaisnībā neiet bojā viens pats. Katra dzīve ir vai nu gaisma, kas iedrošina citus un apgaismo tiem ejamo ceļu, vai arī tai ir tumšs, postošs iespaids, kas ved izmisumā un sabrukumā. Mēs vadām citus vai nu augšup, pretī līksmībai un nemirstībai, vai lejup – bēdās un mūžīgā nāvē. Un, ja mēs ar savu rīcību stiprinām vai izraisām ap mums dzīvojošo cilvēku ļaunumu, tad piedalāmies viņu grēkā.