[61] Starp visiem nozīmīgajiem iemesliem, kas Salamanu noveda izšķērdībā un greznībā un lika apspiest tautu, pirmajā vietā izvirzās nolaidība pašuzupurēšanās gara izkopšanā un uzturēšanā.
Kad Sinaja kalna pakājē Mozus ļaudīm darīja zināmu dievišķo pavēli: “Lai tie Man taisa svētu vietu, ka Es mājoju viņu vidū”, tad israēlieši savu atsaucību apliecināja ar atbilstošām dāvanām. “Un ikviens, kuru sirds skubināja, un ikviens, kam bija labs prāts, nāca un atnesa savu upura dāvanu tam Kungam Saiešanas telts celšanai, kalpošanai un svētajām drēbēm.” (2. Moz. 35:21) Svētnīcas iekārtošanai bija nepieciešama liela, visu aptveroša iepriekšēja sagatavošanās. Vajadzēja visdārgāko un visvērtīgāko materiālu, bet Kungs pieņēma tikai labprātīgus upurus. Nodošanās Dievam un pašuzupurēšanās gars bija pirmās prasības, sagatavojot mājokli Visaugstākajam. [62]
Līdzīgs uzaicinājums uz pašuzupurēšanos atskanēja arī tad, kad Dāvids atbildību par dievnama celšanu uzticēja Salamanam. Lielā skaitā kopā sanākušajiem ļaudīm ķēniņš jautāja: “Un kam nu vēl ir šodien labs prāts tam Kungam brīvprātīgi ziedot?” (1. Laiku 30:5) Tāds aicinājums uz pašuzupurēšanos un labprātīgu kalpošanu jāpatur prātā ikvienam, kas saistīts ar dievnama celšanas darbu.
Lai uzceltu telti tuksnesī, izredzētiem vīriem Kungs deva sevišķu veiklību un gudrību. “Un Mozus sacīja Israēla bērniem: “Redziet, tas Kungs ir aicinājis Becaleēlu, no Jūdas cilts un to ir pildījis ar Dieva Garu, ar gudrību, izmanību un zināšanām visādiem darbiem (..). Arī spējas citus mācīt Viņš licis viņam sirdī, viņam un Oholiābam (..) no Dana cilts. Viņš tos ir pildījis ar sirds gudrību, tā ka tie var veikt dažādus griezēju un izšuvēju darbus (..). un Becaleēls un Oholiābs, un visi prasmīgie vīri, kuriem tas Kungs bija devis gudrību un māku veikt jebkuru darbu svētnīcas celšanā, lai strādā tā, kā tas Kungs bija pavēlējis.” (2. Moz. 35:30-35; 36:1) Debesu spēki sadarbojās ar strādniekiem, kurus pats Kungs bija izredzējis darbam.
Šo strādnieku pēcnācēji lielā mērā mantoja viņu priekštečiem piešķirtās spējas. Kādu laiku šie vīri no Jūdas un Dana cilts turējās pazemīgi un pašaizliedzīgi, bet pakāpeniski, gandrīz nemanot, zaudēja tuvās attiecības ar Kungu [63] un vēlmi Tam kalpot nesavtīgi. Kā smalkākas mākslas pratēji tie sāka prasīt augstāku atalgojumu. Dažkārt viņu prasības arī izpildīja, bet tie arvien biežāk meklēja un atrada nodarbošanos pie apkārtējām tautām. Cēlā pašuzupurēšanās gara vietā, kas bija pildījis viņu senču sirdis, tie tagad sevī kopa mantkārību, alkstot pēc arvien lielāka ieguvuma. Lai apmierinātu savtīgās tieksmes, tie Kunga doto gudrību izlietoja kalpojot pagānu ķēniņiem un savu talantu ieguldīja tādos darbos, kas darīja negodu viņu Radītājam.
Starp šiem vīriem Salamans meklēja darbu vadītāju, kas pārraudzītu tempļa būvi Morijas kalnā. Ķēniņam jau bija uzticēti noteikti, sīki izstrādāti apraksti par katru daļu svētajā celtnē, un viņš varēja ticībā no Kunga lūgt svētījušos palīgus, kas apveltīti ar īpašām spējām nepieciešamā darba precīzai izpildei. Tomēr Salamans neizmantoja izdevību vingrināties ticībā Dievam. Viņš vajadzīgo speciālistu meklēja pie Tiras ķēniņa. “Un nu tagad atsūti man gudru vīru, kas māk apstrādāt zeltu un sudrabu, varu un dzelzi, purpura un karmezīna un violeta purpura audumu, un tādu, kas labi prastu darināt grebumus kopā ar tiem gudrajiem vīriem, kas man jau ir kā Jūdā, tā Jeruzālemē (..).” (2. Laiku 2:6)
Feniķijas ķēniņš atbildēja, atsūtot Hūrām –Abiju, “kādas sievas dēlu, kas pati bija cēlusies no Dana cilts, bet viņa tēvs bija tirietis.” (2. Laiku 2:13) Hūram-Abijs no mātes puses bija Oholiāba pēcnācējs, kuru Dievs pirms vairākiem gadsimtiem tika apdāvinājis ar sevišķu gudrību Saiešanas telts celšanai.
Tā Salamana strādniekiem par vadītāju tika nolīgts vīrs, kura pūles nenoteica nesavtīga vēlēšanās kalpot Kungam. [64] Viņš kalpoja šīs pasaules dievam – mantai. Katra viņa būtnes šķiedra bija piesātināta ar savtīguma pamatdomu.
Savu neparasto spēju dēļ Hūrām-Abija prasīja lielu atalgojumu. Ar laiku šī vīra nepareizos vadmotīvus pārņēma arī viņa biedri. Dienu pēc dienas kopā strādājot, tie savu izpeļņu sāka salīdzināt ar viņa peļņu un tādā veidā pazaudēja izpratni par darba svētumu. Pašaizliedzības gars tos atstāja, un tā vietā ienāca mantkārība. Rezultātā tie pieprasīja lielāku algu, kas arī tika nodrošināta.
Tādā veidā ieviestā nesvētā ietekme iespiedās daudzās Kunga kalpošanas darba nozarēs un izplatījās visā valstī. Pieprasītais un saņemtais augstais atalgojums daudziem deva iespēju nodoties greznībai un izšķērdībai. Bagātie apspieda nabagos; pašuzupurēšanās gars gandrīz izzuda. Un šī tālejošā iespaida pamatcēlonis bija kādreiz par visgudrāko uzskatītā cilvēka drausmīgā atkrišana.
Asais pretstats, kādu saskatām garā un motīvos, kas vadīja svētnīcas cēlājus tuksnesī un tos, kas piedalījās Salamana dievnama celšanā, sniedz dziļu mācību. Pašlabuma meklēšana, kas raksturoja tempļa cēlājus, atrod atbalsi šodien pasaulē valdošajā savtīgumā. Alkatības gars un tieksme pēc augstākas vietas un lielākas algas ir visai nobriedušas īpašības. [65] Svētnīcas cēlāju labprātīgā kalpošana un priecīgā pašaizliedzība vairs ir pavisam reti sastopama. Bet tas ir vienīgais gars, kam jāvalda Jēzus sekotājos. Mūsu dievišķais Skolotājs ir atstājis piemēru, kā jāstrādā Viņa mācekļiem, tiem, kuriem Viņš pavēlēja: “Sekojiet man, Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem.” (Mat. 4:19) Viņš nenoteica kalpošanas algas lielumu. Tiem ar Viņu bija jādalās pašaizliedzībā un upurī.
Mums nav jāstrādā domājot tikai par algu. Motīvos, kas pamudina kalpot Dievam, nedrīkst ietilpt nekas, kam radniecība ar izdabāšanu sev pašam. Pirmā prasība pieņemamai kalpošanai vienmēr ir bijusi un būs: nesavtīga nodošanās un uzupurēšanās gars. Mūsu Kungs un Meistars ir noteicis, ka Viņa darbā nedrīkst ieaust nevienu savtības pavedienu. Savās pūlēs mums jāieliek smalkjūtība un veiklība, noteiktība un gudrība, ko pilnīgais Dievs prasīja no šīs zemes svētnīcas cēlājiem, tādēļ savus pienākumus pildot vienmēr atcerēsimies, ka vislielākās dāvanas un visspožākā kalpošana tiek pieņemta tikai tad, kad paša es ir nolikts uz altāra par dzīvu dedzināmo upuri.
Vēl kāda novēršanās no pareizajiem principiem, kā dēļ krita Israēla ķēniņš, bija saistīta ar padošanos kārdinājumam pieņemt sev godu, kas pienācās vienīgi Dievam.
Sākot ar dienu, kad Salamanam uzticēja tempļa celšanu, līdz tā pabeigšanas brīdim viņš visu priekšā zvērēja, ka grib “namu celt Kunga, Israēla Dieva, Vārdam”. (2. Laiku 6:7) [66] Šo mērķi tas pilnībā atzina sapulcējušos Israēla pulku priekšā, tempļa iesvētīšanas laikā. Savā lūgšanā ķēniņš apstiprināja, ka Jehova ir sacījis: “Lai Mans Vārds tanī mīt.” (1. Ķēn. 8:29)
Viena no visaizkustinošākajām Salamana iesvētīšanas lūgšanas daļām bija viņa aizlūgums Dievam par svešiniekiem, kas nāks no tālām zemēm, lai kaut ko vairāk uzzinātu par To, kura slava būs izplatījusies visās tautās. “Tie būs dzirdējuši par Tavu lielo slavu, par Tavu stipro roku, par Tavu izstiepto elkoni.” Par katru šādu svešinieku Salamans aizlūdza: “Uzklausi arī viņu (..), un dari Tu visu tā, kā Tevi svešinieks ir lūdzis, lai visas zemes tautas atzīst Tavu Vārdu, lai tie Tevi bītos gluži tāpat kā Tava tauta Israēls un lai tie atzīst, ka šis nams, kuru es esmu uzcēlis, ir Tavam Vārdam novēlēts.” (1. Ķēn. 8:42,43)
Dievkalpojuma noslēgumā Salamans aicināja Israēlu būt patiesiem un uzticīgiem Dievam, lai “visas tautas virs zemes atzīst, ka tas Kungs ir Dievs un ka bez Viņa nav cita neviena”. (1. Ķēn. 8:60)
Lielāks par Salamanu bija dievnama Plānotājs; tur atklājās Dieva gudrība un godība. Tie, kas šo patiesību nezināja, apbrīnoja un slavēja Salamanu, it kā viņš būtu arhitekts un cēlājs. Sākumā Salamans tādu godu atraidīja.
Tieši tā notika, kad pie Salamana atnāca Sābas ķēniņiene. Dzirdējusi par viņa gudrību un uzcelto lielisko templi, ķēniņiene nolēma to pārbaudīt ar grūtiem jautājumiem un pati savām acīm redzēt viņa ievērojamos darbus. Tā atnāca ar daudz kalpiem un kamieļiem, “kas nesa balzamu un ļoti daudz zelta un dārgakmeņu”. [67] Ceļojums uz Jeruzālemi prasīja ilgu laiku. “Un viņa nāca pie Salamana un sacīja viņam itin visu, kas viņai bija uz sirds.” Tā runāja ar ķēniņu par dabas noslēpumiem, un Salamans tai stāstīja par Dievu, dabas lielo Radītāju, kurš mājo visaugstākajās Debesīs un valda pār visu. “Un Salamans atbildēja uz visiem viņas jautājumiem; ķēniņam nebija nekā apslēpta, ko viņš tai nebūtu izskaidrojis.” (1. Ķēn. 10:1-3)
“Un Sābas ķēniņiene skatīja gan visu Salamana gudrību, gan arī namu, ko viņš bija uzcēlis. (..) Un viņai aiz izbrīna aizrāvās elpa. Un viņa sacīja ķēniņam: “Patiess bija tas vārds, kādu es savā zemē dzirdēju gan par taviem darbiem, gan par tavu gudrību. Tomēr es šim vārdam tikmēr negribēju ticēt, tiekams es pati nācu un apskatīju savām acīm. Un arī pusi vēl es nezināju: tava gudrība un labklājība pārsniedz visu, ko biju dzirdējusi.. Svētīgi ir tavi vīri, un svētīgi ir tavi kalpotāji, kas ik dienas stāv tavā priekšā, tie, kuri dzird tavu gudrību.”” (1. Ķēn. 10:4-8; 2. Laiku 9:3-6)
Salamans šo ķēniņieni tik pilnīgi iepazīstināja ar savas gudrības un labklājības Avotu, ka apciemojuma beigās tā bija spiesta nevis paaugstināt cilvēcisko rīku, bet izsaukties: “Lai slavēts ir tas Kungs, tavs Dievs, kam labpaticies tevi uzcelt uz Israēla troņa savas mūžīgās mīlestības dēļ pret Israēlu, lai tu darītu tiesu un taisnību.” (1. Ķēn. 10:9) Kungs vēlas, lai šāds iespaids tiktu atstāts uz visiem ļaudīm. Un kad “visi ķēniņi virs zemes centās Salamanu redzēt, lai dzirdētu viņa gudrību, ko Dievs bija licis viņa sirdī” (2. Laiku 9:23), [68] kādu laiku arī pats Salamans godāja Kungu, norādīdams apmeklētājiem uz Debesu un Zemes Radītāju, visas gudrības Avotu – Universa Valdnieku.